Tēti pavadot
|
Iesākumā nebija nekas, tikai PSRS. Un tad Dievs radīja latviešus, lai tie cīnītos par savu dvēseli — par Latviju.
Es atceros tikai to, ka kādu rītu mēs, visa ģimene, cēlāmies sešos no rīta, lai pavadītu tēti uz Rīgu. Tas bija barikāžu laiks. Mammiņai torīt bija norūpējies, pārbijies skatiens. Izskatījās, ka viņa tonakt nebija gulējusi. Mēs kopīgi paēdām brokastis — neparasti klusi un domīgi. Tad es vēl nesapratu, kas notiek, jo man bija tikai deviņi gadi. Es nezināju cenu, cik tas mūsu ģimenei var prasīt, kādu cenu tas mūsu tautai var prasīt. Tomēr man likās, ka manī kaut kas ir nomierinājies, kaut kas ir apstājies un pieklusis.
Mēs uzvārījām tētim tēju, ielejām to termosā, sasmērējām maizītes, iedevām līdzi pāri vilnas zeķu. Mamma raudāja. Man pēkšņi likās, ka mūsu ģimene ir kļuvusi saticīgāka. Mamma apskāva tēti. Tad es sapratu — tētis var neatgriezties.
Vēl tagad man acu priekšā stāv skats — mamma stāv pie durvīm un raud; mēs ar brāli, vēl mazi un neko nesaprotoši, slēpjamies aiz mammas. Tētis bija nobijies, un tad man likās — bet viņš taču ir vīrietis, — un kāpēc sievietes nevar braukt uz barikādēm?...
Visu dienu mājās valdīja klusums — varēja dzirdēt tikai pulksteņa tikšķēšanu. Mēs visi sēdējām pie virtuves lielā galda. Ik pa stundai mamma ieslēdza radio, lai dzirdētu ziņas. Nekas traģisks tajā dienā nenotika, un mans tētis laimīgi atgriezās mājās. Es biju laimīga... un likās, ka man nekas vairs nedraud.
