PSKP CK locekļa, Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmā sekretāra delegāta B. Pugo runa
|
Godājamie biedri! Vēl pirms gada kāds pārkārtošanās gaitu salīdzināja ar taigu: «Galotnes šalko, bet apakšā ir pavisam klusu, tikai čiekuri krīt.» Joks paliek joks, taču sava patiesība te bija.
Tagad tautā runā citādi. Ja šodien arī lido čiekuri, tad biežāk no apakšas uz augšu. Cilvēki aizvien labāk saprot, ka no viņu prasmes un darba ir atkarīga mūsu zemes nākotne, sociālisma nākotne.
Aiziet pagātnē «skrūvīšu» nepilnvērtības komplekss, paradums dzīvot pēc norādījumiem no augšas, visu laiku turot roku pie cepures. Tēlaini sakot, padomju cilvēkiem radušās rūpes, un tās ir labas rūpes. Viņiem rūp pārkārtošanās liktenis gluži kā savs personiskais liktenis.
Šī ieinteresētība pārkārtošanās panākumos sevišķi spilgti izpaudās mūsu konferences sagatavošanas posmā. Padomju Latvijas darbaļaudis izteica tūkstošiem priekšlikumu un kritisku piezīmju attiecībā uz savas republikas un visas mūsu zemes sociāli ekonomiskās attīstības paātrināšanu. Lielākā daļa no tiem adresēti tieši partijas komitejām. Un tas ir pilnīgi saprotams. Cilvēki partijā saskata izšķirošo spēku, kas ir sācis un turpina pārkārtošanos, kas grib un var uzlabot viņu dzīvi.
Taču nevar neredzēt arī kaut ko citu. Partijai uzbrūk gan no labās, gan no kreisās puses. Vieni uzskata, ka partija bez pietiekama pamata forsē pārkārtošanās procesus. Otri mūs apsūdz neuzņēmībā.
Patiešām, pārkārtošanās procesam bīstama ir tiklab aizsteigšanās uz priekšu, kā arī lieka vilcināšanās. Ja rūpīgi padomājam, tad jāizdara secinājums, ka daudzi konflikti mūsu gaitā uz priekšu izriet nevis no sociālisma dabas, bet gan no tā, ka mēs neesam pareizi izvēlējušies mūsu pārveidojumu ātrumu un secību.
Šodien mums nav tiesību kļūdīties. Pārāk daudz cerību cilvēki saista ar šo konferenci, gaida no tās skaidru un noteiktu atbildi uz jautājumiem: kā virzīt tālāk pārkārtošanos, kā to padarīt neatgriezenisku? Un mums jāizstrādā vispareizākā stratēģija.
Mums patlaban sevišķi akūts kļūst jautājums par mūsu partijas vietu un lomu, par tās nākotni. Pēdējā laikā parādījies pārāk daudz pretendentu uz pārkārtošanās vadītāju lomu. Tad atļaujiet uzdot jautājumu: bet vai mūsu sabiedrībā bez partijas ir kāds cits spēks, kas varētu uzņemties visu pārkārtošanās smagumu un atbildību par tās gaitu? Nav. Tā ir realitāte, kas, domāju, nav īpaši jāpierāda.
Taču skaidrs ir arī kaut kas cits. Mēs nevaram dzīvot ar vecajiem nopelniem, mums šodien ar savu darbu jāiekaro autoritāte masās, jāmācās strādāt pa jaunam. Runājot Ļeņina vārdiem, tagad galvenais ir, lai avangards nebaidītos strādāt pats ar sevi, pārveidot pats sevi, klaji atzīt savu nepietiekamo sagatavotību, nepietiekamo prasmi.
Uz to mūs orientē arī PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova referāts. Šo darbu nevar atlikt uz vēlāku laiku, mums nav tiesību pieļaut, lai demagogi un pseidorevolucionāri atņemtu mums iniciatīvu un novirzītu cilvēkus no maģistrālajiem pārkārtošanās ceļiem.
Biedri! Uz mums gulstas īpaša atbildība par pārdomātu un nosvērtu ļeņiniskās nacionālās politikas attīstību. Mēs redzam, ka pārkārtošanās gaitā ne tikai atsevišķi cilvēki, bet arī veselas nācijas, tai skaitā latviešu tauta, sākušas parādīt lielāku sociālo un politisko aktivitāti. Mēs cilvēkos redzam veselīgu neapmierinātību ar sasniegto.
Šis nacionālās pašapziņas pieaugums, vēlēšanās drīzāk nodibināt kārtību savās mājās un palielināt republikas ieguldījumu pārkārtošanās procesā rod atbalstu PSKP Centrālajā Komitejā. Un tas ir pilnīgi saprotams: jo stiprāki būs komponenti, kas veido mūsu Savienību, jo spēcīgāka būs arī visa Savienība. Tās pamatā vienmēr bijusi un būs padomju tautu draudzība un brālība, un mums tās jāsargā kā acuraugs, kā pareizi tika atzīmēts referātā.
Tas ir pastāvīgi jāatceras, jo nacionālās pašapziņas pieauguma procesi nenorit viennozīmīgi. Viens otrs, nepareizi saprazdams sociālā taisnīguma principus, mēģina pieprasīt sev labāku kumosu no Savienības pīrāga, kaut gan daudz pareizāk būtu mums visiem kopā sparīgāk strādāt un padarīt šo pīrāgu lielāku. Diemžēl arī mūsu republikā ir cilvēki, kas spekulē uz nacionālajām jūtām, uzkurina kaislības, atmodina vecus aizvainojumus un rezultātā rada jaunus. Ar šādiem cilvēkiem mums nav pa ceļam. Tie velk uz strupceļu, bet mēs gribam saprātīgi risināt problēmas, kas tiešām republikā ir uzkrājušās stagnācijas gados. Te es domāju par disproporcijām vairāku tautas saimniecības nozaru attīstībā un par sociālās infrastruktūras atpalikšanu no rūpnieciskās ražošanas attīstības. Bet sevišķi republikas iedzīvotājus satrauc nesamērīgi lielais darbaspēka pieplūdums no citiem reģioniem un ekoloģiskās situācijas nopietnā sarežģīšanās.
Vairākos trūkumos mēs esam vainīgi paši, taču daudzas problēmas ar savu pārmērīgo diktātu ir radījušas Savienības ministrijas, kas pieradušas savas resoriskās intereses nesodīti uzdot par visas valsts interesēm. Dzīdamās pēc tūlītēja izdevīguma, tās spiestin iespiež savus uzņēmumus tur, kur ir jau izveidojusies sava infrastruktūra, un rezultātā parasti tikai pasliktina tās stāvokli un rada neapmierinātību cilvēkos neatkarīgi no viņu tautības. Šāda resoru ekspansija rada problēmas jebkurā reģionā. Bet nacionālas republikas apstākļos tā sarežģī arī starpnacionālās attiecības. Pēdējā laikā arī mūsu republikā tās ir manāmi saasinājušās. Viens otrs mēģina par to vainot pārkārtošanos un demokratizāciju. Tam mēs nekādi nevaram piekrist. Daudz pareizāk būtu teikt, ka šis problēmas ir izvirzījušās priekšplānā tāpēc, ka pavērusies reāla iespēja tās atklāti apspriest un kardināli risināt.
To apstiprina arī PSKP CK Tēzes konferencei, kurās pārliecinoši uzsvērta aktuālā nepieciešamība veikt neatliekamus pasākumus suverēno Padomju Sociālistisko Republiku Federācijas tālākai attīstīšanai. Faktiski mums nepieciešams izveidot jaunu, efektīvāku mehānismu Savienības orgānu, ministriju un resoru attiecībām ar republikāniskajiem un vietējiem padomju varas orgāniem. Vajag nodrošināt katras brālīgās republikas patiesu suverenitāti. Mēs ar to saprotam savienoto republiku patstāvības būtisku palielināšanu un vietējo padomju varas orgānu tiesību paplašināšanu ekonomikas, sociālās sfēras un kultūras attīstībā. Es uzsveru, ka runa ir nevis par kaut kādu norobežošanos, bet par PSRS Konstitūcijā pasludināto tiesību realizēšanu un par pārvaldes decentralizāciju. Protams, vairākos gadījumos būs vajadzīgi arī jauni likumdošanas akti.
Šeit jau tika izteikti vairāki konstruktīvi priekšlikumi, kas saskan ar Padomju Latvijas darbaļaužu viedokli, un mēs atbalstām tos. Pilnīgi iespējams, ka perspektīvā nāksies izdarīt zināmas korektīvas PSRS Konstitūcijā. Piemēram, 73. pantā nepieciešams precīzāk raksturot Savienības resoru un uzņēmumu attiecības ar vietējiem padomju varas orgāniem un piešķirt padomēm prioritāti daudzu problēmu atrisināšanā. Pašreiz tas ir sevišķi aktuāli. Par to mūs pārliecina konferences dalībnieku runas un daudzu darbaļaužu priekšlikumi republikas vadībai. Cilvēki tā arī saka: ja jūs netiksiet galā ar resoriem, mēs tiksim galā ar jums. Un pareizi saka.
Šos jautājumus pēdējā laikā ļoti rūpīgi izanalizējusi Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja un republikas valdība. Mēs esam izstrādājuši un iesnieguši PSKP Centrālajai Komitejai un Ministru Padomei 84 priekšlikumus par republikas tiesību paplašināšanu plānošanas, finansu, cenu veidošanas, ekonomikas un kultūras attīstības jomā. Lai panāktu pozitīvu atrisinājumu, reizēm pietiek atcelt novecojušās instrukcijas. Ziniet, nesen Savienības Valsts agrorūpnieciskā komiteja uzdrošinājās, tiesa, eksperimenta kārtā, atcelt kārtību, kas Rīgas konditorus spieda vest uz Maskavu saskaņošanai jauno toršu receptūru. Un nekas nav noticis. Valsts agrorūpnieciskās komitejas autoritāte nav cietusi, bet toršu kvalitāte nav pasliktinājusies.
Acīmredzot arī citos gadījumos biedriem ministriem nevajadzētu jautājumus, ko var viegli atrisināt uz vietas, pārvērst par Savienības problēmām. Mums ir ļoti vajadzīgs PSKP CK un mūsu zemes valdības atbalsts cīņā pret to Savienības resoru spiedienu, kas ar dažādiem godīgiem un negodīgiem līdzekļiem cenšas panākt savu ražotņu celtniecību vai paplašināšanu Latvijā. To pieprasījumi šai un nākamajai piecgadei jau par 500 miljoniem rubļu pārsniedz mūsu celtnieku iespējas.
Te, pilnīgi iespējams, vajadzēs pat pārskatīt vairākus agrāk pieņemtos valdības lēmumus, bez tā nevarēs iztikt. Mēs taču nevaram arī turpmāk pārvilināt darbaspēku no kaimiņos esošajiem nemelnzemes apgabaliem, kas jau tāpat palikuši bez cilvēkiem. Ir laiks no partijiskām pozīcijām izvirzīt stingrākas prasības arī Savienības ministriju un resoru vadītājiem par turēšanos pie ekstensīvā savu nozaru attīstības ceļa. To priekšgalā jābūt nevis vienkārši kompetentiem speciālistiem, bet gan pirmām kārtām tālredzīgiem politiķiem. Viņiem jāmācās no saviem ministru krēsliem redzēt ne tikai uzņēmumus, bet arī cilvēkus, kas dzīvo ap tiem, un jāņem vērā viņu intereses.
Ekonomika un partijas politika tagad uzliek par pienākumu nevis diktēt reģioniem savu gribu, bet gan tos ekonomiski ieinteresēt vienas vai otras nozares attīstīšanā. PSRS Valsts plāna komitejai ne tikai jāierobežo nesamērīgi lielā resoru apetīte, bet arī jādomā par to uzņēmumu pārprofilēšanu, kuru normālam darbam republikā nav nedz izejvielu, nedz darbaspēka resursu.
Piemēram, vai tad tas ir saimnieciski — Latvijā arī turpmāk attīstīt vērpšanas un aušanas ražotnes, ja izejvielas mēs ievedam no Vidusāzijas? Vai tad nebūtu labāk tās izveidot tur, kur ir papilnam darbaspēka resursu un arī izejvielas turpat līdzās? Nevis cilvēkus vajag vest tuvāk darbam, bet gan darbu tuvāk cilvēkiem.
Rūpīgāk pārdomātu ražotājspēku izvietošanas politiku prasa arī saimnieciskais aprēķins. Uzņēmumiem pārāk smaga ir neracionālo transporta izdevumu nasta. Ekonomisti par to domā aizvien biežāk, spriezdami par reģionālā saimnieciskā aprēķina koncepcijas radīšanu. Tajā ir daudz kā pievilcīga, jo tā ļaus arī reģiona līmenī īstenot sociālisma principu «No katra pēc viņa spējām, katram — pēc viņa darba».
Pilnīgi saprotams, ka šāda saimnieciskā aprēķina uzdevums ir ne tikai padarīt bagātāku ikvienu reģionu, bet arī nostiprināt mūsu zemes vēsturiski izveidojušos vienoto tautas saimniecības kompleksu, jo no tā stāvokļa ir atkarīga katras republikas ekonomika. Un šajā koncepcijā nekādā ziņā nedrīkst būt vieta reģionālam egoismam.
Sociālais taisnīgums prasa efektīvāk stimulēt viena vai otra reģiona ieinteresētību tautas patēriņa preču izlaides paplašināšanā un vispār virsplāna produkcijas ražošanā.
Pašapgādes ideja uzvarēs vienīgi tad, ja virsplāna produkcija paliks tā reģiona rīcībā, kas to saražojis. Tā kā tautas deputātu padomes var uzskatīt un jāuzskata par vienu no svarīgākajiem reģionu patstāvības palielināšanas garantiem, republikas darbaļaudis uzdevuši mūsu delegācijai izvirzīt jautājumu par nepieciešamību paātrināt radikālu visu līmeņu padomju reformu un izstrādāt speciālu PSRS likumu par tautas deputātu padomi.
Citādi iznāk kaut kā dīvaini — likums precīzi nosaka darba kolektīvu padomes tiesības mūsdienu apstākļos, bet tautas deputātu padomju darbu reglamentē novecojuši dekrēti. Atbalstu iepriekš izteiktos priekšlikumus, ka mums ne vien jānodod visa vara padomēm, bet arī jānodrošina tai ekonomisks un tiesisks pamats. Nevis padomēm ir jābūt atkarīgām no uzņēmumu žēlastības, bet gan uzņēmumiem no tām. Par pirmo soli ceļā uz padomju patstāvības palielināšanu varētu kļūt kaut vai daļēja saimnieciskā aprēķina ieviešana to darbā un darba algas paaugstināšana līdz saimniecisko darbinieku algas līmenim.
Kad bija sarīkota tikšanās ar republikas sabiedrību, kurā apsprieda mūsu delegācijas platformu un norādījumus tai, tika izteikts ne mazums citu priekšlikumu attiecībā uz nacionālās politikas pilnveidošanu. Mēs uzskatām, ka arī tie jāatspoguļo konferences rezolūcijā par nacionālo attiecību pilnveidošanu. Mums vajadzīga viengabalaina starpnacionālo attiecību attīstības koncepcija un daudzu sarežģītu jautājumu un jēdzienu mūsdienīgs zinātnisks izskaidrojums. Ir nepieciešamas jaunas pieejas valodu politikai, savienoto republiku budžetu veidošanai un iepirkuma cenu noteikšanai dažādos reģionos.
Gribu atbalstīt referātā izteikto domu par radikālu Tautību padomes reformu. Mūsuprāt, būtu pamatīgi jāapsver darbaļaužu priekšlikums izveidot pastāvīgu darba orgānu, tādu kā bijušais Tautību lietu tautas komisariāts. Problēmas, ar kurām mēs esam sadūrušies starpnacionālajās attiecībās, prasa neordinārus risinājumus. Tos nedrīkst atlikt uz ilgu laiku. Vilcināšanās var sarežģīt stāvokli valstī un bremzēt pārkārtošanos. Tieši tāpēc mūsu delegācija vienprātīgi atbalsta PSKP CK priekšlikumu sarīkot CK plēnumu par nacionālajām problēmām un ierosina darīt to pēc iespējas drīzāk.
PSKP Programmā teikts: «Partija, mūsu valsts ir ieinteresētas, lai ikvienam padomju cilvēkam piemistu draudzības un brālības jūtas, kas vieno visas PSRS nācijas un tautības, būtu augsta starpnacionālās saskarsmes kultūra, neiecietība pret nacionālisma un šovinisma, nacionālās aprobežotības un nacionālā egoisma izpausmēm…» Šie vārdi ikvienam no mums jāuzņem nevis kā vienkārša deklarācija, bet gan kā rīcības programma.
Revolūcijas gados mūsu vectēvi lika drošu pamatu padomju tautu draudzībai. Tēvi to ar savām asinīm nostiprināja Lielā Tēvijas kara frontēs. Un mūsu pienākums, visu komunistu pienākums ir nostiprināt draudzību un darīt visu, lai nacionālais faktors nevis bremzētu, bet gan paātrinātu pārkārtošanos. Paldies par uzmanību!
Maskava, Kremļa Kongresu pils. Darbu turpina partijas XIX Vissavienības konference. Attēlā: Runā PSKP CK loceklis, Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs delegāts B. Pugo.
TASS foto