Par republikas Augstākās Padomes lēmuma projektu "Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību"
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Par republikas Augstākās Padomes lēmuma projektu "Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību"
Valodu likumam jāstājas spēkā visā Latvijas teritorijā vienlaikus. Tas skaidri jānorāda lēmuma 1. vai 2. punktā, svītrojot 3. punktu.
Kategoriski iebilstam pret Latvijas PSR Valodu likuma stāšanos spēkā ar 1995. gada 1. janvāri Daugavpils pilsētā, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas un Rēzeknes rajonā. Tas nav pieņemami šādu argumentu dēļ:
1) Politiskais aspekts. Minētie rajoni nav eksteritoriāls veidojums. Ar šādu lēmumu būtībā tiek sadalīta Latvijas teritorija. Visi Latvijas rajoni ekonomiskā un kultūras ziņā ir saistīti, tāpēc tos nevar tik krasi šķirt valodas politikas ziņā.
2) Konstitucionālais aspekts. Nav nekāda pamata vienotā valstī, Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kuras Konstitūcija neparedz nekādas atšķirības vai privilēģijas kādam no LPSR reģioniem, noteikt atšķirīgus likuma spēkā stāšanās (arī t. s. ieviešanas) termiņus.
3) Vēsturiskais aspekts. 1922. gadā bija pagājuši vēl tikai pieci gadi, kopš Latgale bija Latvijas sastāvā. Bet «Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā» (1922. g. 22. novembrī) paredzēja, ka izvirzītās prasības realizēšanas pēdējais termiņš Latgalē ir tikai par astoņiem mēnešiem vēlāks nekā pārējā Latvijas teritorijā. Nu jau ir pagājuši vairāk nekā 70 gadi, kopš Latgale ir Latvijas sastāvā, — kā tas savienojams ar Likuma «pakāpeniskas ieviešanas» termiņu — pieci gadi?
4) Administratīvais aspekts.
Lēmuma īstenošana ir atbilstošo tautas deputātu padomju pārziņā. Administrācijas aparāta darbinieki tiek ievēlēti uz diviem līdz četriem gadiem. Šobrīd vadošie nākamreiz var tikt neievēlēti.
Vai jaunajam partijas komiteju, TDP izpildkomiteju u. c. personālam būs vajadzīgs jauns termiņš? Turklāt uz valsts valodu jāpāriet iestādēm un organizācijām, valsts varas un pārvaldes orgāniem — nedrīkst jaukt iedzīvotāju intereses ar partijas, valsts orgānu, iestāžu un organizāciju administrāciju birokrātiskām interesēm.
Turklāt daļā šo rajonu pamatnācijas pilsoņu ir vairāk par pusi.
5) Morāli ētiskais aspekts. Tiek aizskartas šo rajonu pilsoņu intereses: tiek apšaubītas cittautiešu spējas apgūt valsts valodu; savukārt latvieši, kas dažviet ir mazākumā (un tas īpaši jāuzsver un jāņem vērā, jo tā ir Latvijas teritorija), nonāktu nevienādā tiesiskā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem Latvijas rajoniem.
6) Internacionālais aspekts. Tas izsakāms krievu rakstnieka Nikolaja Savostina vārdiem, ko viņš teicis par Moldāviju («Ļiteraturnaja gazeta», 1988. g. 8. februārī): «Jā, un kāpēc tieši būtu jāapvainojas Moldāvijā dzīvojošajiem citu tautību pārstāvjiem, ja moldāvu valodai šeit būs piešķirtas lielas valstiskas garantijas un atbalsts?... Cenšos, lai moldāvi mīlētu Krieviju, taču tas būs drīzāk tad, ja viņi redzēs, ka krievs netiecas pirmais pēc kumosa, bet pirmais metas palīdzēt, ir labvēlīgs pat grūtā diskusijā, prot priecāties par cita prieku, palīdz kaimiņam bēdās, ir iecietīgs pret biedru vājībām.»
7) Lēmuma projekta 3. punkts rada iebildumus, vērtējot to arī no ideoloģiskā viedokļa.
Kam tad ir izdevīgi šādi termiņi? Vai tautai?
Par projektu «LATVIJAS PSR VALODU LIKUMS»
1) Likuma nosaukums (un līdz ar to daļēji arī saturs) ir pretrunā ar 1988. gada 7. oktobra LPSR AP lēmumu par latviešu valodu kā valsts valodu. Tam vajadzēja būt — «Latvijas PSR Likums par valsts valodu».
2) Likums ir pārāk garš, tam ir pārāk sīks detalizējums. Ļoti daudz nenoteiktu, neskaidru valodu lietošanas reglamentāciju. Vispārīgu principu deklarējums garantētu lielāku paša Likuma lietderības koeficientu.
3) Likuma pieņemšana radikālākā traktējumā nozīmē sekot praksei, kura jau sen ir ieviesta citās daudznacionālās valstis — Šveicē, Kanādā, Dienvidslāvijā, Indijā un atbilst PSRS un LPSR Konstitūcijā iekļautajam tautu pašnoteikšanās principam).
4) Galvenie konkrētie iebildumi un ierosinājumi.
Vispirms norādām, ka 26. pantā lietojams termins «latgaliešu literārā rakstu valoda».
a) 5. panta 2. rindkopā minētās «.. iestādes, organizācijas» nepārprotami jāattiecina uz militārā un aizsardzības kompleksa pakļautību;
b) 6. panta 3. rindkopā minētā prasība par profesiju un amatu sarakstu ir absurda un svītrojama, jo 5. pantā pateikts, kuras sfēras Likums neregulē;
c) 8. panta 1. rindkopā noteikt, ka LPSR rīkotajos kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs darba valoda ir latviešu valoda;
d) 12. panta 1. rindkopā formulējums «tiesvedība notiek latviešu valodā vai arī attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valodā», lai arī burtiski pārņemts no LPSR Konstitūcijas 159. panta (resp.(!) PSRS Konstitūcijas 159. panta), ir nepieņemams, jo nav skaidras valodu lietošanas reglamentācijas: tiesvedība jāparedz valsts valodā, vajadzības gadījumā — krievu valodā, iedzīvotāju vairākuma nacionālā piederība nevar būt par argumentu;
e) 14. panta 2. rindkopā 1. teikums par pārejas kārtību uz valsts valodu ir pilnīginoraidāms, tāds var būt tikai Augstākās Padomes lēmumā; nepieņemams ir pēdējais teikums, jo tas dublē šā panta 4. rindkopu;
f) kategoriski noraidāma 14. panta 4. rindkopa, jo ir pilnīgi pretrunā ar LPSR AP 1988. gada 7. oktobra lēmumu; kopumā ņemot, visā likumprojektā valsts valodas lietošana lietvedībā iestādēs un organizācijās tiek ignorēta;
g) 25. panta 2. rindkopā vārds «lietošana» noteikti aizstājams ar vārdu «prioritāte»;
h) 28. pantā jāparedz, ka valsts rūpējas par visas latviešu valodas attīstību un valodas bagātību saglabāšanu:
i) atsevišķos pantos minētā obligātā krievu valodas lietošana aizskar Latvijas pamatetnosa nacionālo pašcieņu; tāpēc 32., 33. (1. rindkopā), 34., 36. panta beigām jābūt izteiktām šādi: «latviešu valodā, vajadzības (nepieciešamības) gadījumā dublējot (dodot tulkojumu) krievu valodā vai kādā citā valodā»;
j) 31. pants jāsāk ar formulējumu «Likums aizsargā Latvijas vietvārdus, vietvārdu lietojumā primārā ir latviskā, bet Latgalē — latviskā resp. latgaliskā forma».
Sakarā ar to, ka latviešu valodai Latgalē ir īpatnēja situācija, kura prasa rūpīgu iedziļināšanos un izpēti, izsakām LPSR AP Prezidijam neizpratni par to, ka Valodu likuma izstrādāšanas darba grupā netika iesaistīts neviens valodnieks latgalietis. Tāpēc iebildumus rada tas, ka likumprojektā netika ietverta paredzētā leģitimācija latgaliešu rakstu valodas fakultatīvai mācīšanai skolās.
LATGALIEŠU KULTŪRAS BIEDRĪBU savienības
ZINĀTNISKĀS KONFERENCES DALĪBNIEKI
(200 paraksti)
Daugavpilī 1989. g. 11.—12. februārī.
