Sildīja patriotisma uguns
|
1991. gada janvāris bija auksts un vējains mēnesis. Sniega toreiz nebija. Visa Latvija gaidīja, kas notiks tālāk, jo 1990. gada 4. maijā bija pasludināta Latvijas neatkarības atjaunošana. Bija skaidrs, ka no Padomju Savienības puses neko labu nevarēja gaidīt. Aktīvi darbojās Rubiks, interfronte, lai varētu iznīcināt jaunās valsts iedīgļus un atjaunot padomju režīmu, kas ir viens no visļaunākajiem režīmiem visā pasaulē. Un šajās dienās mūsu valdība bija briesmās. Briesmās bija arī preses izdevumi, Radionams, televīzija, mūsu drosmīgā Augstākā Padome, kura pieņēma šo svarīgo lēmumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tā kā bija jau zināms par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, arī Latvijas debesīs bija skaidri jūtams kaut kas ļauns. Šajā sakarībā notika tautas saiets Daugavmalā. Tur bija simtiem tūkstošu cilvēku, un visi kā viens bija gatavi doties kailām rokām pretī varmāku tankiem. Gluži negaidot parādījās lauksaimnieku lielā atsaucība, kurus šodien mūsu valdība it kā grib aizmirst. Tie ar savu tehniku no druvām, no tīrumiem, no mežiem brauca uz Rīgu no visas Latvijas un bloķēja galvenos ceļus, galvenās pieejas pie TV torņa, radiotorņa, arī pie Augstākās Padomes. Barikādes celt palīdzēja arī strādnieki, inteliģence un visi tie cilvēki, kas bija devuši savu parakstu par Latvijas neatkarību. Starp tiem bija arī daudzi krievvalodīgie, kurus mēs varbūt daļēji šodien esam arī aizmirsuši, piemēram, tos, kuri bija naidīgi padomju varai, bija izbaudījuši padomju represijas, un tos mums varbūt vajadzēja piesaistīt sev, ko mēs neizdarījām. Tā bija mūsu kļūda.
Sabraucot tehnikai, vajadzēja arī cilvēkus, kuri būtu gatavi aizsargāt mūsu valdības namu un visus informācijas centrus. Tad arī no visām Latvijas pilsētām cilvēki devās uz Rīgu, lai sargātu to. Tas bija gandrīz kā 1915. gadā, kad latviešu strēlnieki brīvprātīgi devās uz Tīreļpurvu, lai ar savām krūtīm aizsegtu vācu uzbrukumu Rīgai. Visa latviešu tauta cēlās kājās atkal, pēc tik ilgiem gadiem, lai aizsargātu Rīgu un lai aizsargātu to mazo Latvijas neatkarības dzirkstelīti. Arī no Jelgavas organizēja braucējus. Un to braucēju bija tik daudz, ka nevarēja visus nemaz aizvest. Darbs bija jākārto maiņās, jo cilvēki jau nevarēja tur visu dienu sēdēt. Bet mēs parasti, cik es atceros, 12 stundas dežurējām, 12 mājās atpūtāmies, lai pēc tam atkal brauktu atpakaļ un ieņemtu savas vietas šajā lielajā aizsardzības sistēmā, kas bija izveidota Rīgā. Mēs braucām galvenokārt naktīs, lai gan pamatā mūsu komandu veidoja "Daugavas Vanagu" Jelgavas nodaļa. Mums līdzi brauca arī cīkstoņi no akadēmijas. Katra organizācija uzskatīja par savu goda pienākumu dot transportu, lai varētu aizvest šos brīvprātīgos aizstāvjus uz Rīgu.
No Jelgavas mēs visi pārsvarā bijām pie TV torņa. Šīs degošās naktis bija mākslinieka otas cienīgs skats, kad vīri, no Latvijas malu malām sabraukuši, uzkūruši milzīgus ugunskurus, sildās aukstā janvāra naktī. Kaut kur tālumā dzied leģionāru dziesmas, jo šīs dziesmas visu laiku pavadīja barikāžu dalībniekus. Bet šodien, kā mēs redzam, leģionārus negrib atcerēties, neciena viņu piemiņu.
Mums bija aizliegts ņemt līdzi ieročus, bet bija cilvēki, kuri tos bija paņēmuši. Bija arī uztaisītas degpudeles. Ar tām apmācīja rīkoties tos, kas neprata. Taču tādas reālas briesmas pie televīzijas torņa mēs nepiedzīvojām. Izņemot aukstumu un salu, bet patriotisma uguns, kas dega cilvēku krūtīs, neļāva nosalt. Varbūt kāds domā, ka tas ir saistīts ar alkohola lietošanu, bet tas netika lietots, vismaz es nemanīju iereibušus cilvēkus, jo tos sūtīja uz mājām izgulēties, lai nedegradētu visu šo svēto misiju.
Nemanīju arī atklātus ienaidniekus, aģentus, kas būtu ielavījušies. Vienīgie, kas bija, — Maskavas televīzijas un interfrontes pārstāvji, cik nu mēs tur redzējām dažus pazīstamus ģīmjus, bet nekādas ļaundarbības, nekādas kūdīšanas tur nenotika, jo mūsu spēks bija pārāk liels.
Tad, es atceros, tajā šausmīgajā naktī, kad notika apšaude un nošāva nevainīgus cilvēkus, mēs bijām pie paša televīzijas nama. Kad sākās šāvieni, pāri Rīgai mēs varējām redzēt trasējošās lodes. Tas bija tieši pretī mūsu Zaķusalas pozīcijai. Un tūlīt, kas bijām tur, sasējām ar trosēm visu smago tehniku, un visām sievietēm, kas bija, likām, lai aiziet uz kādu drošāku vietu un paslēpjas, lai nestāv šeit. Mēs tiešām gaidījām, ka notiks kaut kas šausmīgs.
Ja būtu tāda nepieciešamība iet uz barikādēm vēlreiz, es ietu. Cilvēki runā, vai mēs toreiz gājām uz barikādēm, lai mums šodien būtu tik grūta dzīve. Ziniet, tas ir tāds diezgan nopietns jautājums — īpaši, ņemot vērā, ka mums ir jaunatne. Man ir bērni un mazbērni, kuri varbūt būs godīgāki, nekā pašreizējā valdība. Un, lai viņi varētu dzīvot un strādāt neatkarīgā Latvijā, es noteikti ietu. Savu bērnu un mazbērnu dēļ.
Pierakstījusi I. Bukbārde
