Lai palīdzētu mazākumtautībām Latvijā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Neapstrīdami, pēdējā laikā cēlusies nacionālā pašapziņa ne tikai latviešiem vai krieviem, bet arī republikas minoritāšu pārstāvjiem: lībiešiem, poļiem, ebrejiem, lietuviešiem, igauņiem, baltkrieviem, ukraiņiem un citiem. Izveidotas šo tautību kultūras biedrības, sākusies to nacionālā mākslinieciskā pašdarbība.
Jāatzīst, ka «pateicoties» staļinismam un brežņevismam Latvijā ir iznīcināta mazākumtautību nacionālā kultūra, aizmirsta valoda. Mazie poļi, ebreji, lībieši un citi mazākumtautību pārstāvji (un ne tikai mazie, bet arī daudzi no tiem, kam jau ir trīsdesmit un četrdesmit gadu) neprot savu dzimto valodu un nepazīst savu kultūru...
Latvijas teritorijā pat cara laikos bija ne vien krievu un latviešu skolas, bet arī citu tautību skolas. Pēc manām ziņām, piemēram, igauņu skola Latvijā darbojās jau 1908. gadā. Pirmā ebreju skola Latvijā tika atvērta 1840. gadā, Rīgā bija četras ebreju pamatskolas un ģimnāzija. Vēlāk ebreju ģimnāzijas atvēra Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē. 1919.—1920. gadā Latvijā darbojās 24 ebreju skolas, tur mācījās apmēram 5000 skolēnu, 1933.—1934. gadā — 119 ebreju skolas (14 110 skolēnu); 1939.-1940. gadā — 74 ebreju skolas (26 gan eksistēja no privātiem līdzekļiem). 1940.—1941. gadā ebreju skolas apvienoja un tomēr Latvijā joprojām darbojās piecas ebreju vidusskolas un astoņas nepilnās vidusskolas. Pirmskara laika republikā strādāja ap 500 ebreju skolotāju (400 no viņiem nošāva fašisti). Rīgas Skolotāju institūtā bija mazākumtautību nodaļa.
Līdzīgi varētu stāstīt par citu mazākumtautību skolām. Pēc kara 1945.—1946. mācību gadā Latvijā darbojās skolas ar poļu mācībvalodu. Rīgā — pamatskola ar 90 bērniem; Liepājā — nepilnā vidusskola ar 83 bērniem, Daugavpilī — vidusskola ar 853 bērniem; poļu skolas eksistēja arī Rēzeknē un Ilūkstē. Pavisam bija 8 poļu skolas ar gandrīz 1500 skolēniem.
Diemžēl labās tradīcijas ir zaudētas. Tagad grūti pateikt, vai šajā jautājumā vajadzīgs kapitālremonts vai jāceļ jauna ēka. Abi ir grūti un atbildīgi uzdevumi. Bet uz tiem mūs aicina Latvijas Tautas frontes Programma, Latvijas Tautu forums, to pieprasa minoritāšu kultūras biedrības. Ļoti nozīmīgi ir tas, ka šo virzienu ieteica partijas XIX Vissavienības konferences rezolūcija «Par starpnacionālajām attiecībām», kur teikts: «Jārūpējas, lai nacionalitātes, kas dzīvo ārpus saviem valstiski teritoriālajiem veidojumiem vai kam to nav, gūtu vairāk iespēju realizēt nacionālās kultūras vajadzības, it īpaši izglītības, saskarsmes, tautas daiļrades, .. un citās sfērās.» Pēc 1979. gada ziņām, mūsu republikā kopā ar latviešiem un krieviem dzīvo 110 000 baltkrievu, 67 000 ukraiņu, 63 000 poļu, 38 000 lietuviešu, 28 000 ebreju un vēl vairāki tūkstoši citu tautību pārstāvju. Kaut gan ir formāls ieraksts Konstitūcijā, šiem cilvēkiem līdz šim nebija reālas iespējas apgūt savu dzimto valodu un literatūru, vēsturi un kultūras pamatus.
Latvijas PSR Tautas izglītības ministrija nešaubās, ka jāizstrādā speciāla programma. Jāpalīdz mazākumtautību pārstāvjiem. Lai aktivizētu mazākumtautību centienus apgūt dzimto valodu, ministrija 1988. gada rudenī publicēja attiecīgus paziņojumus laikrakstos «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija», izveidoja speciālu darba grupu, nodibināja ciešus sakarus un uzsāka sadarbību ar astoņām nacionālajām kultūras biedrībām. Noskaidrojām to vēlmes un domas šajos jautājumos. Mēs lūdzām, lai tās palīdz precizēt kontingentu un sameklēt skolotājus. Speciālā sanāksmē tika izvirzīti uzdevumi visiem rajonu (pilsētu) izpildkomiteju tautas izglītības nodaļu vadītājiem.
Pirmkārt, ar preses starpniecību, kā arī individuālajā darbā ar vecākiem un skolēniem izskaidrot, kādas varētu būt mācību formas: fakultatīvas nodarbības, pulciņi, svētdienas skolas, atsevišķos gadījumos varbūt arī klases un skolas. Būtu jādara zināms, kur tiks atvērtas svētdienas skolas, klases un pulciņi, kur konkrēti var pieteikties. Otrkārt, nekavējoties aktivizēt sadarbību ar nacionālajām kultūras biedrībām, precizējot skolēnu un pieaugušo vēlmes un skolēnu skaitu. Treškārt, jāizanalizē nepieciešamība pēc skolotāju kadriem, jāsameklē skolotāji, ieskaitot arī pensionārus, kuri spēj mācīt mazākumtautību pārstāvjus. Sadarbībā ar Republikas skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtu jārūpējas par šo cilvēku kvalifikācijas celšanu.
Diemžēl atklāti jāatzīst, ka daudzi izglītības darbinieki, neapzinādamies uzdevuma svarīgumu, parādīja formālu attieksmi, ne sevišķi aktīvi meklēja sev «lieku» darbu. Kā citādi var novērtēt skolotāja rīcību, ja viņš ieiet klasē un pajautā 5. klases audzēkņiem: «Kurš no jums grib mācīties lietuviešu, ebreju, poļu .. valodu?» Neviens roku nepacēla, viņi taču negrib, lai pēc tam kāds viņus apsaukātu. Tikai individuālas izskaidrojošas sarunas ar vecākiem un bērniem — mazākumtautību pārstāvjiem — var dot labu rezultātu.
Pozitīvā nozīmē gribētos minēt Daugavpils pilsētas un Jelgavas rajona TIN, kur izpētes darbs rit neformāli, pēdējā laikā tas aktivizējas Rīgas pilsētā, kā arī citur. Un tomēr Tautas izglītības ministrijas rīcībā esošā informācija nedod iespēju mērķtiecīgi un plānveidīgi organizēt darbu, lai ar nākamā mācību gada 1. septembri visi tie, kuri izteiks vēlēšanos, rastu iespēju apgūt dzimto valodu, izmantojot kādu no reālajām iespējām atbilstošajām mācību formām.
Nebūsim pesimisti un neattaisnosimies ar grūtībām! Sen zināma patiesība skan tā: «Kurš grib darīt, tas dara, kurš negrib, tas meklē iemeslus.» LVU profesores A. Šponas vadībā ir izstrādāts un Tautas izglītības ministrijas kolēģijas sēdē pieņemts nolikums par svētdienas nacionālo skolu, psiholoģijas zinātņu kandidāta G. Breslava un pedagoga veterāna H. Bregmaņa vadībā notiek ebreju skolas koncepcijas un mācību plāna izstrāde. Latvijas PSR ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūta darbinieki izstrādā programmu latgaliešu dialekta un rakstu valodas apguves fakultatīvam kursam. Tartu universitāte Igaunijā strādā pie lībiešu valodas mācību līdzekļa izveides, savukārt pedagoģe veterāne V. Šuvcāne izstrādā lībiešu valodas mācību programmu. Panākta principiāla vienošanās ar Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas PSR Tautas izglītības ministrijām un Igaunijas PSR Tautas izglītības komiteju par lietuviešu, baltkrievu, poļu, ukraiņu un igauņu bērnu apgādāšanu ar mācību grāmatām. Izdevniecībā «Zvaigzne» iesniegti Ļ. Futļikas sagatavotie mācību līdzekļu manuskripti ebreju nacionālās skolas vajadzībām.
Pareizi rīkojas tie izglītības darbinieki, kuri pasīvi negaida 1. septembri. Var un vajag organizēt valodu pulciņus un nacionālās pašdarbības pulciņus pionieru un skolēnu namos.
To var darīt uz vakantu pulciņu rēķina, uz to pulciņu rēķina, kuri eksistē tikai uz papīra. Algas limitu fonda ietvaros var pionieru un skolēnu namiem pulciņu skaitu palielināt. Cik zināms, ne visi rajoni (pilsētas) pilnīgi izmanto savu izglītības darbinieku algas fondu. Šim nolūkam var izmantot (ja skolu kolektīvi uzskatīs to par iespējamu) arī pulciņus skolās. Pieaugušu cilvēku apmācību varētu organizēt (tur, kur ir pieprasījums) uz pašsamaksas pamata. Protams, grūti ir uzsākt ko jaunu bez zinātniskā nodrošinājuma, bez speciāliem finansu līdzekļiem, bez sagatavotiem skolotāju kadriem, bez mācību programmām, bet — jāsāk peldēt, citādi nekad to neiemācīsimies.
Kas jau sākts? Poļu valodu pulciņos sāka apgūt J. Kalnbērziņa Daugavpils Pedagoģiskā institūtā (pieaugušie), pilsētas pionieru un skolēnu namā, 2., 9. un 16. vidusskolā, Rēzeknē, Olainē un Rīgā; lietuviešu valodu — Rīgas 28., 58., 64., 69. un 90. vidusskolā, Ogrē, Baldonē un Bauskas rajona Griķu astoņgadīgajā skolā; igauņu valodu — Rīgas 3. un 58. vidusskolā, Alūksnes rajonā, Salaspilī un Zvejniekciemā; ebreju valodu — Rīgā; baltkrievu valodu — Tukumā, Baldonē, Olainē un Vangažos; ukraiņu valodu — Rīgā, Lielvārdē un Carnikavā. Ventspils pilsētas izpildkomitejas tautas izglītības nodaļa parūpējās par čigānu bērniem. Ņemot vērā to, ka pilsētā dzīvo jaunieši, kas ir analfabēti, tika noorganizētas divas pamatklases vakara vidusskolā, tajās mācās 30 čigānu tautības padsmitgadnieki. Viņiem radītas iespējas arī spēlēt mūzikas instrumentus un dziedāt. Noteikti arī citos rajonos tautas izglītības organizatoriem ir vērts padomāt par tādu apmācības veidu. Kaut gan agrāk skaļi tika deklarēta obligāta vispārēja vidējā izglītība, ir taču tādi cilvēki arī citos rajonos un pilsētās.
Sevišķu aktivitāti attiecībā uz savas nacionālās skolas atvēršanu Rīgā izrāda Latvijas Ebreju kultūras biedrība. Savākti 220 vecāku iesniegumi, sameklēti skolotāji, kuri izteikuši vēlēšanos tādā skolā strādāt. Cerēsim, ka Rīgas pilsētas TDP IK kopā ar tautas izglītības nodaļu atrisinās telpu jautājumu.
Neaizmirsīsim, ka jebkura valoda un kultūra ir nenovērtējama cilvēces vērtība.
J. PLINERS.
