Vācietis un viņa laiks (3)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Konflikts tika izskatīts RS partijas birojā. Ieskatam sniegšu nelielus fragmentus no dažu runātāju teiktā.
Vācietis: Manuprāt, būtu nepareizi, ja neiebilstu pret «Karoga» izlēcienu. Šim dzejolim ir denunciācijas raksturs. (..) Literārajā vakarā lasīju vairākus satīriskus dzejoļus. Viens no tiem bija — polemika pret Lasmani.
A. Grigulis: Reiz jau paplašinātā biroja sēdē teicu, ka daži dzejnieki vēsturiskās tēmas izmanto buržuāziskā nacionālisma propagandai. Tomēr ir buržuāziskā nacionālisma tendence mūsu literatūrā. Šī parādība vērojama Auziņa, Belševicas, Petera, šur tur arī Ļūdēna dzejā. Belševica pagātnes materiālu izmanto rafinēti neskaidri. Vācieša dzeja neskaidra, netaktiska.
Ē. Vilks: Par buržuāzisko nacionālismu mēs runājam vietā un nevietā.
A. Vējāns. «… dzejoļi par Rīgu un Livonijas hroniku ir jākritizē. Tie nepareizi traktē vēsturi.» 1
Vācieša «častuškas» atradu pavisam nejauši 1976. gada partijas biroja protokolos kā pielikumu A. Griguļa sūdzībai. Tolaik V. Zariņš un A. Kubuliņa bija sagatavojuši plašu publikāciju šā konflikta sakarā, bet Grigulis savukārt iesniedza sūdzību partijas birojam. Tā pēc septiņiem gadiem vecā polemika uzliesmoja par jaunu.
Vācietis aizstāvēja dzejnieci arī turpmāk, kad viņai inkriminēja sakarus ar Ukrainas un citu republiku «buržuāziskajiem nacionālistiem». Pēc kārtējās kratīšanas viņas dzīvoklī, apspriežot partijas birojā Drošības dienesta ziņojumu, Vācietis (viņš, liekas, toreiz bija partijas biroja loceklis) saka: «Daudz tur ir noticis bez viņas. Taču viņas vārds tika svītrots no slejām, viņas mums vajadzīgi dzejoļi gulēja redakcijās.»
Vācietis ir viens no nedaudzajiem, kas «nožņaudza sevī gļēvuli», aizcirta durvis iztapībai, laipošanai, puspatiesībām un meliem, kas, spītējot autokrātiskās ideoloģijas visvarenībai, saglabāja personības un vārda brīvību. Ne tikai saglabāja, bet ar īsta talanta eleganci nesa brīvo vārdu cauri stagnācijas tumsai. Principu, savu ideālu vārdā viņš bija gatavs kaut klintīs mesties. Īpaši nedramatizējot, varētu teikt: Ojārs nerēķināja, nekalkulēja, bet neprātīgi metās kautiņā. Teiktā apstiprināšanai pievienoju kādu Vācieša vēstuli «Literatūras un Mākslas» redakcijai un Rakstnieku savienības sekretariātam (toreiz šo rindu autors bija gan LM redaktors, gan savienības partijas biroja sekretārs), kurā viņš kategoriski noraida laikraksta redakcijas piekāpšanos autoritārai pozīcijai. 2
«laikr. «Literatūra un Māksla» redakcijai (kopija Latvijas Padomju RS sekretariātam)
Cien. redakcija,
kaut arī pārrunas par mūsu teātri formāli beigušās, tieši redakcijas raksts «Pārrunu noslēdzot» prasa turpinājumu. Minētajā rakstā bez kaut cik pieņemamas argumentācijas redakcija ņem faktiski pilnīgā aizsardzībā vienu no oponējošām pusēm. Neatrazdama neko labāku, tā ķeras pat pie visai riskantiem līdzekļiem — izsludināt vienu oponējošo pusi par principiālos pārrunu jautājumos partejiskās pozīcijās stāvošu. Kādās pozīcijās stāv pārējie, tas nav teikts. Atsaukšanās uz to, ko rādīs sezonas prakse, ir demagoģiska atrunāšanās. Sezonas prakse var noilustrēt vienu vai otru pārrunās skarto jautājumu, taču katram, kas sekoja pārrunu gaitai, skaidrs, ka diskutē par visas mākslas nozares skarošiem jautājumiem: novatorismu, radošo meklējumu tendencēm utt. Izsludināt tāda veida diskusijā vienu pusi par politiski pareizu nozīmē — otra nav pareiza. Nekādi reveransi, ka ir tādas un ir citādas domas, stāvokli neglābj: redakcija ir akceptējusi I. Sokolovas viedokli, kas diez' vai ir viņas vienīgās kompetencē. Bet fakti ir tādi, ka I. Sokolova, gribēdama to, vai negribēdama, neatšķir īsto no pseidonovatorisma un vēršas pret radošiem meklējumiem vispār. Par progresīvu šinī sakarībā nevar nosaukt ne Sokolovas rakstu, ne redakcijas nostāju. Apsveicama bija I. Sokolovas aktivitāte (kaut arī ne reiz vien polemikas bija, cik uziet), kad viņa vērtēja prozu. Apsveicami būtu, ja viņa parādītos kā universāla — visās mākslas nozarēs spējīga kritiķe. Taču jau viņas debija dzejas kritikā («Cīņā» par L. Līvenas grāmatu) to neliecināja. Tagad, es ceru, ka Annas Lācis kompetence dramaturģijā nevienam šaubas nerada, atkal ir visai nopietni iebildumi pret I. Sokolovas spriedumiem par teātri. Atkal kritiķes (es pieļauju — paviršības) dēļ jāstrīdas par 2x2. Turklāt redakcija vēl paziņo, ka tamlīdzīgas parādības notiek no partejiskām pozīcijām. Ja atļauts jautāt — kurš, kad un kur ir apšaubījis I. Sokolovas partejisko nostāju? Neviens. Kādu iemeslu dēļ tad bija vajadzīga šī redakcijas advokatūra. Advokatūra, kas aizvaino ne tik vien pārrunu dalībniekus? I. Sokolovai pārmet profesionālu nekompetenci un arī nepietiekošu objektivitāti argumentu izvēlē (skaidrs, jo mazāk kāds kur orientējas, jo vairāk gadījuma rakstura argumentu būs vajadzīgs savas patiesības pierādīšanai). Redakcijas «Pārrunas noslēdzot», manuprāt, rada vajadzību pēc šī jautājuma sīkākas iztirzāšanas. Vai tas būtu sekretariāts, vai tā būtu pie mums pieņemtā RS biedra (konkrēti šoreiz I. Sokolovas — kritikas sekcijā) radošā atskaite, kārtējā pilnsapulce, valdes sēde, vai cits veids, bet jāpanāk stāvoklis, kad ar publisku, nenopietnu rakstīšanu netiek traucētas daudzu neatliekamu problēmu risināšanas. Viena lieta ir izdiskutēties mūsu sanāksmēs, pavisam cita — publiska diskusija plus tāda veida diskusijas nobeigums, kādu to lasītājiem sniedz «Literatūra un Māksla».
Ar cieņu O. Vācietis»
Protams, dzejniekam par suverenitāti nācās maksāt dārgu cenu. Lasu skopas rindas par Vācieti savās dienasgrāmatās, lasu partijas biroja skrupulozi pierakstītos protokolus, vēstules, pārcilāju atmiņas. Septiņdesmito gadu vidū viņš jau bija iekarojis stabilu vietu latviešu kultūrā, populārs un visu atzīts. Viņam jau bija prēmijas un goda nosaukumi. Par viņa «ķecerībām» kritizēja ne tik nikni viņu pašu, bet galvenokārt grēkāžus — izdevējus un redaktorus. Taču autoritāro ideologu piesardzība un neuzticība pavadīja viņu visu mūžu. Man radās iespaids, ka doktrinārs viņa dzeju nesaprot un tāpēc baidās no tās.
1976. gadā notika rakstnieku un partijas kongresi gan Maskavā, gan arī republikā. Janvārī kāds no CK darbiniekiem man uzdeva padomāt par rakstnieku, kurš lasītu dzeju kongresa koncertā. Runāju ar Vācieti. Viņš iedegās. Iesniedza pat tekstu un bija gatavs piedalīties ģenerālmēģinājumā. Taču vadībai nepatika dzejoļi, jo tajos nebija ierastā uzticības un apliecinājumu manifestējuma. Dzejnieku nomainīja ar aktrisi. Šos «maigos» kniebienus dzejnieks saņēma ik pa brīdim.
Vēl viens notikums tā paša gada janvārī. Būdams toreiz RS partijas biroja sekretārs, tiku runājis ar A. Vosu par Tautas rakstnieka piešķiršanu Vācietim un Ziedonim. Rakstniecības «ģeneralitāte» bija izmirusi, pēdējais augstākā ranga nosaukums tika piešķirts M. Ķempei 1967. gadā. Vosa atbilde bija viennozīmīga — vispirms izvirzāms Grigulis, tad varēs runāt par tālāko.
Var visādi spriest par to, kāda jēga ir šiem nosaukumiem. Taču fakts paliek fakts, ka tie izsaka republikas ideoloģiskās vadības attieksmi pret jaunāko rakstniecību. Ilgstošais pārtraukums liecināja par strupceļu. Izeju nācās meklēt. Partijas birojs 29. jūlijā ierosināja «Tautas» A. Grigulim. Drīz vien nosaukums viņam tika piešķirts.
Par Vācieti un Ziedoni sarunas ar Vosu atjaunoja Priede un Strods 1977. gada janvāra pirmajā pusē. Pēc pusgada Tautas dzejnieka nosaukumu saņēma arī O. Vācietis, bet I. Ziedonis vēl pēc kāda laika. Tas bija 20. jūlijā, kad es, liekas, arī G. Janaitis un vēl kāds no «LM» braucām Ojāru apsveikt un sagatavot laikrakstam operatīvu publikāciju. «Viņš nespēja iejusties šajā lomā... tēlo vienaldzīgo. Iedzeram pa konjakam, ēdam medu un pļāpājam visādus niekus.» Pārlasot šīs skopās rindas no dienasgrāmatas, mani urda pārmetumi — varēju taču nofiksēt bagātāk! 1978. gada 20. aprīlī esmu atstājis citādu ierakstu: «Runāju vairākas reizes pa telefonu ar O. Vācieti. Sāku ar viņa feļetonu. Viņam pēc goda nosaukuma piešķiršanas ir pacēlusies savas misijas apziņa. Man liekas, ka mūsu sabiedrība var sagraut viņa ilūzijas. Viņš domā, ka viņš var daudz virzīt. Bet daži biedri, piešķirot nosaukumu, taču vairāk domāja, lai viņš «kalpotu». Ne jau tautai. Drīzāk vadībai. Ja arī tik tieši nebija domāts, tad objektīvi tā sanāk.
Viņš zvanīja vēl kādas trīs reizes.»
Neesmu noskaidrojis, par kādu rakstu «Cīņā» ir runa. Taču Vācietis, šķiet, bija uz rakstījis feļetonu. Toreiz viņš atradās tādā misijas apziņas eiforijā.
Man šķiet, ka septiņdesmito gadu vidus un otrā puse bija kaut kāds renesanses laiks, kad Ojārs uzslējās visā augumā. Kā jau teicu, 1976. gadā notika rakstnieku kongress. Saasinājās kaislības, īpaši Priedes vadītajam sekretariātam ar dzejas sekciju. Akūts kļuva jautājums par konsolidāciju. Februāra sākumā Dubultu banketu zālītē sanāca kopā dzejnieki — dažādu flangu un grupējumu pārstāvji: Ā. Elksne, L. Brīdaka, O. Lisovska, J. Peters, M. Kroma, I. Auziņš, M. Čaklais, K. Skujenieks, U. Bērziņš, I. Ziedonis, O. Vācietis, J. Sirmbārdis, V. Brutāne un A. Vējāns. Es tanī piedalījos kā partijas biroja sekretārs. Tā bija saruna mūsdienu pārkārtojumu garā: atklāta, asa, savstarpēja. Par blokiem un blociņiem runāja skaidru valodu. Pamatīgi uzknāba K. Skujeniekam, G. Priedem, O. Vācietis pārmeta I. Auziņam, ka viņš mākslīgi apaugļo viduvējību. Auziņš savukārt skarbi kritizēja sekretariātu.
Taču 1976. Ojāram bija arī dramatisku kritumu, pavērsienu gads. Ne reizi vien viņš piedzīvoja smagas dzeršanas tūres. Tieši pirms Jāņiem ap divdesmit cilvēku no mūsu republikas piedalījās PSRS rakstnieku sestajā kongresā. Šis kongress dziļi iespiedās atmiņā ar to, ka latvieši un grupa lietuviešu dabūja autobusu un izbrauca ārpus Maskavas svinēt Līgo. Varens «līgo» pārlīgoja arī Kremļa laukumu. Taču Vācietis «izkrita no strīpas». Neaizgāja pat uz vairākām sēdēm.
Dzeršana tolaik sagrāva daudzus talantus. Tikko ar cirozi bija miris Ē. Vilks. Savus talantus bija nodzēruši daudzi jo daudzi dzīvie. Dzēra ne tikai radošie. Dzēra visi un visur — darbavietās, mājās, uz ielas. Nepavisam negribu noņemt atbildību no katra par sevi. Taču dzeršana un narkomānija, prostitūcija un laupīšana, korupcija un mafija — tās ir viendabīgas parādības. Laikmeta kraupis, personības degradācijas daudzējādās metastāzes, Brežņeviskās patvaldniecības pastarās sekas.
Kas attiecas uz Vācieti, jo sāpīgāk mēs uztvērām viņa depresijas tāpēc, ka, pēc manas pārliecības, arī pēc draugu un tuvinieku liecībām — darbs un alkohols Ojāram bija nesavienojamas lietas. Tā ietekmē viņš nav uzrakstījis nevienu vārdu no jaunības līdz pat mūža pēdējām dienām.
Vēl viens gadījums ar Vācieti, kas man dziļi iespiedies atmiņā. Bija 1978. gada vidus. Man un avīzei sarežģīts posms. Tikko biju izgājis daudzās instances, lai noņemtu stingro rājienu par «rupjām kļūdām» internacionālajā jomā, bet aprīlī uzsāka darbu liela CK komisija «LM» pārbaudei, ko vadīja A. Vējāns. Jautājums par izdzīvošanu kļuva kritisks. Tāda bija «starptautiskā situācija», kad es saņēmu A. Kubuliņas interviju ar O. Vācieti. Pēc pieredzes zināju, ka tādā veidā publicēt to nedrīkst. Tāpēc pieprasīju vairākus labojumus. Ārkārtējs bija mans šoks, kad atvaļinājuma laikā šo interviju un kādu no mums gatavotajiem Borga rakstiem ieraudzīju «Padomju Jaunatnē». Tie bija plaši un būtiski materiāli, pie kuriem bija ilgi strādāts. Turklāt Vācietis bija gan mūsu autors, gan man tuvs cilvēks. Te laikam sava nozīme bija arī kādiem maniem konfliktiem ar kolektīvu. Kubuliņas rīcību ražošanas sanāksmē kvalificēju kā nodevību. Teicu, ka kritiķei turpmāk «LM» durvis būs slēgtas. Tā tas īstenībā arī notika. Vairākus gadus avīzē nebija nevienas viņas publikācijas.
(Turpinājums sekos.)
1 LKP CK Partijas vēstures institūta arhīvs
2 Vēstule, domājams, rakstīta 1970. gada jūnijā vai jūlijā sakarā ar LM diskusijas noslēgumu par teātra problēmām. Par to liecina arī kāda A. Lācis vēstule, kas man ir saglabājusies
