„Cerēsim, ka 15. maijs vairs neatkārtosies..."
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. janvārī pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas personālsastāva komplektēšanu". Kāda ir jūsu attieksme pret šo lēmumu?
— Pozitīva, jo milicijā patlaban ir liels kadru trūkums, jo sevišķi Rīgas pilsētā (ap 1000 brīvu štata vietu). Tāpēc cilvēki, kas grib dienēt Iekšlietu ministrijā, tiks pieņemti. Noformēšanas, kā arī medicīnas komisijas procedūru centīsimies paātrināt, kaut gan arī mūsu mediķu iespējas ir ierobežotas, viņi nevar dienas laikā apsekot simts cilvēku.
Kad šie cilvēki būs izgājuši sākotnējo profesionālo apmācību, iegūs minimālas zināšanas, kopā ar vairāk pieredzējušiem kolēģiem iepazīsies ar dienesta specifiku, kad mēs pārliecināsimies, ka šie cilvēki ir uzticami, ka šī nasta viņiem ir pa spēkam, tad pēc zvēresta nodošanas viņi varēs nēsāt ieroci utt. Tā ir noteikta kārtība, un, ja ir tādi, kas domā, ka šodien viņus pieņems darbā, bet jau rīt dos rokā ieroci, tas nav pareizi. Jāsaka gan, ka uz Augstākās Padomes lēmumu ir atsaukušies ļoti daudzi — gan Rīgā, gan rajonos – bet tik īsā laikā vienkārši nespējam ne tikai noformēt darbā, bet pat aprunāties ar visiem…
— Atsaucību pirmām kārtām droši vien radīja 20. janvāra notikumi?
— Jā, tieši tad uzreiz atsaucās milzum daudz cilvēku. Rīgas milicijā latviešu ir tikai 14 procenti. Tagad nāk pieteikties vairākumā tieši latvieši, pēc manām domām, tas ir normāli, ja galvaspilsētas milicijas dienestā latviešu (tieši rīdzinieku) kļūs vairāk.
— Jekimova kungs, vai jums nešķiet, ka šobrīd daudzi miliči savu dienestu iekšlietu iestādēs vairs neuzskata par pamatdarbu?
— Pēc manām domām, tā ir milicijas dienesta profanācija, kad valsts darbinieks (un milicis tāds arī ir) pelnās kooperatīvā, vienalga kur, tas nav normāli un skan pat mežonīgi, tā var būt tikai mūsu valstī. Milicijas darbiniekam ir jākalpo tikai tautai, viņam, protams, ir jāsaņem laba alga, piemēroti sociālie apstākļi, lai milicis visus savus spēkus un varēšanu atdotu valsts dienestam.
Esam pateicīgi republikas valdībai, kura ar šāgada janvāri ir būtiski palielinājusi mūsu (ierindas darbiniekiem — gandrīz divkārši) algas. Atbalstāms ir arī Rīgas izpildkomitejas lēmums par 260 000 rubļu iedalīšanu pilsētas IK Iekšlietu pārvaldei.
— AP lēmumā norādīts, ka līdz marta sākumam jāiesniedz likumprojekts par Latvijas Republikas policiju…
— Tāds likumprojekts ir sagatavots un norādītajā termiņā vai pat agrāk tiks iesniegts parlamentam izskatīšanai.
— Tad jau jūs kļūsit par vienu no Latvijas policijas priekšniekiem?
— Labāk neskatīsimies uz priekšu, par ko katrs kļūs. Domāju, ka mūsu darbinieki nosaukuma maiņu uzņems mierīgi. Man pašam vārds «policija" imponē vairāk, tas, šķiet, arī labāk atspoguļo mūsu darba specifiku.
— Jau vairāk nekā nedēļu ilgst skandāls pašā Iekšlietu ministrijā. Sākās ar to, ka Ļeņingradas rajona iekšlietu nodaļa pieprasīja Aloiza Važņa demisiju, 25. janvārī sekoja 600 Iekšlietu ministrijas darbinieku sapulce, kurā pieņēma lēmumu, ka kopāsanākušie pakļaujas tikai PSRS Iekšlietu ministrijai un PSRS likumiem, un atkārtoja augstākminēto ultimātu, ka ministram jāatkāpjas…
— Rīgas pilsētas milicijā stāvoklis ir sarežģīts, tas radies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, nenokārtotie sadzīves apstākļi, daudziem trūkst dzīvokļu, nav pat Rīgas pieraksta, tas nozīmē — dzīve bez vizītkartēm un taloniem… Otrkārt, zināms štatu trūkums, tāpēc ir skaidrs, ka daudzi strādā ar pārslodzi, mazās algas, nenormēts darba laiks… Cittautieši ir nobažījušies par savu likteni, rītdienu, jo tas ir saistīts ar visādām baumām un visupirms jau — ar gaidāmo likumu par pilsonību. Tad vēl — šīs likumu kaujas — cilvēki taču redz, ka daudzi likumi, tiklab savienības, kā arī prezidenta pavēles, netiek pildītas — Latvijas parlaments ir pieņēmis lēmumu par savienības likumu ievērošanu republikas teritorijā, tikai tos ratificējot, vai ja tie iekļaujas republikas likumos. Un tomēr, manuprāt, pats galvenais, kas izraisīja šo šķelšanos, bija pašas neticamākās baumas. Presē, visās iespējamās vietās sāka cirkulēt informācija, ka, rau, iekšlietu ministrs esot izdalījis 650 automātu, izdevis cilvēkiem dienesta apliecības — bet tā taču nav! Es ar pilnu atbildību paziņoju, ka automāti, ieroči tiek izdalīti tikai milicijas darbiniekiem, tiem, kas ir Iekšlietu ministrijas štatos.
Šajā situācijā redzam arī pašu vainu, mums vajadzēja biežāk būt Rīgas rajonu iekšlietu nodaļās, izskaidrot un analizēt situāciju, ko neizdarījām, un tāpēc baumas izplatījās. Tāpēc 25. janvārī Politiskās izglītības namā sanāca daļa Rīgas milicijas personālsastāva un izteica neuzticību Iekšlietu ministrijas vadībai un pieprasīja atcelt ministru. Tās pašas prasības izskanēja arī 28. janvārī LU Lielajā aulā (bez šīm — tūlīt izformēt un likvidēt īpašo kārtības sargu nodaļas), kur klātesošos uzklausīja un uzrunāja LR AP priekšsēdētājs Gorbunovs, valdības galva Godmanis un iekšlietu ministrs Vaznis. Domāju, ka šī tikšanās bija sarīkota īstajā laikā, spriedze zināmā mērā atslāba un par šķelšanos Rīgas milicijā tagad runāt nevar. Milicija ir saņēmusi apstiprinājumu, ka tai ir jābūt vienīgajam apbruņotajam spēkam republikā, un tas ir nomierinājis personālsastāvu. Galvenais, cilvēki ir saņēmuši apliecinājumu, ka neviens ierocis nekad, nekur no Iekšlietu ministrijas nav pazudis.
Bet jautājums par ministra atcelšanu, kā jūs pats saprotat, netiek risināts šādās sapulcēs, tas ir premjera un republikas parlamenta kompetencē.
— Kā jūs komentētu Pugo un Jazova parakstīto pavēli par armijas un milicijas kopīgo patrulēšanu?
— Uz mani šī pavēle atstāja divējādu iespaidu. Kopīga patrulēšana pie mums ir praktizēta arī agrāk — mierīgā, lietišķā gaisotnē, bet kāpēc šī pavēle ir radusies tagad, man nav īsti saprotams, to lasot, šķiet, ka tā ir tāda priekšspēle ārkārtējā stāvokļa ieviešanai. Rau, te ir rakstīts, ka jāpatrulē ar ieročiem, ar bruņutransportieriem (28. janvārī sarunā starp Anatoliju Gorbunovu un Baltijas KA pavēlnieku Fjodoru Kuzminu pēdējais esot solījis, ka bruņmašīnas netikšot iesaistītas, arī patruļu skaits ielās nepalielināšoties. Gorbunova kungs atzīmējis, ka Kuzmins savu doto vārdu līdz šim vienmēr esot godā turējis, bet armijniekiem jau esot jāpilda augstākstāvošo pavēles. — A. M.), jābūt rezervei, tālākais man nav saprotams, tur rakstīts: kārtības nodrošināšanas labad, bet vai tad sabiedriskās kārtības nodrošināšana ir armijas uzdevums? Republikā varbūt ir sarežģīta situācija, taču ne jau tāda, lai plānotu šādus ārkārtējus pasākumus. Mani kā juristu interesē: vai pie mums Latvijā šī pavēle ir spēkā, jo parlaments to nav ratificējis, bet nav arī pasludinājis par spēkā neesošu.
— Igaunijas premjerministrs Savisārs sarunā ar PSRS premjeru Pavlovu noraidījis šās pavēles lietderību Igaunijā, arī Lietuvas parlaments pieņēmis lēmumu par pavēles antikonstitucionālo raksturu un tās nedarbošanos Lietuvas Republikas teritorijā.
— Tas atkal nav mūsu, bet gan Augstākās Padomes un valdības kompetencē.
Pavēle stājas spēkā 1. februārī, praktiskus soļus, kā šo patrulēšanu veikt, mēs ar armijniekiem neesam pārrunājuši. Esmu runājis ar kara komandantu, vēl vakar (28. janvārī. — A. M.) viņš šo pavēli nebija saņēmis.
— Tajā „jaukajā" pavēlē ir vēl „jaukāka” vietiņa, kurā teikts: ".. tiks meklēti un aizturēti dezertieri un cilvēki, kas apbruņoti patvaļīgi atstājuši dienesta daļas…"
— Tas ir delikāts jautājums — vai viņam uz pieres ir rakstīts, ka viņš ir dezertieris, bet ja nu tas ir godīgs pilsonis, tad mēs ierobežojam viņa tiesības — un uz kāda pamata? Iznāk, ka var aizturēt jebkuru, un tā ir pilnīga nelikumība.
— Kā jūs domājat, vai republikā var atkārtoties jauns 15. maijs, tikai ar daudz nopietnākām sekām?
— Ļoti negribētos, lai kas tamlīdzīgs atkārtotos, un ticu cilvēku saprātam, kuri atrodas pretējās pusēs, ticu, ka viņi nonāks pie kāda kopsaucēja un atrisinās šīs problēmas mierīgā ceļā.
Un tādas informācijas, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties, mums šodien nav.
Taujājis
Aldis Miesnieks
(29. janvārī)
