Dzelzavā viss mainās
|
Ir 1991. gada 14. janvāris. Radio vēsta par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, par bīstamo situāciju Latvijā, par mūsu tautas nodomiem aizstāvēt Rīgu.
Mūsu pagastā valda miers, vienaldzība un stindzinošs aukstums, it kā šeit nebūtu Latvija. Mans satraukums aug arvien lielāks. Vai tiešām mūsu pagastā nav neviena tautas un tēvzemes patriota? Kur palikuši vīri? Vai tiešām Dzelzavā ir tikai simtgadīgi ozoli?
Darbdiena beigusies, bet mūsu pagastā klusums un miers. Es to vairāk nespēju izturēt un sāku rīkoties. Kur varu — tur zvanu, kur telefona nav — braucu vai soļoju kājām. Katrā vietā mani uzņem savādāk. Tas ir saprotami, jo mani jautājumi ir šādi: "Vai tu zini, kas notiek Lietuvā un ka mūsu tauta grib nosargāt Rīgu? Kādas ir tavas domas par to? Vai tu būtu ar mieru braukt rīt uz Rīgu un stāvēt uz barikādēm?" Jau pēc otrā jautājuma atbildes es saprotu, kādu atbildi saņemšu uz trešo jautājumu. Aicinu tikai jauniešus un vīrus. Jautā arī viņi: "Kas vēl brauks? Vai pati brauksi?" Otro jautājumu pirmie man vaicā pagastā, kad pasaku, ka esmu nolēmusi meklēt Rīgas aizstāvjus.
Augstu vērtēju tos, kuri pasaka skaidru atbildi — Jā! Nē! Pirmo apsola un solījumu izpilda Ziedonis Mežaks, Guntis Gavriļčiks, Zigfrīds Mednis, Normunds Putāns, Jānis Briedītis, Andrejs Zommers, Modris Lanka, Artis Pipcāns, Gunārs Mežulis, Kārlis Kļaviņš, Juris Nikolovskis, Jānis Petkūns, Ivars Vāliņš, Guntis Bulats, Uldis Kalnups, Andris Matulis, Aivars Ločmelis, Uģis Plotka, Juris Aņisimovs, Juris Stiprais, Nikolajs Garškovs, Viktors Beļajevs, Imants Glāznieks, Andris Makarovs, Ilmārs Silinieks, Gunārs Štroms.
Viegli ir sarunāt medicīnas darbiniekus, jo tie ar mieru braukt visi, bet šo pienākumu uztic veikt Ivetai Brakovskai. Grūtāk atrast drosmīgu autobusa šoferi.
Kad atgriežos mājā, ir jau nakts. Vēl jāsagādā pārtika.
1991. gada 15. janvāris. Jau agri no rīta radio ziņo, ka stāvoklis Rīgā kļūst arvien draudīgāks, ka Rīgas aizstāvji ceļ barikādes, ka ir nepieciešami papildspēki, lai nosargātu visus valstiski svarīgos objektus. Sazinos ar rajona koordinācijas centru un eju uz kultūras namu, kur norunāta pulcēšanās vieta. Pie kultūras nama jau savlaicīgi gaida krietns vīru pulks. Manas pūles nav veltīgas. Kūdrinieki atved savus vīrus. Drīz ierodas arī autobuss. Drosmīgais šoferis ir Ivars Priednieks. Varam braukt. Ierodas vēl papildspēki — Antons Jubelis un Egons Kreicums. Pavadītāju pulciņš gan neliels. Tie ir vecie ļaudis un pagasta padomes priekšsēdētājs Elmārs Vaskis. Viņi vēl mums laimīgu ceļu un jautā: "Kad atgriezīsieties?" Visi kā viens atbildam: "Tikai tad, kad būs maiņa!"
Pulkstenis rāda 8.30. Noskaņojums ir možs, un dodamies ceļā. Ceļš ir garš. Rīdzinieki mūs un visus aizstāvjus sagaida mīļi un sirsnīgi. Sazinos ar Rīgas Koordinācijas centru un uzzinu, ka mūsu postenis ir Dzirnavu ielā 105. Tā ir galvenā centrāle. Dodos uz štābu. Pie štāba gaida vēl viens dzelzavietis — Zigmunds Bekmanis. Štābā piesaku Dzelzavas pagasta grupu — 31 vīru, medicīnas darbinieku, autobusa šoferi ar visu autobusu. Man jautā pēc grupas vecākā. Saku: "Tā esmu es." Viņu acīs redzu apmulsumu, pat smīnu. Iestājas neveikls klusums. Pirmā attopos es un droši saku: "Ja jau šie vīri uzticējās man, tad uzticieties arī jūs." Saņemu instrukcijas, informāciju un dodos pildīt savu uzdevumu.
Iepazīstamies ar aizstāvamo objektu, savu posteni un saviem pienākumiem. Tur mūs cienā ar karstu tēju, siltām maizītēm. Sildāmies pie ugunskura. Diena aizrit mierīgi. Regulāri saņemam informāciju no citiem objektiem. Vakarā palīgos ierodas strādājošie rīdzinieki. Nakts stundās mūs uzmundrina dažādi ansambļi. Ir arī mūsu novadnieki — Madonas "Vecpuiši".
Naktī plkst. 3.45 atskan trauksmes signāls. Visus grupu vadītājus izsauc uz štābu. Tur mūs informē par iespējamo speciālās armijas daļas uzbrukumu, kura komplektēta no turkmēņu karavīriem. Uzbrukums gaidāms ap plkst. 6 no sētas puses. Tā kā manā grupā ir vairāk jaunu un spēcīgu vīru, tad mums uztic pašu galveno — pirmajiem sagaidīt uzbrucējus. Dodos pie saviem vīriem. Saku, ka ap sešiem gaidāms turkmēņu karavīru uzbrukums, ka mums jābūt pirmajam šķērslim viņu ceļā. Puiši, kas nesen pārnākuši mājās no dienesta, saskatās. No viņu skatieniem saprotu, ka tas ir briesmīgi. Vīri paši sadala posteņus. Pārstāvis no štāba ir apmierināts ar vīru izvietojumu. Līdz gaidāmajam uzbrukumam nepilnas divas stundas. Visa grupa sastājamies uz kāpnēm pie aizsargājamā objekta, nofotografējamies. Cenšamies pasmaidīt, bet tas nav viegli. Visi esam tikai cilvēki. Redzu, ka daudzi domā par mājām. Es cītīgi mācos turkmēņu valodā pateikt: "Dēliņ! Apstājies! Padomā!" Šo tekstu turkmēņu valodā sagādā viena no centrāles darbiniecēm. Arī viņu pārdzīvojums ir neaprakstāms. Vairs ir palikusi nepilna stunda. Runas ir pierimušas. Vīri bieži skatās pulkstenī. Arī es domās samīļoju meitu, pabužinu galvu savam dēlam, kurš pašlaik dien Sverdlovskā, un manas domas pārtrauc gaviļu sauciens: "Uzbrukuma nebūs! Virsnieki atteikušies turkmēņus vadīt!" Kā akmens noveļas no sirds. Visiem ir līksme sejās.
Ir jau 16. janvāris. Visiem jau saprotams, ka omonieši nekāpelēs pa pažobelēm un nāks pa parādes durvīm. Mūsu vīri ir atkal tie, kuri veido pirmo aizsargjoslu. Ceļam papildu barikādes. Visapkārt skan smiekli, čalas. Daudzām grupām ir atbraukusi maiņa. Arī mēs sadalām dežūras, lai visi pamazām varam atgūt spēkus. Pulksten 12.15 mums ierodas maiņa. Skan prieka saucieni; viņi gan ir tikai 16. Grupas vadītājs — Valdis Priedkalns, šoferis — Artūrs Neilands. Zigmunds Bekmanis paliek uz nākošo maiņu. Nododam posteņus un varam braukt. Esam jau iekāpuši autobusā, kad atskan trauksmes signāls: "Omonieši devušies uzbrukumā un tuvojas Dzirnavu ielai!" Visi saskatāmies. Saku: "Kuri esam ar mieru, ejam!" Ejam visi. Sievietēm posteņos neatļauj palikt, visām jāiet telpās. Arī man neatļauj, jo es vairs neesmu grupas vadītāja. Es aizeju un nostājos pretī saviem vīriem ielas pretējā pusē. Pie manis atnāk arī Iveta Brakovska, jo pietiekot augsti kvalificētu mediķu. Vīri stāv cieši plecu pie pleca. Mūs šķir tikai ielas platums. Iela ir tukša. Netālu no mums ceļos nometies sirmgalvis. Saprotu, ka viņš lūdz Dievu. Omonieši ir jau pavisam tuvu. Es pārlaižu mīļu skatienu saviem drosmīgajiem, varonīgajiem dzelzaviešiem un saprotu, ka palīdzēt varu, vienīgi lūdzot Dievu. Es nezinu, kas palīdz, bet omonieši nogriežas šķērsielā un aizbrauc. Kad kāpjam autobusā, pulkstenis rāda 15.35. Mājup braucam klusējot, jo pārdzīvots ir tik daudz.
Dzelzavā viss bija mainījies. Braucēji pieteicās paši, arī šoferu problēmas vairs nebija. Saprotoši bija iestāžu un iecirkņu vadītāji. Grupas vadītājas pienākumus man vairs nevajadzēja pildīt.
Pierakstījusi I. Miļicina
