Garantēt ekonomisko suverenitāti
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
1989. gada 31. oktobrī PSRS Augstākās Padomes sesijā tālāk tika apspriesti PSRS ekonomiskās un sociālās attīstības 1990. gada valsts plāna un PSRS 1990. gada valsts budžeta projekti. Palātu kopīgajā rīta sēdē runāja PSRS tautas deputāts, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis.
* * *
Godājamie biedri!
1990. gada plānu un budžetu mēs saucam par pārejas laika plānu un budžetu, ņemot vērā, ka tiks ieviesti jaunā saimniekošanas mehānisma elementi. Būsim objektīvi, mūsu zemes valdība ierosina īstenot vērienīgas tautas patēriņa preču ražošanas paplašināšanas programmas un aizsardzības uzņēmumu konversiju, kā arī samazināt valsts parādu.
Taču mēs būsim neobjektīvi, ja teiksim, ka pašreizējā posmā ir izdarīts viss iespējamais. Vēl ir ļoti daudz subjektīvu iezīmju, valsts pasūtījumu un materiāli tehniskā nodrošinājuma plānošana nav kļuvusi par labi noslīpētu sistēmu, līdz ar to uzņēmumu kolektīvos saglabājas nedrošība.
Šobrīd mums visiem rūp republikas pāreja uz saimniecisko aprēķinu, kur viena no svarīgākajām problēmām ir budžeta veidošana.
Mums jādzīvo tā, kā mēs strādājam. Ievērojot šo pārbūves patiesību, mēs uzskatām, ka PSRS un republikas budžetu veidošanas pamatā jābūt vienkanāla principam. Partijas nacionālā politika mūsdienu apstākļos taču paredz, ka savienotā republika ir tiesīga izlemt visus valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus, izņemot tos, kurus tā brīvprātīgi nodevusi savienības pārziņā. Republikas budžeta lielumam ir jābūt tieši atkarīgam no tās darba efektivitātes. Tādējādi ar budžeta attiecību starpniecību rodas iespēja praksē realizēt republikas suverenitāti un īstenot sociālisma principu — katram pēc darba.
Taču praksē tas ne tuvu nav tā.
Pēc tam, kad 1990. gada budžeta projektu bija izskatījusi PSRS Ministru Padome, PSRS Augstākās Padomes republiku ekonomiskās un sociālās attīstības komisija un PSRS Finanšu ministrija, projektā, tiesa, tika izdarīti daži precizējumi.
Taču situācija mainījusies ļoti maz. Ņemot vērā republikas tautas saimniecības kompleksa ekonomisko potenciālu, ieņēmumi teritorijā, no kuriem veidojas republikas budžeta ieņēmumu daļa, noteikti, paredzot 15,8 procentus jeb 450 miljonus rubļu lielu pieaugumu. Turpretī budžeta izdevumu daļa pēc PSRS Finanšu ministrijas priekšlikuma pieaug tikai par 6,8 procentiem. Tātad lielākā daļa – 55 procenti saimnieciskā aprēķina republikas ieņēmumu pieauguma — atkal tiek pārskaitīti savienības budžetā.
Tajā pašā laikā republikā nav atrisinātas daudzas sociālo, kultūras un saimniecisko pasākumu finansēšanas problēmas, bet izdevumos nav pilnīgi ņemts vērā tas, ka paaugstinātas dīzeļdegvielas cenas un kravu pārvadājumu tarifi un samazināts lauksaimniecības produkcijas cenas starpības izmaksas apjoms.
Vēl vairāk, apstākļos, kad tiek atsavināta lielākā daļa republikas ieņēmumu pieauguma, budžeta ieņēmumu daļā paredzēts uzņēmumu un kredītiestāžu aizņēmums 156 miljonu rubļu apmērā.
Tādējādi rentabli strādājošai republikai, kas nākamajā gadā nodrošina ieņēmumu pieaugumu un nodod savienībai jau tāpat aptuveni pusotra miljarda rubļu, tiek ieteikts mākslīgi radīt budžeta deficītu. Uzsveru, ka atskaitījumu īpatsvars republikas budžetā Latvijā ir viens no vismazākajiem visā valstī. Ir pilnīgi saprotams, ka tas neatbilst nekādiem saimnieciskā aprēķina principiem, gluži otrādi, tas visdrīzāk ir sods, kuru nav iespējams izskaidrot republikas iedzīvotājiem. Šajā sakarā mēs lūdzam atstāt republikas rīcībā nākamā gada budžeta ieņēmuma pieaugumu, un mēs no savas puses daļu savienības budžeta deficīta segsim no šiem ieņēmumiem. Lūdzu likuma par PSRS 1990. gada valsts budžetu 13. pantā, kur ir runa par Latvijas PSR, atskaitījumu normatīvus noteikt 63,2 procentu apmērā. Pretējā gadījumā, vismaz finanšu sfērā, republikas saimnieciskais aprēķins tiks pilnīgi ignorēts.
Otra problēma ir saistīta ar atbildību un disciplīnu. Nav nepieciešams argumentēt tās svarīgo nozīmi, jo tagad 40 līdz 50 procentos gadījumu plāna uzdevumi netiek izpildīti sakarā ar to, ka nav piegādātas izejvielas un komplektēšanas izstrādājumi, arī tie, kurus sadala PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja un PSRS Valsts plāna komiteja.
Vai var panākt zināmu stāvokļa nostabilizēšanos, pilnveidojot pašu plānu?
Mēs uzskatām, ka var, un, republikām pārejot uz saimniecisko aprēķinu un samazinot valsts pasūtījuma līmeni, starp attiecīgajiem savienības un republikāniskajiem orgāniem ir jānoslēdz līgumplāns par valsts pasūtījuma nomenklatūru un centralizēti sadalāmo produkciju. Katrai pusei ir jābūt par kaut ko atbildīgai. Līgumplānā jāparedz garantijas, ka tiks realizētas piegādes savienībai un citām republikām, bet republika savukārt saņems nepieciešamās izejvielas, materiālus un iekārtas, lai varētu izpildīt savstarpēji izdevīgās saistības. Noteikumi, saskaņā ar kuriem daļai stratēģisko resursu, kā šeit teica referenti, valsts pasūtījuma līmenis ir 70 procenti, bet daļai, piemēram, gaļas un piena produkcijai, — 100 procenti, dažādus valsts reģionus nostāda nelīdztiesīgos apstākļos, un var iznākt tā, ka vairāki kolektīvi valsts pasūtījumu gluži vienkārši nepieņems, atsaucoties uz nepieciešamību meklēt trūkstošos resursus pa horizontālo sakaru līniju.
Šķiet, ka šim procesam nevajadzētu kļūt stihiskam. Tāpēc līgumplānam jānodrošina zināms sistēmiskums un jāgarantē, ka valsts pārejas posmā rīkojas ar to produkcijas daļu, kurai tā piešķir resursus un kuru republika piegādā savienības fondiem. Apspriežot plānošanas pilnveidošanas problēmu, tiek izteikti dažādi viedokļi. Līgumplāna pretinieki savu nostāju motivē ar to, ka Valsts plāna komiteja it kā nevarot uzņemties atbildību par līgumsaistību izpildi. Bet tādā gadījumā, ja, teiksim, PSRS Valsts materiāli tehniskās apgādes komiteja un PSRS Valsts plāna komiteja neuzņemas atbildību par tautas saimniecības apgādi, kāpēc gan vietējiem orgāniem visā pilnībā jāatbild par to, ka produkcija netiek piegādāta savienības fondiem?
Ja katra puse neuzņemsies atbildību par savu darba sektoru, kopīgu panākumu acīmredzot nebūs. Pašreizējie resursu sadales principi nav noslīpēti, un tas acīmredzot ir viens no iemesliem, kāpēc 1990. gada plāns nav līdzsvarots un pabeigts.
Manis izvirzītās problēmas nav radušās šodien, tagad. Par nākamā gada plāna un budžeta problēmām mēs vairākkārt esam runājuši PSRS Valsts plāna komitejā un citās savienības organizācijās. Reakcijas nebija. Tautas deputāti no Latvijas nosūtīja telegrammu PSRS Augstākajai Padomei, taču reāla rīcība nesekoja. Tāpēc vēlreiz ļoti lūdzu izskatīt izvirzītos jautājumus, kas saistīti ar sociāli ekonomiskās attīstības 1990. gada plāna projektu attiecībā uz Latvijas PSR, atbilstoši mūsu lūgumiem.
Paldies par uzmanību.
* * *
Pēc deputāta V. Breša runas LATINFORM speciālkorespondents PSRS Augstākās Padomes sesijā S. Prokošenko palūdza viņam īsu interviju.
— Ko jūs varat piebilst pie tā, ko teicāt no sesijas tribīnes?
— Piebilst varētu daudz ko — ir ārkārtīgi daudz neatrisinātu problēmu, arī resursu trūkuma dēļ. Vispār tas ir vesels jautājumu komplekss, kuru atrisinājums beigu beigās ir atkarīgs no jaunā ekonomiskā mehānisma, kas saistīts ar likumu par īpašumu, ar republikas suverenitāti un principiem, uz kādiem balstās tās savstarpējās attiecības ar centru un citām republikām. Mums ir vajadzīgas jaunas visu saimniecisko jautājumu risināšanas formas. Pagaidām diemžēl tiek izmantotas vecās formas ar jauniem nosaukumiem.
— Vai var teikt, ka apspriežamie 1990. gada plāna projekti bremzē Baltijas republiku pāreju uz ekonomiskās patstāvības principiem?
— Viennozīmīgi — jā. Ekonomiskā patstāvība paredz lielāko daļu ienākumu atstāt pašā republikā, nevis nodot savienības fondā. Otrkārt, par Latvijas patstāvības garantiju zināmā mērā varētu kļūt attiecīgo savienības un republikānisko orgānu līgumplāni, kam centrs pagaidām nepiekrīt.
31. oktobrī vēlu vakarā PSRS 1990. gada plāns un budžets ar balsu vairākumu tika apstiprināti. Deputāta V. Breša lūgums noteikt Latvijai atskaitījumu normatīvu 63,2 procentu apmērā atbalstu neguva.
Maskava
31. oktobrī (pa telefonu)
S. Prokošenko,
LATINFORM speciālkorespondents
