Pretspēkam spītējot!
|
Man pašlaik ir 17 gadu, un tajā laikā, kad norisinājās barikāžu aizstāvēšana, bija 10, bet manas atmiņas ir diezgan skaidras, tomēr tās ir tikai bērna atmiņas. Tagad esmu iepazinusies ar to dienu norisi, cilvēkiem, kas aktīvi piedalījās Rīgas aizstāvēšanā, un viņu atmiņām.
Pirms barikāžu dienām Latvijā pasaules sabiedrību satrieca padomju armijas izrīcība Viļņā un traģiskie notikumi pie Viļņas telecentra. Šeit Nobela Miera prēmijas laureāts Mihails Gorbačovs pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja "perestroikas" īsto būtību, raidot tankus pret neapbruņotiem telecentra aizstāvjiem un nogalinot 13 cilvēkus.
Pēc līdzīga plāna bija paredzēts rīkoties arī Rīgā, bet sīki izplānoto operāciju izjauca Latvijas Tautas frontes kājās saceltā Latvijas tauta, kura neiedomājami īsā laikā Rīgas pilsētas svarīgākajās vietās sacēla barikādes, stāvēja uz tām pilnīgi neapbruņota un ar savu gara spēku un vīrišķību lika atkāpties pasaules superklases armijai.
Šajā kopīgajā tautas varoņdarbā savu nelielu, bet tajā pašā laikā nozīmīgu ieguldījumu ir devuši arī mani novadnieki — talsenieki.
1991. gada 13. janvāris. Uz Rīgu dodas Talsu īpašo brīvprātīgo kārtības sargu grupa un pirmie mūsu rajona pārstāvji barikāžu aizstāvēšanai.
1991. gada 14. janvāris. Talsos izveidots Rīgas aizstāvēšanas koordinācijas centrs. Tas nodarbojas ar visiem organizatoriskajiem jautājumiem — transporta nodrošināšanu, aizstāvju skaita komplektēšanu, pārtikas un medikamentu sagādāšanu utt. Jau no centra pirmajām darbības dienām tajā pieteicās vairāk Rīgas aizstāvju, nekā centrs spēja nodrošināt ar transportu.
1991. gada 16. janvāris. Rīgā rajona padomes deputāta Ulda Froma vadībā ierodas Rīgas aizstāvju grupa un apsargā Ārlietu ministriju bez jebkādiem ieročiem.
Cita talsenieku grupa apsargā televīzijas kabeļu akas. Vēl viena nokļūst Zaķusalā, kur īsā laikā ap televīzijas centru tiek izveidota divkārša nocietinājumu josla. Mums kaimiņos ir Rīgas aizstāvji no Bauskas, Dobeles, Jelgavas.
1991. gada 17. janvāris. Talsu rajona ugunsdzēsēji ar mašīnām dodas uz Rīgu un ieņem savas vietas pārējo Rīgas aizstāvju vidū.
1991. gada traģiskais 20. janvāris. OMON kaujinieki triecienā ieņem Iekšlietu ministriju un apšauda Rīgas aizstāvjus Bastejkalna rajonā. Iet bojā cilvēki, bet ievainoto vidū ir virkne ārzemnieku un masu informācijas līdzekļu pārstāvju, tai skaitā arī mūsu novadnieks Gvido Zvaigzne.
Asinsizliešana rajona cilvēkus neiebaida, bet tas ir jauns stimuls vēl aktīvākai darbībai. Divas reizes dienā — rītos un vakaros — uz Rīgu dodas autobusi ar aizstāvjiem. Talsu centrālajā slimnīcā, kur donoru dienās mēdza būt 60–80 apmeklētāju, janvārī bija 400 donoru. Kopumā viņi nodeva Latvijas Asiņu fondam 125 litrus asiņu.
Rajona lauksaimnieki bez atlīdzības ir nodevuši 24 tonnas piena, bet Vīdales zemnieks Pēteris Berngards no savas saimniecības Rīgas sargu pusdienām aizsūtīja 90 kg svaigas gaļas.
Līdzīgā ziedojuma veidā Rīgas aizstāvji tika nodrošināti ar ēdienu, apģērbu, malku un visu citu nepieciešamo Rīgas aizstāvēšanai.
Talsu tipogrāfija iespiež vairākas Rīgas avīzes pēc tam, kad OMON bija sagrābis Preses namu.
1991. gada 23. janvāris. "Mēs, Sabiles čigāni, gribam izteikt paldies tiem cilvēkiem, kuri mums neliedza plecu, bet atbalstīja mūs. Mēs, čigāni, kuri aizbraucām uz Rīgu, gribam pateikties tiem labajiem cilvēkiem, kuri gādāja par ēdienu. Gribam pateikt paldies arī tiem, kuri sagādāja malku.
Es nedrīkstu aģitēt, bet es aicinu: kam mīļa šī zeme, Latvija, un kas ir pārliecināti, ka ir garā stipri, brauksim un aizstāvēsim Rīgu!
Ēriks Kleins. Sabiles pilsētas deputāts, Sabiles čigānu biedrības priekšsēdētājs."
Līdzīgus pašaizliedzīgus visas tautas vienotības piemērus es varētu uzskaitīt vēl daudz. Zīmīgi ir tas, ka šajās un citās tautai un zemei kritiskajās dienās cilvēki atrada kopīgas rīcības iespējas neatkarīgi no viņu politiskajiem un citiem uzskatiem. Kad cilvēki sēdās autobusos un brauca pretim neziņai, neviens neprasīja viņu politisko vai partijisko piederību vai viņu rīcību iepriekšējos gados. Tā, piemēram, Talsu Rīgas aizstāvju koordinācijas centru vadīja bijusī LKP Talsu rajona sekretāre Ināra Samīte.
Zīmīgi ir arī tas, ka blakus mūsu tautības cilvēkiem Rīgas aizstāvju vidū bija arī pietiekami liels nelatviešu skaits.
Tagad no gadu attāluma daudzas lietas var likties savādākas. Mani pārsteidz tas, ka ļaudis, kuri bija Rīgas aizstāvju rindās, gandrīz nekad paši nerunā par šīm dienām un nekad neplātās ar savu līdzdalību barikāžu aizstāvēšanā. Šie pārdzīvojumi tiek turēti dziļi cilvēku dvēselēs blakus citām svētām lietām, kuras neprasa ikdienas apliecinājumu un kurām var pieskarties tikai ar tīrām rokām. Arī manā mazajā sirsniņā toreiz iegūla pārdzīvojumi par to, ko dzirdēju pa radio un redzēju pa televizoru. Es cītīgi sekoju līdzi tam, kas notika, smagi pārdzīvoju apšaudi Bastejkalnā, kāri tvēru katru sīkumu, ko varēju uzzināt. Mana mazā sirsniņa drebēja visās tajās janvāra dienās, un es atviegloti uzelpoju un jutos laimīga, kad mēs uzvarējām. Varētu teikt, ko tad tāda maza meitenīte saprata no tā laika notikumiem, bet tā nu tas ir. Es domāju, ka ļoti daudzi cilvēki, kas tolaik tieši nepiedalījās notikumos, juta līdzi tāpat kā es. Šie pārdzīvojumi paliks manā sirdī kā mazas pērles visu atlikušo mūžu.
Mūsu nelielā zeme, mūsu nelielā tauta, kura ir tikai maza saujiņa pasaules tautu vidū, ir spējusi būtisku lūzumu brīžos pasaulei apliecināt sevi fantastiskos veidos — tie bija latviešu strēlnieki 1. pasaules karā, tādi bijām mēs Baltijas ceļa ķēdē, tāda bija mūsu tauta Rīgas aizstāvēšanas dienās.
Šodien mēs dzīvojam ikdienas dzīvi, un ļoti daudziem tā ir cīņa par izdzīvošanu. Ļoti daudzi ir nogrimuši apātijā un bezcerībā, daudzi meklē aizmirstību dzerot vai citādi sevi apreibinot. Mūsu reālā ikdiena tikpat kā nemaz nedod mums, jauniešiem, pozitīvus piemērus. Tomēr es domāju, ka izšķirīgajos brīžos šodien pie zemes piespiestais latvietis spēs veikt tādus pašus neticamus darbus sevis, savas zemes un tautas aizstāvēšanai, kā to ir darījuši klusie un necilie barikāžu dienu varoņi.
