Godājamie nākamās Latvijas Republikas iedzīvotāji!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Es ceru — ir sācies Latvijas Republikas Brīvības gads!
Šķiet, būs grūti!
Un, nepieminot pat visu pārējo, grūti arī tāpēc, ka turpinās dažādu diametrāli pretēji domājošo organizāciju dīvainā un pašu negribētā apkampšanās. Arī tāpēc, ka uzradušies tādi sludinātāji, kas, sevi dēvējot par superdemokrātiem, iemanās vērsties pie sabiedrības, to aicinot atjaunot staļiniskās cilvēknīšanas metodes. Uzreiz ar vienu rāvienu pasludinot itin visus LKP biedrus par personu ’non grata’ priekšā stāvošajās Augstākās Padomes vēlēšanās.
Staļinlaika tikumi, brežņevlaika dogmas spītīgi laužas iekšā mūsu revolucionārajā ikdienā, un no katra paša atkarīgs, cik laipns viņš būs pret šīm apkaunojošajām viešņām. No katra paša atkarīgs, kas viņam svarīgāks: personiskās ambīcijas, vēlme tapt par kaut kādas jaunizceptas partijas līderi vai arī patiesi brīva un suverēna LATVIJA.
Kaut atjēgtos. Kaut kliegšanas, nemitīgās protestēšanas un ienaidnieka tēla meklēšanas kampaņu starplaikos mēs ikviens saprastu, ka ir pienācis DARĪŠANAS LAIKS.
Piemēram, ir bezgala jauki un patīkami lamāt Padomju Armiju (kas to, protams, ir pelnījusi!), smuki izskatās, ka pie apģērba nēsā baltu lentīti, propagandējot alternatīvā dienesta ideju. Pusmērķis sasniegts — Latvijas PSR Augstākā Padome izdarījusi grozījumus Konstitūcijā par alternatīvā dienesta ieviešanu pat vēl pirms likumprojekta izstrādāšanas. Augstākās Padomes izveidotā komisija savu variantu ir sagatavojusi, un drīz tas tiks publicēts. Bet kur ir desmitiem visdažādāko likumprojekta alternatīvo variantu? «Latvijas Jaunatnes» redakcijai nav piesūtīts itin neviens. Tāds pagaidām nav publicēts arī LNNK izdevumā «Neatkarība». Vēl vairāk — vismaz mani nav sasniegusi ziņa, ka vispār kaut kur būtu noorganizēta kaut cik profesionāla saruna par to, kā mēs šo alternatīvo dienestu ieviesīsim un kāds tas būs. Kur šie puikas dzīvos (pie mammas?), ko viņi strādās, cik viņiem maksās, vai viņus kāds apmācīs un par ko apmācīs, ko darīs ar tiem, kas pēkšņi sāks dzert komercšņabi un neatļauti pāries komercdarbā? Vai alternatīvais dienests neradīs arī kādas kolīzijas sabiebrībā? Vai alternatīvajā dienestā strādājošie puiši būs tik patriotiski, ka vajadzības gadījumā spētu nosargāt Neatkarīgās Latvijas intereses? Es nesaprotu, kāpēc ar atbildēm uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem sabiedrības pārstāvji nesteidzas uz mūsu redakciju un nepiedāvā desmitiem argumentētu rakstu? Protams, šo diskusiju enerģiskāk vajadzēja rosināt arī mūsu redakcijai.
Tas ir tikai viens no bēdīgajiem piemēriem, kas liecina, ka retais no mums varētu apliecināt, ka viņš tiešām pietiekoši daudz strādājis Latvijas nākotnes vārdā. Toties dažs labs varēs lepni sist pie krūts, ka šajos pāris gados iekrāts tāds personiskais vai kooperatīvais kapitāls, kas stabilizēts materiālajās vērtībās, lai vēlāk uz pārējo sabiedrību varētu raudzīties no bagātnieka augstumiem.
Manuprāt, Latvijas sabiedrībā pārāk spilgti iezīmējas tās tendences, kas sabiedrību šķeļ, naido. Un strauji samazinās jēga tām organizācijām, kas protestē, protestē, protestē, protestē un vēlreiz protestē. Protams, ja viņas grib, lai protestē…
Taču jāapjēdz, ka protesti ir derīgs materiāls vecā dzīvesveida noārdīšanai. Protesti palīdz arī jauno ēku necelt šķību. Bet kā atrast to robežšķirtni, kad palīgs draudīgi sāk kļūt par jaunā grāvēju? Tas, droši vien, konstatējams, ja ir dzirdama tikai bāršanās, bet nav prātīgas domas, kā tad īsti vajag…
* * *
Personiski es esmu pārliecināts, ka mums vajadzētu panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes kārtējās sesijas turpinājumā 11. janvārī deputāti nopietni diskutētu par to, lai
Latvijas PSR pārdēvētu par Latvijas Republiku,
Latvijas Republika atgūtu savu vēsturisko ģerboni,
pasludinātu sarkanbaltsarkano karogu par valsts karogu,
«Dievs, svētī Latviju!» kļūtu par Latvijas Republikas oficiālo himnu,
apstiprinātu ideju jauna parauga LR AP nozīmītei.
Manuprāt, būtu labi, ja tiktu pieņemts pozitīvs lēmums.
Kāpēc?
Praktiski jau ir sācies Vissavienības boikots pret Baltijas valstīm, kura sekas drīzumā pamanīs gan tautfrontietis, gan interfrontietis, gan neatkarīgais, gan atkarīgais.
Vai mēs gribam, lai ar mums rēķinās?
Vai mēs apjēdzam, ka izbojātais likums par Baltijas republiku ekonomisko suverenitāti jau no spēkā stāšanās brīža lemts tādam liktenim, kas mūsu nelabvēļiem ļaus priekā sist plaukstas: re, kā neizdevās, re, kā neizdevās. Ikviens, kas kaut ko reāli jēdz no ekonomiskās situācijas, sapratīs, ka šī dāvātā «ekonomiskā patstāvība» nav pārāk liels solis aiz Brežņevonkuļa nemitīgajiem «padziļinājumiem», «paaugstinājumiem», «paplašinājumiem», «paātrinājumiem», «intensifikācijām», «uzlabojumiem» un tamlīdzīgas māžošanās.
Vai mēs apjēdzam, kādas šausmas mūsu suverenitātei ir uzgrūdis tas nelāgais likums par Konstitucionālās uzraudzības komiteju, kura, kā tagad apgalvots intervijā laikrakstā «Trud», grasoties pamatīgi ķerties pie Baltijā pieņemtajiem likumiem, lai «ieviestu kārtību» un visas pārvērtības atgrieztu Brežņeva Konstitūcijas gultnē. Man ir neērti par tiem dažiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas, kuri balsoja par šīs komitejas izveidošanu, ka es nebūtu nemaz gribējis viņu vārdus minēt. Bet jāmin vien ir, lai negods nekristu uz citiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas. Slepenība tautai tik svarīgā lietā nedrīkst būt, jo paši taču esam jutuši, kāds ļaunums bijis no 6. panta aizsargātajiem PSKP CK slepenajiem un samērā bieži tautai kaitīgajiem lēmumiem.
V. Alksnis
K. Ņukša
A. Klaucēns
A. Rubiks
V. Krūmiņš
V. Soboļevs
F. Kuzmins
A. Šamihins
G. Kurdjumovs
(Zināšanai: kongresa biļetenā publicēto savu «par» balsi ir noprotestējusi un no tās atteikusies V. Klibiķe. Piebildīšu, ka kongresa laikā tādu pārpratumu bija samērā daudz, un, zinot V. Klibiķes patieso attieksmi pret Latvijas suverenitātes ideju, nevaru pat iztēloties viņu iepriekšminētajā pulciņā.)
Mēs, pārējie PSRS tautas deputāti, uzskatījām par pienākumu šajā apkaunojošajā ceremonijā nepiedalīties, un tagad Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijai ir brīvas rokas. Un tā var šo likumu gan ratificēt (ko es sirsnīgi neieteiktu), vai arī neratificēt (ko es ieteiktu gan). Neratificēšanas gadījumā šīs komitejas darbība Latvijā netiktu pieļauta, tas radītu milzīgu skandālu, bet kāpēc lai mēs ar to nerēķinātos?
Par iepriekš izteikto priekšlikumu — atzīt LR nosaukumu, ģerboni, himnu, karogu — radikālās organizācijas pret mani baigi protestēs. Sevišķi protestēs spilgtākie un šķīstākie neatkarīgie (no kā «neatkarīgie»?). Vispirms taču vajagot absolūti brīvo Latviju, un tikai tās pašas brīvības augstākajā apogejā būšot ļauts domāt par nosaukumu, karogu, ģerboni un himnu!
Personīgi es gan uzskatu, ka katrā revolūcijā pirmais ir karogs, bet mani visu laiku biedē ar leteķimizācijas briesmām.
Tiesa, leģemizācijas pretinieku pulkos esmu manījis tenkas, ka kvēlākie cīnītāji pret leģimēšanos nekavējoši pasludināšot pašreizējo naudu par nelikumīgu un to vairs nelietošot, noliegšot savas laulības un līdz ar to arī savus bērnus atzīšot par nelikumīgiem, atteikšoties no algām, prēmijām, pabalstiem, sanatoriju ceļazīmēm, dzīvokļu orderiem, pasta piegādēm, jo tas viss taču uzlūkojams par okupācijas režīma leģemetāciju. Šitā turpinot var aizrunāties līdz diezin kādām muļķībām…
Piedalīšanās daudzajās sabiedriskās dzīves norisēs manī izveidojusi pārliecību, ka gan PSRS, gan Lietuvas, gan Austrumeiropas notikumu sakarībā Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem sesijas turpinājumā vajadzētu pieņemt arī šos izšķirošos lēmumus, kas strauji pavirzītu Latviju neatkarības virzienā. Protams, vajadzētu izskatīt arī tos alternatīvos projektus, ko sesijai iesniegs LNNK, interfronte un citas organizācijas…
* * *
Visa iepriekšrakstītā kopsakarībā sev par lielām skumjām esmu spiests pieskarties vēl vienai tēmai.
Un, proti, citēt «Brīvās Eiropas» 2. janvāra nakts raidījumu. Kāds mūsu sabiedrībā cienījams sabiedriskais darbinieks, izvaicāts par iespaidiem par Latvijas PSR Augstākās Padomes sesiju, teica:
«Šī Augstākās Padomes sesija vēlreiz pierādīja, ka Augstākā Padome savā pašreizējā sastāvā, Anatoliju Gorbunovu ieskaitot, ir kurla pret latviešu tautas prasībām. Tā ir savtīga un nesolidāra attiecībās ar Igaunijas un Lietuvas Augstākajām Padomēm un negrib pieņemt nevienu lēnumu, kas varētu sadusmot Maskavu. Katram taču saprotams, ka nekavējoši vajadzēja pieņemt lēmumu par attiecīgo pantu, kas ir 6., 7. un 49., svītrošanu no Konstitūcijas. Vajadzēja nostāties pret Komunistiskās partijas privilēģijām un legalizēt daudzpartiju sistēmu. Tas ir nepieciešams solis, lai solidarizētos ar Lietuvu un Igauniju. To prasīja visa latviešu tauta, arī daudzi partijas biedri un vairāki deputāti Latvijā. Tomēr, es teiktu, ka ar Gorbunova palīdzību šī jautājuma izskatīšanu atlika…»
Lūk, ar kādu vērtējumu tika iepazīstināti daudzie populārās raidstacijas klausītāji, kuriem pašiem nebija iespējams sekot sesijas norisei ar Latvijas Radio palīdzību.
Protams, neesot sēžu zālē, bet atrodoties pie radiouztvērēja, dažreiz tiešām bija grūti saprast, kas sesijā notiek, par ko runā A. Gorbunovs, apjaust, ka 6. pants no Konstitūcijas faktiski jau izsvītrots, bet uz nākošo sesijas daļu atlika jautājumu par tā jauno redakciju. Ja radio tiešā translācija neieviesa skaidrību, bija taču iespējams vakarā vēlreiz noskatīties televīzijā un tad dot tik «iznīcinošu», bet arī nekorektu vērtējumu. Vai tiešām tik nepieciešami bija dezorientēt svešatnes tautiešus.
Un vēl — cik ilgi dzīvosim pēc principa: latvietis latvietim — mīļākais ēdiens?
Biju patiesi aizkustināts, sagaidot Jauno gadu. Svētsvinībā pa radio un televīziju skanēja «Dievs, svētī Latviju!».
Bet atcerēsimies, ka stundu iepriekš (Jaungadā pēc Maskavas laika) Rīgas debesīs uzvijās milzums signālraķešu. Skaidrs, no kādām noliktavām tās nākušas.
Situācija nebūt nav viennozīmīga.
ANDREJS CĪRULIS
