Par divnieku PSKP vēsturē, „Pravdu" un fotogrāfijām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
"Melnās beretes" no Vecmīlgrāvja šķitās jau aizbraukušas, kad tur ieradās fotogrāfi. Arī Dmitrijs Sokolovs. Bet vēl mirklis — un nebūtu ne šīs fotogrāfijas, ne arī šīs intervijas…
— Cik ilgi strādājat aģentūrā TASS?
— Trīs gadus, pirms tam biju ārštatā. Esmu nomainījis daudzas profesijas — esmu bijis montētājs, VAI milicis, bet vienmēr esmu fotografējis. Pirmā publikācija bija laikrakstā „Moskovskij komsomoļec" 1967. gadā.
— Jāvaicā gandrīz kā spiegu filmās: kā labā jūs strādājat? Šķiet, ka TASS nav pieprasījuma pēc šādām fotogrāfijām.
— TASS fotohronika pieprasa gan. Tiesa, visu laikrakstiem neatļauj sūtīt, tāpēc fotogrāfijas galvenokārt iet uz ārzemēm. Mūsu galvenais redaktors pret šiem notikumiem izturas kā jebkurš normāls cilvēks.
Šodien (18. janvārī — I. H.) sev par lielu prieku ieraudzīju Krievijas Tautas frontes posteni. Tie ir cilvēki no Maskavas apgabala, Kalugas, cilvēki, kam nav vienaldzīgs Baltijas valstu liktenis un kas saprot, ka kaut kas līdzīgs var notikt arī Krievijā.
— Jūs pats esat no Jeļcina "komandas"…
— Jā, braukāju viņam līdzi, esmu viņa fotogrāfs, bet starp mums ir arī gluži cilvēcisks kontakts.
— Lai gan Jeļcins pašlaik atbalsta Baltiju, daudziem Latvijā ir ļoti piesardzīga attieksme pret viņu…
— Lielā mērā attieksmi pret Jeļcinu Baltijā veido interfronte. Biju mītiņā un redzēju, kas tie ir par cilvēkiem, kuri kliedza, ka Jeļcins esot viņus nodevis, nodevis Krieviju. Bet ir arī ļoti daudz krievu, kas atbalsta Borisu Nikolajeviču. Esmu pārliecināts: ja Krievijā būtu referendums, viņu ievēlētu par prezidentu.
— Ja nav noslēpums — kā iekļuvāt Jeļcina "komandā"?
— Īsti pat neatceros. Fotografēju Jeļcinu vēl tad, kad viņš bija kritis nežēlastībā. Arī tagad viņam nebūt nav labas attiecības ar centra vadību, bet Jeļcinam ir cits statuss un ar viņu ir spiesti rēķināties.
— Visus notikumus jūs pirmām kārtām uztverat kā profesionālis, bet vai ir bijuši brīži, ko pārdzīvojāt emocionāli?
— Gluži otrādi — es to ļoti pārdzīvoju. Pagājšgad šajā laikā biju Baku. Tur zvērības notika no abām pusēm — kā no azerbaidžāņu, tā no armēņu. Kamēr dzīvus cilvēkus dedzināja ugunskuros, meta ārā pa logiem, milicija un armija tikai noskatījās. Armija ienāca, kad savstarpējie uzbrukumi bija beigušies.
— Jūsu kolēģi no LETA stāstīja, ka Baku uz jums šāvuši…
— Jā. Šeit, paldies Dievam, mani izglāba dažas sekundes, bet šoreiz es nebiju viens.
— Tagad daudzi nelatvieši teic, ka Rīga esot piecūkota un ka barikādes uzceltas veltīgi…
— Tas nav veltīgi. Nedomāju, ka tie būtu nopietni šķēršļi armijas tehnikai, bet tie parāda tautas gara vienotību. Un tajā pašā laikā nejūtu, ka tas ir vērsts pret krieviem, kā to pūlas iestāstīt.
— Vai domājat arī par mierīgākiem laikiem?
— Es gan īsti neticu, ka mūsu valstī kādreiz būs pilnīgs miers. Baltijā miers būs tikai tad, kad šīs valstis kļūs patiešām patstāvīgas. Tas kaut kad noteikti būs, jautājums tikai: par kādu cenu? Šeit nevar būt kompromisu. Man, piemēram, skolā PSKP vēsturē ielika divnieku par to, ka es skolotājam vaicāju: "No kā mēs Baltiju „atbrīvojām" 1940. gadā? Kas mums lūdza to darīt?"
— Droši vien būs bijušas darbaļaužu vēstules…
— Laikam gan.
— Vai, jūsuprāt, pienāks laiks, kad "Pravda" rakstīs patiesību un publicēs jūsu fotogrāfijas?
— "Pravda" nekad nerakstīs patiesību un, pat ja arī rakstīs, tāpat neviens tai vairs neticēs.
Dmitriju Sokolovu izvaicājusi
Inga Helmane
Dmitrija Sokolova foto (TASS)
