«Vai tie ir jūsu paziņas?»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pagājušās piektdienas rītā kāds «Latvijas Jaunatnes» darbinieks, mani sastapdams Augstākās Padomes preses centrā, sacīja: redzējis Rīgas pilsētas kompartiju atstājam uzteiktās telpas un krāmējam mašīnā savu kustamo īpašumu. Un nemaz nebūtu slikti to nofotografēt. Kādēļ gan ne, nodomāju, jo vēsturisku pārmaiņu laikā arī šāds nozīmīgs sīkums var izrādīties noderīgs.
Uzņemšanu sāku no ielas pretējās puses, tad teleobjektīva vietā ieliktu platleņķi, cerēdams uz ko interesantāku kravas mašīnas tuvumā. Ieraudzīdama kameru man pie acs, kāda sieviete melnā žaketē, kas izrīkoja mēbeļu iekraušanas parādi, pēkšņi kļuva agresīva. Saukdama: «Ņeļzja, neļzja!»*/, metās man klāt un ar savu (atvainojiet — ne visai daiļo) roku aizklāja objektīvu. Man tas gauži nepatika, jo traucēja ievākt kvalitatīvu fotoinformāciju. Iekraujamo mantu sakarā parādījās arī kāds vīrietis brillēs, kurš ļoti vēlējās uzzināt, kas es tāds būtu. Stādījos priekšā, rādīdams viņam savu preses karti, kas aukliņā karājās man uz krūtīm. Laikam tālredzīgs būdams un nespēdams tuvumā salasīt manu uzvārdu, viņš kļuva uzbrūkoši nikns un centās ar varu karti izraut man no rokām, lai saplēstu. Tā kā es te nebiju nācis ar nodomu gaišā dienas laikā uz ielas kuram katram ļaut saplēst manu dienesta apliecību, tad, cik iespējams, sāku aizstāvēties. Man bija jādomā arī, kā pasaudzēt no sadauzīšanas par dārgu naudu pirkto fotoaparatūru Tad abas minētās personas sagrāba mani aiz piedurknēm, izsakot vēlēšanos ievilkt mani ēkas koridorā.
Jāatzīstas, ka patiesi nebiju gaidījis tik lielu agresivitāti no tās partijas darbiniekiem, par kuru savā laikā Ļeņins izteicies kā par mūsu laikmeta prātu, godu un sirdsapziņu. Vai sācies cits laikmets, vai arī šie divi bija no citas partijas?
Viss beidzās ar to, ka viņiem neizdevās mani ievilkt koridorā, jo tur man nebija ko darīt. Ejot uz darbu, šo scēnu bija ievērojusi dramaturģe Māra Zālīte. Kad projāmejot mēs ar uzbrucēju pāri apmainījāmies frāzēm, ka tā darīt nav smuki, vīrietis jau apgalvoja — es esot uzbrucis sievietei… Kā redzat, šīs iestādes darbinieku paņēmieni un metodes laika gaitā paliek nemainīgas.
Visā šajā notikumā man visvairāk žēl garām palaistā kadra, kad pa durvīm ārā nesa kādu mēbeli, kas no virspuses atgādināja zārku un uz mirkli man šķita — kādu glabā…
GUNĀRS JANAITIS
P. S. Iesniegumam pievienoju «Vai tie ir jūsu paziņas» portretus, kuru kvalitāti šoreiz negarantēju.
- / — «Nedrīkst, nedrīkst!», krievu val.
