Tobrīd smiekli nenāca
|
1991. gada 13. janvārī mēs ar draugiem aizbraucām uz manifestāciju. Kad atgriezāmies mājās, zvanīja A. Stiliņš un teica, ka jābrauc uz Rīgu ar traktoriem "K 150-T", par pulcēšanās vietu norunājām Lauksaimniecības ministriju. Kad visi ieradās, mūs sadalīja pa posteņiem. Mani un E. Kokarēviču kopā ar divām smagajām mašīnām nosūtīja pie Ministru Padomes. Pirmo nakti dežurējām tur. Vienu iecēla par grupas vecāko. Tā kā nekas nenotika, nākamajā dienā es atbraucu uz mājām pēc siltākām drēbēm. Atgriezies Rīgā, es redzēju, ka mūsu postenis ir noņemts. Es piezvanīju galvenajam, un viņš nosūtīja mani uz Brasas tiltu, jo tur esošās mašīnas un traktori bija nodedzināti. Divu dienu laikā mūsu postenim tika izdarīti vairāki uzbrukumi, kuru laikā daudzus barikāžu dalībniekus piekāva, kā arī šāva mašīnām un traktoriem pa riepām. Man arī nācās mukt gar kokiem, lai izvairītos no omoniešu raidītajām lodēm. Pār mani bira zaru lietus, bet nekādus ievainojumus es neguvu. Naktī, starp uzbrukumiem, mēs izmēģinājām vairākus veidus, kā būtu labāk noslēgt ielu. Pāris minūšu laikā mēs to nobloķējām un paši noslēpāmies.
Kad Brasas tilta punktu likvidēja, mēs ar visu tehniku pārcēlāmies atkal pie Ministru Padomes. Mēs noslēdzām visas ielas, izņemot vienu, pa kuru varēja piebraukt. Tur mēs dežurējām uz maiņām. Kad mana dežūra beidzās, es staigāju pa pilsētu, vērodams citus nocietinājumus. Tad Rīga izskatījās pavisam savādāka, valdīja liela cilvēku vienotība. Uz Rīgu brauca krievu virsnieki skatīties, kas notiek, jo bija paklīdušas baumas, ka latvieši aizstāvas ar ieročiem rokās un mēģina gāzt padomju valdību. Viņi pārliecinājās, ka šīs baumas ir nepatiesas, un bija šokēti par tādu apmelošanu. Daudzi Rīgas iedzīvotāji, starp kuriem bija arī krievi, nesa mums tēju, kafiju un apgādāja ar ēdienu. Visu diennakti Doma baznīcā notika dievkalpojumi. Tur bija ierīkots arī sanitārais punkts. Kino "Rīga" un "Spartaks" tika pārvērsti par vietām, kur varēja gulēt. Cilvēki, viens pie otra piespiedušies, gulēja uz saviem mēteļiem. Arī es tur atpūtos.
Lai uzturētu možu garu, cauru nakti rādīja filmas. Naktīs uz visām ielām kurējās ugunskuri, pie kuriem pulcējās daudzi cilvēki. Tika rīkots konkurss par vislabāko piketa plakātu. Tad fantāzijai nebija robežu! Mēs staigājām no viena ugunskura pie otra un runājām ar pilnīgi svešiem cilvēkiem par dažādām tēmām. Mums nāca klāt daudzi ārzemnieki, kuri interesējās par to, ko mēs tur darām un kāpēc.
Pats stulbākais bija tas, ka, uzbrūkot omoniešiem, mēs nedrīkstējām neko uzsākt pret viņiem, mēs nedrīkstējām aizstāvēties. Mums bija jānoskatās, kā viņi samet mūsu ēdienu krājumus ugunī un visu izvanda un izposta. Tajā brīdī mēs visi jutāmies bezspēcīgi un pazemoti. Vēlāk mēs uzzinājām, ka mūsu vidū bija stukači, kuri informēja omoniešus par mūsu tehniku, tās izvietojumu un citām mūsu aktivitātēm.
Ne viss bija tik drūms un pelēks. Tagad atceros arī dažus humoristiskus notikumus, kuri tad tādi nešķita.
Barikāžu laikā, pie Brasas tilta, viens barikāžu dalībnieks gāja nokārtot savas dabiskās vajadzības uz turpat blakus esošajiem kapiem. Viņš notupās aiz pieminekļa, tajā brīdī uzbruka omonieši un sāka šaudīties. Tā viņam aiz pieminekļa nācās sēdēt ar nolaistām biksēm, līdz uzbrukums beidzās.
Vienu nakti pie mums piebrauca ātrās palīdzības mašīna, no kuras izkāpa vīrietis un prasīja, vai mēs nevēlamies spirtu. Uz jautājumu: "Cik mums par to būs jāmaksā?" viņš atbildēja, ka priekš mums par velti.
Apšaudes laikā kāds vecītis ar kruķiem ielīda blakus esošā traktora riepas apvalkā.
Kāda omoniešu uzbrukuma laikā viens no barikāžu dalībniekiem palīda zem mašīnas. Omoniešu kareivis, to redzēdams, sašāva šīs mašīnas riepas, un tas, kas bija palīdis apakšā, gandrīz vai netika laukā.
Kad sāka uzbrukt omonieši, viens no dalībniekiem paslēpās aiz traktora, OMON karavīri šaudījās, un viņš gribēja apskatīties, kas tur notiek, bet, kad palūrēja ap stūri, dabūja pa degunu.
Pierakstījusi A. Kābele
