Pretvējš norūda
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Redakcijas pastā, kā vienmēr, simtiem vēstuļu. Par ko gan raksta mūsu lasītāji? Diemžēl ne jau par balto gulbju pulku, kas viņnedēļ bija nolaidies Dzintaru pludmalē blakus reklāmuzrakstam «Jūrmala-88». Kas lai zina, vai tas bija putnu «pikets» pret netīro jūru, vai arī pretvējš bija licis tiem mainīt virzienu. Bet varbūt tie bija gulbji, kurus pieminēja 18. novembra svinībās?
Taču lasītāju vēstules ir bez lirikas un zemtekstiem. Aizvadītajā nedēļā 70 vēstulēs pausta neizpratne, sašutums par 17. novembrī publicēto «Cīņas» ievadrakstu «Demokrātija un atbildība», 20 vēstulēs — par LPSR prokurora Dzenīša publikāciju 19. novembrī laikrakstā «Pravda», bet 55 vēstules tapušas pēc «Cīņā» un «Padomju Jaunatnē» publicētā LKP CK biroja lēmuma. Domāju, ka piecu dienu laikā saņemto sūtījumu skaits atspoguļo mūsu lasītāju noskaņojumu arī bez īpašiem komentāriem. Vēstulēs vēl tiek apspriesti arī jautājumi par Konstitūciju, deputātu vēlēšanām, tiek analizēts televīzijas «Diskusiju kluba» pārraidēs dzirdētais un redzētais, pieminēts gaidāmais tautu forums. Tikai vienā vēstulē pagājušonedēļ rakstīts par konfliktu ar trolejbusa vadītāju.
Kā noprotat, vēstuļu vairākums ir veltīts publikācijām presē. Pamazām redakcijā krājas visdažādākie laikraksti vai to publikāciju izgriezumi. Aizvadītajā nedēļā, piemēram, saņēmām avīzes «Kaļiņingradskaja pravda» un «Ribak Kamčatki», kurās publicēts preses aģentūras «Novosti» korespondenta G. Afanasjeva raksts «Latvijas Tautas fronte sāk ne tikai ar aplausiem». No Kamčatkas Petropavlovskas Edmunds Aizkalns pavadvēstulē raksta:
«Dienot armijā, protams, es no daudz kā esmu atpalicis, lai gan cenšos gūt informāciju par visiem notikumiem un regulāri lasu Latvijas presi. Taču ļoti gribu, lai arī Latvijā palasa, ko šeit, Kamčatkā, publicē par notikumiem manā dzimtenē.»
Jānis Stundiņš no dienesta Kaļiņingradas pusē par šo pašu publikāciju raksta, ka «vienā teikumā LTF tiek saukta par organizāciju, citā — par kustību, bet mūsu laikraksts nodēvēts par «Padomju Gaunatni»».
Visai nopietnajā pastā atradu arī kādu humora dzirksti. Tā pieder rīdziniekam L. Vanagam, kas vērtē žurnālistu darbus un likteņus:
«Skaista bij’ jaunība – tā nenāks vairs… Tā šodien dzied mūsu mīļie stagnāti. Šajās pārkārtošanās brāzmās viņu dzīves laiviņas sāk mētāties, zuduši mierīgie ūdeņi, kas gadu desmitiem tos aijāja mierīgā snaudā ērtos kabinetos. Tagad — televīzija, radio, prese — vienas nepatikšanas, kuņģa darbības traucējumi, slikts miegs. Žurnālistu pulkas sāk šiverēties, meklēt un rakties tur, kur viņiem nebūtu jālien. Ir tāds krievu sakāmvārds: katram circenim jāzina sava sprauga.
Atceros – Latvijā līdz 1934. gadam bija valdības, partiju, neitrālo un mazākumtautību izdevumi. Pirmsvēlēšanu kampaņas atspoguļojās sevišķi asi — presē, mītiņos, vēlēšanu plakātos. Bija tāds nedēļas izdevums «Aizkulises» (izdevējs un redaktors — A. Tupiņš), kura pirmajā lappusē vienmēr bija karikatūra pa visu lapu. Reiz pat bija uzzīmēts Ulmanis ar labi atveidotu galvu un cūkas rumpi. Protams, Tupiņam bija šad tad jāsamaksā «sāpju nauda», citreiz kāda nedēļa jāpasēž cietumā. Citiem preses orgāniem bija «atbildīgie» redaktori, kas par noteiktu atlīdzību gāja «nosēdēt» īsto redaktoru vietā.»
Tiktāl — atmiņas par pagātni, taču aktīvas vēlēšanu kampaņas noris arī pašlaik. Raksturīgi, ka vairākās vēstulēs stāstīts, kā notiek delegātu izvirzīšana Latvijas tautu forumam.
«Šā gada 18. novembrī Valsts enerģijas uzraudzības un sadales uzņēmuma (Energokontroles) sekretārei piezvanīja it kā no Oktobra rajona izpildkomitejas un paziņoja, ka 21. novembrī Sverdlova ielā 12, Galvenās enerģētikas un elektrifikācijas ražošanas pārvaldes zālē notiks rajona pārstāvju sanāksme delegātu izvirzīšanai uz tautu forumu. Jāierodas uzņēmumu priekšniekiem un viņu vietniekiem, uzrādot dienesta apliecības, tādu tekstu pieņēma sekretāre I. Vahramejeva.
Tā minētajā dienā sanāca apmēram 40 vadītāji zālē, kur ir 250 vietu, un darbaļaužu vārdā par delegātiem izvirzīja A. Rubiku, V. Terehovu un R. Paulu. Mēs Energokontroles uzņēmuma LTF grupas 76 biedru vārdā esam pret tādu «demokrātisku» delegātu izvirzīšanu tautu forumam.
L. Lazdiņš, V. Lauberts,
V. Dūma, P. Kļaviņš,
V. Ginters, G. Actiņš,
R. Bisle»
Esam saņēmuši arī Latvijas PSR arhīvu LTF atbalsta grupas vēstuli, ko parakstījis I. Belogrīvs. Tajā skan šāds ierosinājums:
«Pirmo reizi valsts vēsturē tiek organizēts vienā no savienotajām republikām dzīvojošo tautu forums. Apzinoties tāda vēl nebijuša notikuma vēsturisko nozīmi, ierosinām foruma organizācijas komitejai uz gaidāmo pasākumu 1988. gada 10. — 11. decembrī aicināt ierasties PSRS AP Tautību Padomes priekšsēdētāju Augustu Vosu.»
Pastā ir arī vēstule, kura atceļojusi no Moldāvijas, un tās autore lūdz palīdzību mūsu laikraksta lasītājiem.
«Mans vārds ir Viktorija Tuļiko, dzīvoju Moldāvijā, strādāju rajona avīzes redakcijā. Universitāti beidzu pirms diviem gadiem.
Mācību laikā man rokās nejauši nonāca Tautas dzejnieka I. Ziedoņa grāmata «Kurzemīte». To izlasījusi, drudžaini saku meklēt visus viņa darbus, kas tulkoti krievu valodā. Tad — visu, kas vien ir rakstīts par Latviju, tās vēsturi, kultūru. Savācu latviešu literatūras bibliotēku, pasūtīju republikas periodiku, arī latviešu valodā. Taču ar laiku sapratu, kas tas ir par maz. Pietrūkst galvenā — tautas gara, ko pat vislabākais tulkojums nespēj radīt. Tādēļ sāku pievērsties latviešu valodai.
Ar grūtībām izdevās iegādāties vārdnīcas un pašmācības grāmatu. Taču trūkst palīga, skolotāja. Varbūt ar jūsu laikraksta starpniecību varētu atrast cilvēku, kuram būtu vēlēšanās, laiks un iespējas kļūt par manu neklātienes skolotāju? Jau iepriekš pateicos.
Mana adrese: 278330, Модавская ССР, город Криуляны, бульвар Бируннца, 18, кв. 53. ks. 53.
Vēstules lasīja V. VIZULE
