Ko tie mūsu kaimiņ' dar'? (Lietuva, 1990)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aizvadītā nedēļa Lietuvā pagāja Lietuvas Neatkarības svētku zīmē. Uzdrošinos apgalvot, ka par šādu akcentu neapvainosies Lietuvas Augstākās Padomes vienpadsmitā sasaukuma deputāti, kuri nedēļas pirmās trīs dienas čakli darbojās 17. sesijā un tādējādi it kā nolika savas pilnvaras. Parlamenta darbs finiša taisnē bija diezgan saspringts — tika apspriests likumprojekts par miliciju, runāja par tiesu un tiesnešiem, izskatīja jautājumu par valsts apdrošināšanas sistēmas darba pārkārtošanu, savas idejas klāstīja deputāti lauksaimnieki.
Jau vairākas nedēļas nerimst kaislības sakarā ar Valsts Drošības komitejas arhīviem. Kā zināms, cilvēki naktīs jau ilgu laiku piketē pie šīs noslēpumainās ēkas durvīm. Ģenerālis E. Eismunts sameklējis steidzamas darīšanas Maskavā, un, kad republikas Ministru Padomei tika uzdots atrast savu pakļauto, no PSRS VDK pienāca telegramma — gluži kā skolēnam atbrīvojums no stundām. Šai brīdī tika diskutēts ne vien par briesmām, kas draud arhīvam, bet deputāti vēlējās arī noskaidrot, kas vispār ir VDK un cik lielā mērā šī organizācija būs nepieciešama turpmāk.
Asu viedokļu apmaiņu sesijā izraisīja jautājums par armiju. Kopš 7. februāra, kad Lietuvas AP sesija pieņēma lēmumu «Par PSRS un Vācijas 1939. gada līgumiem un to seku likvidēšanu Lietuvā», «armijas jautājuma» izlemšana kļuvusi aktuālāka. Tiesa, Lietuvas ģenerāļi aizstāv dienestu Padomju Armijā, ko mūsdienu Lietuvā vairs gan tikai paši ģenerāļi nedēvē par okupantu armiju. Deputāti pieņēma lēmumu, ka bez republikas AP piekrišanas nedrīkst Kara prokuratūrai nodot ierosinātās krimināllietas par tiem Lietuvas PSR pilsoņiem, kas dien PSRS Bruņotajos spēkos.
Kad deputāti pieņēma šādu lēmumu, Viļņas iedzīvotājiem jau bija zināma Lietuvas neatkarības svētku programma. Šoreiz «Sajūža» Viļņas padome svinību rīkošanu uzticēja jaunatnei. 16. februārī Skolēnu namā notika akadēmiskā stunda. Pēc tam ļaudis devās gājienā uz Augstākās Padomes pili, kur daudzi jaunieši atdeva karaklausības apliecības. Drīz pēc tam daudzu tūkstošu cilvēku gājiens virzījās uz Katedrāles laukuma pusi. Maršruts bija izplānots tā, lai ar līkumu apietu Ļeņina laukumu. Katedrāles laukumā notika mītiņš, kura nobeigumā katedrālē sagāja jaunieši. Daudzi cilvēki klausījās mesu, stāvēdami laukumā ar aizdegtu svecīti rokā. Arī tur daudzi atstāja savas karaklausības apliecības.
Svētku priekšvakarā Operas un baleta teātrī sabiedrība pulcējās uz svinīgo sēdi. Tā notika godam, kā jau jābūt pie uzņēmīgiem cilvēkiem, kas visu sen pateikuši sev un pasaulei. Vienīgais ziņotājs A. Brazausks aicināja Lietuvas iedzīvotājus ne tikai deklarēt neatkarību, bet arī aktīvi radīt attiecīgus apstākļus tās sasniegšanai.
Lielas svinības notika Kauņā. Vēstures muzeja dārzā atklāja atjaunoto Lietuvas brīvības cīnītāju pieminekli. Pirms četrdesmit gadiem to nojauca līdz ar Brīvības statuju un citiem pieminekļiem. Lielais vairums no tiem nu jau atkal ir savā vietā. Gluži tāpat kā toreiz — 1921. gadā, kad brīvības cīnītāju pieminekli cēla pirmoreiz, akmeņus tā veidošanai savāca laukos, kur notikušas kaujas par Lietuvas neatkarību. No vairākiem simtiem akmeņu radīts cēls, septiņus metrus augsts monuments.
Pusnaktī pār Kauņu skanēja Brīvības zvans. Šo zvanu 1922. gadā savai Dzimtenei dāvāja Amerikas lietuvieši. Zvans skanēja naktī, jo viņa diena vēl nav pienākusi. Tā domājam mēs, lietuvieši.
Svētki ir it kā mazliet pieklusinājuši kaislības. Bet tikai uz brīdi. Ielās redzami plakāti ar deputātu kandidātu portretiem un programmām, bet nereti — arī paši kandidāti vēlētāju pūļa ielenkumā. Nākamsestdien jābalso par saviem izraudzītajiem un viņu personām — par Lietuvas neatkarību
EDMUNDS GANUSAUSKS,
informācijas nodaļas korespondents
