Baltijas brīvības dienas proklamācija 1982. un 1983. gadā
|
Valdis Pavlovskis dzimis Rīgā 1934. gadā. 1944. gada 10. oktobrī devies uz Rietumvāciju. 1949. gadā emigrējis uz ASV. 1958. gadā pabeidzis Portlendas Valsts universitātes Politiskās zinātnes fakultāti. Pēc studijām iestājies ASV Marines korpusā (U.S. Marine Corps), kur sasniedza kapteiņa pakāpi. Ir Vjetnamas kara veterāns. 1968. gadā atstāja dienestu un sāka studijas Kalifornijas Pomona Politehnikas universitātē, kur ieguva maģistra grādu pilsētas plānošanā. 1992. gadā pārtrauca plānotāja darbu, lai uzņemtos Latvijas aizsardzības ministra vietnieka posteni. 1993. gadā tika ievēlēts Saeimā un iecelts par aizsardzības ministru (1993–1994). Amerikā Pavlovkis ir aktīvs trimdas latviešu nacionālpolitiskā darbībā: viens no Baltiešu brīvības līgas dibinātājiem (1981) un tās prezidents (1992–1994 ); 1985.–1987. gadā — ALA Ārējās informācijas nozares vadītājs, 1988.–1992. gadā — ALA priekšsēdis, 1990.–1992. gadā — PBLA vicepriekšsēdis. Atgriezies Amerikā, Pavlovskis turpina ārzemju baltiešu nacionāpolitisko darbu gan kā BAFL prezidents (1996–2005), gan kā ALA Informācijas nozares vadītājs (2007–2009). Par darbību nacionālpolitiskā darbā un nopelniem Latvijas labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni komandiera pakāpē (1997), Latvijas valsts Atzinības krustu (2009) un par nopelniem Lietuvas starptautisko attiecību attīstībā — ar Lietuvas valsts atzinības medaļu komandiera pakāpē (2007).
ASV prezidenta Ronalda Reigana (Ronald Reagan) 1982. gadā parakstītā Baltijas brīvības dienas proklamācija skaidri un noteikti paziņoja Amerikas baltiešiem, amerikāņiem un pasaulei, ka Amerikas Savienotās Valstis nosoda Padomju Savienības nelegālo un varmācīgo Baltijas valstu okupāciju un iestājas par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valstu neatkarību.
1981. gadā Dienvidkalifornijas baltieši nodibināja Amerikas baltiešu brīvības līgu (BAFL). Organizācijas mērķis bija veicināt Baltijas tautu brīvības centienus, tā labā izmantojot prezidenta Reigana stingro nostāju pret PSRS imperiālismu un viņa simpātijas pret apspiestām tautām.
Šā mērķa īstenošanai BAFL piesaistīja un algoja vienu no Amerikas ietekmīgākajām profesionālajām sabiedrisko attiecību firmām — The Hannaford Company (Hanaforda kompānija), kurai bija teicami sakari gan ar ASV valdību un likumdevējiem, gan ar preses pārstāvjiem. Prezidents Reigans daudzus gadus pats bija paļāvies uz šīs firmas pakalpojumiem. Firmai bija liela nozīme R. Reigana ievēlēšanā par Kalifornijas gubernatoru, un vēlāk tā vadīja viņa prezidenta vēlēšanu kampaņu, kas nodrošināja viņam vietu valsts vadītāja amatā.
BAFL nolūks nebija aizstāt esošās baltiešu organizācijas ar Hanaforda kompāniju, tās mērķis bij sadarboties ar tām un atbalstīt to nacionālpolitiskās aktivitātes.
Gatavojot BAFL darba plānu, Hanaforda kompānija norādīja, ka ASV Kongresa — Senāta un Pārstāvju palātas — locekļi un to palīgi nepārtraukti mainās (Pārstāvju palātā deputātu termiņš ir divi gadi, savukārt Senātā — seši gadi). Katru otro gadu tiek pārvēlēta viena trešdaļa senatoru, un tas nozīmē, ka katru otro gadu daļēji mainās kongresmeņu un viņu palīgu sastāvs. Piemēram, 2010. gada vēlēšanās no 436 deputātiem 107 ir jaunievēlēti un no 33 senatoriem aptuveni ducis ir ievēlēti pirmo reizi. Daļa no viņiem maz ko zina par Baltijas valstīm un ASV attiecībām ar Krieviju.
Hanaforda kompānija nāca klajā ar priekšlikumu, kā šo problēmu risināt, vienlaikus paturot Baltijas valstis Kongresa redzeslokā, — bija jāpanāk, lai prezidents Reigans vienu dienu gadā pasludinātu par Baltijas brīvības dienu (Baltic Freedom Day), kuru tad baltieši varētu izveidot kā politiskās atktivitātes dienu. Lai to panāktu, ASV Kongresam vispirms būtu jāpieņem rezolūcija, kas pilnvarotu prezidentu pasludināt šo dienu. BAFL akceptēja šo priekšlikumu.
Tika apspriesti vairāki datumi Baltijas tautu vēsturē, kurus varētu saistīt ar brīvības dienu. Hanaforda kompānija ieteica 1941. gada 14. jūniju. Reaģējot uz BAFL sākotnējām šaubām par šā datuma piemērotību, Hanaforda kompānija argumentēja, ka tieši 14. jūnijs visskaidrāk un nepārprotamāk simbolizē PSRS nežēlīgās izplešanās tieksmes un brutālo vardarbību pret mazām tautām, kā arī to, ka Padomju Savienība nav izrādījusi vēlēšanos atzīt Baltijas valstu nelegālo okupāciju. Baltiešiem bija jāuzsver, ka nav ne mazākā pamata ticēt PSRS solījumiem un Eiropas drošības dēļ Amerikai ir jāturpina Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politika un jāatbalsta baltiešu brīvības centieni.
Paklausot BAFL aicinājumam, Pārstāvju palātas loceklis Republikāņu partiju pārstāvošais Henrijs Haids (Henry Hyde) no Čikāgas 1982. gada 27. janvārī Pārstāvju palātā iesniedza Baltijas brīvības dienas rezolūcijas priekšlikumu (House Joint Resolution 386 — HJR 386)[1]. Rezolūcijā ASV prezidentam tika izteikta prasība 14. jūnijā, pieminot PSRS pastrādātos noziegumus Baltijas valstīs, izdot Baltijas brīvības dienas proklamāciju. Tādu pašu rezolūciju Senātā (Senate Joint Resolution 172 — SJR 172) iesniedza republikāņu senators Donalds Rīgls (Donald Riegle) no Mičiganas pavalsts. Vēlāk senatora Rīgla rezolūciju nozīmēja par SJR 201[2].
Abās rezolūcijās tika minēts, ka 1940. gadā, kad PSRS bruņotie spēki iebruka Baltijas valstīs, tās bija neatkarīgas valstis un pilntiesīgas Tautu savienības locekles. Katrai no tām bija sava valoda un kultūra, kas atšķiras no krievu valodas un kultūras. Rezolūcijā arī tika norādīts, ka Baltijas valstu pievienošana PSRS notika, pārkāpjot šo valstu pamatlikumu, kam sekoja sistemātiska baltiešu deportācija uz Sibīriju, un to vietā Baltijas valstīs tika ievesti krievi. Tāpat rezolūcija paskaidroja, ka baltiešiem ir liegtas cilvēktiesības un ka PSRS uzspiež Baltijas valstīm despotisku politisko sistēmu, ko baltieši ienīst. Tie, kuri uzdrīkstas prasīt brīvību no padomju jūga, tiek vajāti.
Rezolūcijā tika uzsvērts, ka ASV iestājas par Baltijas valstu brīvību un par baltiešu tautu pašnoteikšanās tiesībām, ka Amerika ir pret imperiālismu un ka Kongress atzīst baltiešu vēlmi būt brīviem no Padomju Savienības virskundzības. Tāpat rezolūcijā tika izteikta nožēla par PSRS atteikšanos atzīt Baltijas valstu suverenitāti un baltiešu likumīgās tiesības uz valsts neatkarību.
Tālāk rezolūcijā tika deklarēts, ka Baltijas brīvības dienas rezolūcija ir ASV solidaritātes apliecinājums Baltijas tautu centieniem atgūt neatkarību. Noslēgumā rezolūcija pilnvaroja un uzdeva ASV prezidentam ik gadus izdot īpašu proklamāciju, atzīmējot 14. jūniju kā Baltijas brīvības dienu Amerikā.
Pirms Senāts un Pārstāvju palāta varēja šādas rezolūcijas un likumprojektus izskatīt, diskutēt un par tiem balsot, bija nepieciešams savākt zināmu skaitu atbalstītāju jeb kosponsoru. Senātā bija nepieciešams iegūt 35 kosponsoru atbalstu, savukārt Pārstāvju palātā bija vajadzīgi 218 kosponsori jeb puse no ASV Pārstāvju palātas deputātiem. Tāpēc tūlīt pēc rezolūciju iesniegšanas BAFL un Hanaforda kompānija sāka meklēt nepieciešamos atbalstītājus. BAFL aicināja vadošās baltiešu organizācijas, tādas kā Amerikas latviešu apvienība, Daugavas Vanagi, Pasaules brīvo latviešu apvienība, Apvienotā baltiešu komiteja (Joint Baltic American National Committee — JBANC) un citas uzsākt aģitācijas kampaņu — zvanīt, rakstīt, tikties ar Kongresa pārstāvjiem un viņu palīgiem, lai dabūtu kosponsorus un vēlāk nepieciešamās balsis rezolūcijas pieņemšanai. Samērā īsā laikā ciešas sadarbības rezultātā starp BAFL, Hanaforda kompāniju un Apvienoto baltiešu komiteju izdevās Senātā piesaistīt 42 kosponsorus. Arī Pārstāvju palātā tika iegūts vajadzīgais deputātu skaits.
Šajā procesā Hanaforda kompānijas galvenā loma bija «atvērt durvis» BAFL tālākai rīcībai, organizējot tikšanās ar Kongresa pārstāvjiem un Valsts departamenta un Baltā nama amatpersonām.
Īpaša uzmanība tika pievērsta ASV Kongresā izveidotajai Speciālajai komitejai Baltijas valstu un Ukrainas lietā (Ad Hoc Committee on Baltic States and Ukraine), kā arī Ārlietu komitejas locekļiem un Kongresa līderiem.
Pirms balsojuma Pārstāvju palātā rezolūcija tika izskatīta un apstiprināta piecās komitejās: Ārlietu komitejā (Foreign Affairs Committee), Eiropas apakškomitejā (Subcommittee on Europe), Cilvēktiesību un starptautisko organizāciju apakškomitejā (Subcommittee on Human Rights and International Organizations), Pasta un civildienesta komitejā (Committee on Post Office and Civil Service), Tautas skaitīšanas un iedzīvotāju lietu apakškomitejā (Subcommitee on Census and Population).
Pirms balsojuma Ārlietu komiteja pieprasīja Valsts departamenta (Department of State) un Administrācijas un budžeta biroja (Office of Management and Budget — OMB) atzinumu par rezolūciju. Nevienai no abām organizācijām pret to nebija iebildumu.
Kopumā ASV Kongresa locekļi bija labvēlīgi noskaņoti pret rezolūcijas apstiprināšanu. Galvenie iemesli, ko minēja deputāti, kas atteicās kļūt par rezolūcijas kosponsoriem, bija šādi: kongrespersona ir pārlieku aizņemta, lai iedziļinātos rezolūcijā, vai arī rezolūcija un proklamācijas valdībai izmaksātu pārāk daudz (ap 30 000 ASV dolāru). Tikai daži Kongresa locekļi izteicās, ka Amerikai nevajagot iejaukties PSRS iekšlietās.
Lai novērstu sarežģījumus rezolūcijas apstiprināšanas gaitā, baltieši jau iepriekš satikās ar vairāku komiteju pārstāvjiem un viņu palīgiem, kā arī ar Valsts departamenta Baltijas nodaļas darbiniekiem.
Senāts vienbalsīgi pieņēma rezolūciju 1982. gada 9. jūnijā. Vienbalsīgi tā tika pieņēmta arī Pārstāvju palātā. Tajā pašā dienā kopēja Senāta un Pārstāvju palātas komiteja saskaņoja abas rezolūcijas vienā kopējā rezolūcijā un nosūtīja to ASV prezidentam. Bez plašākiem paskaidrojumiem no kopējās rezolūcijas tika svītrota prasība proklamāciju pasludināt par gadskārtēju.[3]
Pirms prezidents parakstīja rezolūciju un izdeva proklamāciju, dokumentus pārskatīja seši prezidenta vecākie padomdevēji — īpašu uzdevumu palīgs (Special Assistant to the President), prezidenta advokāts (White House Counsel), prezidenta palīgs likumdošanas lietās (Assistant to the President for Legislative Affairs), palīgs attiecībās ar sabiedrību (Assistant to the President for Public Liaison), Baltā namā administrācijas vadītāja asistents (Assistant to the Chief of Staff), Baltā nama administrācijas vadītājs (White House Chief of Staff).
Pēc konsultēšanās ar saviem vecākajiem padomdevējiem 1982. gada 18. jūnijā ASV prezidents Ronalds Reigans pasludināja 14. jūniju par Baltijas brīvības dienu.[4] Sākotnēji baltiešiem tika solīts, ka proklamācijas parakstīšana notiks publiskā ceremonijā Baltā nama Rožu dārzā, klātesot ASV Kongresa, valdības un lielāko baltiešu organizāciju pārstāvjiem, tomēr starptautisko notikumu saspīlējuma rezultātā saistībā ar Izraēlas īstenoto iebrukumu Libānā un Folklendu salu kara saasināšanos solītā ceremonija tika atcelta un proklamācijas pieņemšana neguva plašu publicitāti.[5]
Ar ASV prezidenta parakstu rezolūcija kļuva par valsts likumu (U. S. Public Law 97-196). Brīvības dienas proklamācija ir uzskatāma par pirmo ASV valdības dokumentu, kurā ir oficiāli nosodīts 1939. gada Molotova — Ribentropa slepenais līgums, kas nodeva Baltijas valstis Padomju Savienības kontrolē.
Tālāk Brīvības dienas proklamācija pieminēja, ka simtiem tūkstoši baltiešu tika deportēti uz Sibīriju, kur daudzi gāja bojā. Prezidents arī norādīja, ka Amerika nekad nav atzinusi Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienībā un Amerika paliek uzticīga cilvēktiesību pamatprincipam, ka cilvēkiem ir tiesības būt brīviem. Prezidents arī pauda cerību, ka baltieši reiz atgūs brīvību un neatkarību.
Ņemot vērā to, ka proklamācija nebija gadskārtēja, baltieši tomēr vēlējās, lai līdzīga proklamācija tiktu izdota arī citus gadus, un tiem bija atkal jāvēršas pie ASV Kongresa un prezidenta un viss process jāsāk no jauna.
To arī BAFL nolēma darīt. Vienīgi 1983. gadā tas bija jāveic bez Hanaforda kompānijas palīdzības, jo līdzekļu trūkuma dēļ BAFL vairs nevarēja izmantot tās pakalpojumus.
1983. gada rezolūciju SJR 43 Senātā iesniedza Ņūmeksikas (New Mexico) republikāņu senators Pēteris Domeniči (Peter Domenici). Pārstāvju palātā rezolūciju HJR 201 iesniedza Kongresa Baltiešu atbalsta grupas līdzpriekšsēdētājs demokrāts Braiens Donelijs (Brian Donnelly) un republikānis Dons Riters (Don Ritter).[6]
Rezolūciju teksts bija tāds pats kā iepriekšējā gadā. Senāta rezolūcija atšķirībā no Pārstāvju palātas rezolūcijas atkal prasīja gadskārtēju proklamāciju. Deputāts B. Donelijs paskaidroja, ka pieprasījums ir pret Kongresa protokolu. Rezultātā kopējā Kongresa rezolūcijā šāda pieprasījuma nebija.
Pie rezolūcijas pieņemšanas atkal piestrādāja visas lielākās baltiešu apvienības, kā arī vietējās organizācijas. Tāpat tika arī atkārtotas iepriekšējā gada kampaņas metodes.
Senāts pieņēma rezolūciju vienbalsīgi 23. martā. Pārstāvju palāta to pieņēma vienbalsīgi 9. jūnijā. Prezidents R. Reigans proklamāciju[7] parakstīja 13. jūnijā publiskā ceremonijā, klātesot valdības pārstāvjiem, Kongresa locekļiem, žurnālistiem un 240 baltiešu sabiedriskiem darbiniekiem. Savu uzrunu, atklājot parakstīšanas ceremoniju, prezidents iesāka ar vārdiem: «Mēs esam pulcējušies, lai pievērstu uzmanību cietušo baltiešu nožēlojamam stāvoklim un lai parādītu pasaulei, ka mēs neatzīstam Baltijas tautu iekļaušanu Padomju Savienībā par pastāvīgu nokārtojumu.» Prezidents uzsvēra, ka Baltijas valstu okupācija ir PSRS un nacistiskās Vācijas līguma sekas, ka Padomju Savienība vēlas aizmirst šo tumšo vēstures notikumu, bet brīvības mīlētāji to atcerēsies vienmēr. Prezidents savā runā pieminēja arī PSRS centienus pārkrievot Baltijas tautas, masu arestus, slepkavības un deportācijas. R. Reigans baltiešiem apsolīja, ka «…savos miera centienos un politikā Ameriku nekas nespēs pierunāt pamest savas morālās saistības pret apspiestām tautām, kas pašlaik tiek turētas verdzībā».[8]
Valoda 1983. gada proklamācijā ir precīzāka, nozīmīgāka un asāka nekā iepriekšējā gada proklamācijā. Tajā prezidents norāda, ka Padomju Savienība iebruka miermīlīgās un patstāvīgās Baltijas valstīs, okupēja, sagrāva un, balstoties uz Molotova — Ribentropa paktu, nelegāli pievienoja Padomju Savienībai, kam sekoja aresti, deportācijas, vajāšanas un nāvessodi. Baltieši bija varmācīgi spiesti pieņemt viņiem svešu totalitārisma politisko sistēmu. Baltiešu tautas vēlas un cenšas atgūt neatkarību no Padomju Savienības.
Proklamācijā prezidents pauž cerību, ka Baltijas tautas reiz kļūs brīvas, un deklarē, ka Amerika nedrīkst klusēt, kamēr PSRS atsakās dot brīvību baltiešiem. «Mēs apstiprinām viņu tiesības pašiem lemt savas valsts nākotni,» teica Ronalds Reigans. Prezidents arī norādīja, ka ASV nekad nav atzinušas PSRS uzspiesto okupāciju baltiešu tautām par legālu un ka ASV turpinās šo neatzīšanas politiku nākotnē. Ar prezidenta parakstu kopējā rezolūcija kļuva par valsts likumu (U.S. Public Law 98-39).
Pirms parakstīšanas ceremonijas Prezidenta sabiedrisko attiecību birojs baltiešiem sarīkoja informācijas sapulci par ASV attiecībām ar PSRS un Baltijas valstīm. Sapulcē referēja pārstāvji no Valsts drošības padomes (National Security Council), Valsts departamenta un Aizsardzības ministrijas. Pēc ziņojumiem sākās jautājumu un atbilžu sesija. Sapulcei sekoja prezidenta pieņemšana ar bagātīgi klātu galdu Baltajā namā un proklamācijas parakstīšanas ceremonija.
Līdztekus sapulcei vairāki BAFL un baltiešu organizāciju pārstāvji satikās uz pārrunām ar Valsts drošības padomes Eiropas un Padomju Savienības nodaļas direktoru J. Lečovski (J. Leczowski). Apmēram stundu ilgā sarunā organizāciju pārstāvji apsprieda baltiešiem svarīgos jautājumus un prasības. Sarunas beigās BAFL iesniedza prezidentam adresētu septiņu punktu memorandu, kurā starp citiem ieteikumiem prasīja, lai ASV nospraustu par mērķi atjaunot Baltijas valstu neatkarību, bet līdz tam laikam turpināt Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku. Tāpat BAFL aicināja prezidentu uzdot ASV pārstāvniecībai Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) oficiāli informēt ANO dalībvalstu delegācijas, ka ASV neatzīst Baltijas valstu okupāciju un inkorporāciju PSRS un ka šāda PSRS rīcība ir pretrunā ar ANO principiem.
Pēc diviem mēnešiem, 28. jūlijā, atzīmējot 61. gadskārtu, kopš ASV atzina de iure Baltijas valstu neatkarību, prezidents R. Reigans nosūtīja ANO dalībvalstīm baltiešu prasīto vēstuli.[9]
Baltijas brīvības dienas galvenais mērķis bija panākt, ka baltiešu balss būtu dzirdama Amerikas tautā, Kongresā un Baltajā namā, un novirzīt ASV politiku baltiešiem vēlamā virzienā — it sevišķi attiecībā uz Baltijas valstu neatkarības politikas atzīšanu. Mērķis tika sasniegts. Līdz Baltijas valstu de iure atzīšanai 1991. gadā ASV pieturējās pie šīs politikas.
Informācija par 1983. gada proklamāciju tika izziņota ne tikai Amerikas masu medijos, bet arī Eiropā. Par to un prezidenta uzrunu kā par vienu no nozīmīgākajiem tās dienas notikumiem atkārtoti ziņoja televīzijas raidītāji Austrijā, Itālijā, Vācijā un Zviedrijā u. c. Radio «Brīvā Eiropa» un Radio «Brīvība» (Radio Free Europe / Radio Liberty) pārraidīja ziņas 14 valodās. Rietumvācijas ietekmīgais laikraksts Die Welt ievietoja rakstu par notikumiem Baltajā namā laikraksta pirmajā lappusē. Vācijas laikraksts Frankfurter Allegemeine 14. jūnija deportācijām veltīja galveno ievadrakstu.
Nākamos deviņus gadus līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991. gadā ASV Kongress un Baltais nams ik gadu atzīmēja Baltijas brīvības dienu. Tas nozīmēja, ka deviņus gadus kongresmeņi, Baltā nama amatpersonas un ASV prezidents iepazinās ar Baltijas valstu stāvokli, nosodīja PSRS okupāciju, aizstāvēja ASV okupācijas neatzīšanas politiku un atbalstīja Baltijas valstu neatkarību.
Parakstot Brīvības dienas proklamāciju, prezidents ASV okupācijas neatzīšanas politiku pacēla no politiska statusa uz juridisku statusu — par likumu. Prezidenta proklamācijām ir tāds pats spēks kā valsts likumam. Tas ir instruments, kas deklarē likumu un pieprasa paklausību.[10]
Baltijas brīvības dienu kampaņa deva baltiešiem izdevību iegūt prasmi birokrātu, Kongresa un valdības ietekmēšanā, kas noderēja turpmākās politiskās aktivitātēs un kas izvirzīja baltiešus kā vienu no efektīvākajām etniskajām grupām Vašingtonā. Baltijas brīvības diena rādīja Amerikas latviešiem, ka viņi nav vieni, ka ir atbalstītāji Kongresā un valdībā, kas deva tiem ticību un spēku dedzīgi un neatlaidīgi cīnīties par Baltijas valstu brīvību un neatkarību.
- ↑ U. S. House of Representatives, Baltic Freedom Day 1982, HJR 386, 97th Congress, 1st Session 1982, www.thomas.loc.gov/.
- ↑ U.S. Senate, Baltic Freedom Day 1982, SJR 201, 97th Congress, 1st Session 1982, www.thomas.loc. gov/.
- ↑ Congressional Record, Vol. 128 (1982), Baltic Freedom Day, SJ 201.
- ↑ Baltic Freedom Day Proclamation 1982. Public Papers of President Ronald W. Reagan, Reagan Library, skatīt internetā: http:www.reagan.utexas.edu/archives/.
- ↑ Leslie Dutton dtd June 16, 1982 Letter to Jack Burgess, Baltic Freedom Day Legislation and Presidential Signing of Proclamation. Office of Public Liaison, The White House, Washington, DC. Public Papers of President Ronald W. Reagan, Reagan Library.
- ↑ U.S. House of Representatives, Baltic Freedom Day Resolution 1983, HJR 20, 98th Congress, 1st Session 1983, skatīt internetā: www.thomas.loc.gov/. Skatīt arī: Baltiešu brīvības dienas rezolūcija // Laiks, 1983. gada 15. jūnijs, 1. lpp.
- ↑ Baltic Freedom Day Proclamation 1983, No. 5068, Public Papers of President Ronald W. Reagan, Reagan Library, skatīt internetā: http://www.reagan.utexas.edu/archives/.
- ↑ President Ronald W. Reagan, Remarks at the White House Reception for Baltic American Proclamation 5068, Public Papers of Resident Ronald W. Reagan, Reagan Library, skatīt internetā: www.thomas.loc.gov/.
- ↑ President Ronald W. Reagan, The United States Reaffirms Recognition of Independence of Estonia, Latvia and Lithuania, Press Release, U.S. Mission to the United Nations, July 29, 1983. Skatīt arī: Prezidents Rēgens atgādina Molotova–Ribentropa paktu // Laiks, 1983. gada 9. augusts, 1. lpp.
- ↑ Cooper P. By Order of the President: The Use and Abuse of Executive Direct Action. Lawrence University Press, 2002.
