Tad, kad bijām drošsirdīgi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Negribas, bet iekšēji jāsmīn par tiem, kuri pār mēru plātās ar savu jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu rakstīt vai publiski runāt tieši to pašu, kas ir tagad presē, radio vai tālrādī. Tiešām — vienmēr esat rakstījusi patiesību? Vienmēr bez bailēm un iekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies iekšā, dvēselē, turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski... Taču manuprāt, ir viens no diviem — vai nu Jums, cienītais, nekas nav vārījies, vai nu arī Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistikā, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācijā, kad žurnālistiem ļāva izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem...
Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šīs atmiņas ir pazemojošas. Bet bēdīgākais ir tas, ka daudzi no mums pie tā pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īstā žurnālistikā, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarībās, bet arī spēja nebaidīties.
Bija tāds mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika brīdī, kad kapā brīkšķēdams iegrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur arī bijām un kā auni cēlāmies augšā no krēsliem kopā ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi... Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija arī pārējiem.
No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu iekšējā atsvabināšanās no bailēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no jauna!). To ievēroju arī citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštīksmīgas drošsirdības rāmjos. Kad izkāpsim?
ELITA VEIDEMANE,
«Atmodas» redaktore
