Kritērijs — profesionālisms
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Savās pārdomās par to, kādam jābūt jaunajam Latvijas parlamentam un parlamentāriešiem tajā, dalās Latvijas Universitātes profesors, PSRS tautas deputāts ANDRIS PLOTNIEKS.
— Iesākumā — neliels atskats pagātnē. LPSR Konstitūcijas pilnveides darbs sākās aptuveni pirms gada un beidzās 11. novembri, kad tika pieņemts pēdējais likums par grozījumiem un papildinājumiem konstitūcijai. Šis process bija ilgstošs un pretrunīgs, jo jau šajā laikā bija skaidrs, ka republikas parlamenta izveide nebūs viegls darbs. Sākotnēji radās doma, ka vispirms jāizveido kongress, kas ievēlēs Augstāko Padomi. Tāda pati shēma jau bija iestrādāta Savienības līmenī, bet tas nav galvenais. Šādas sarežģītas konstrukcijas zināmā mērā palīdz līdzsvarot dažādus viedokļus un līdz ar to arī politiskos spēkus. Vēlāk piedāvājām citu konstrukciju: Augstākā Padome deputātu skaita ziņā lr plašs orgāns, kas darbojas plenārsēdēs un pārstāvju sēdēs. Šīs divas darbības formas dod iespējas, pirmkārt, pilnā sastāvā izlemt svarīgākos jautājumus un šaurākā sastāvā tos sagatavot vai arī operatīvi izlemt mazāk svarīgākos jautājumus. Otrkārt, jautājumu, kā nodrošināt pilsētu un lauku pārstāvībai vienādu ietekmi Augstākās Padomes darbībā, konstitūcija pašreizējā redakcijā atstāj atklātu. Mēs līdz ar to faktiski esam ieprogrammējuši tādas situācijas, kad pastāvīgi sēžu līdzdalībnieki ir deputāti — Rīgas iedzīvotāji, bet lauku ļaudis — pēc iespējas. Pārstāvju sēdes, kurās lauku rajonus, republikas pakļautības pilsētas un Rīgas pilsētas rajonus pārstāvētu vienāds deputātu skaits, veicinātu dažādu kompromisu meklējumus.
Galarezultātā šis variants atbalstu neguva. Jo visi gribēja izteikt demokrātiskākas formas, kur katrs justu, ka tieši var ietekmēt procesus. Taču visnotaļ demokrātisks un apsveicams risinājums līdzi nes nākamo problēmu un pretrunu iedīgļus.
Tā, piemēram, kā jauno Latvijas parlamentu varētu ietekmēt lozungs, ko šobrīd izvirza dažas organizācijas, — «Parlamentu bez komunistiem!»?
Ilgus gadus partija bija vienīgā izteikti politiskā organizācija, kuras ietvaros varēja līdzdarboties politiskajās norisēs. No šā viedokļa raugoties, aicinājums atstumt progresīvos komunistus no līdzdalības mūsu parlamentā būtu vērtējams ne vien kā tāda «totalitārisma» izpausme — šoreiz no kreisās puses, bet arī kā mēģinājums izkaisīt vējā mūsu jau tā trūcīgo politisko iemaņu bagāžu.
Kopīgs ar Lietuvu mums ir tas, ka arī pie mums veidojas daudzpartiju sistēma, ka mēs noraidām vienas partijas monopolu politiskajā dzīvē, bet atšķirībā no tik tuvās kaimiņtautas mēs visai maz esam paveikuši Komunistiskās partijas atjaunināšanā, tās pārveidošanā par īsteni tautisku partiju un tagad to nevis steigšus darām, bet gan vēršamies pret partiju vispār, neizšķirot tajā revolucionāru pārmaiņu veicinātājus un konservatīvos elementus. Nevar likt vienlīdzības zīmi starp Latvijas Komunistisko partiju 1990. un 1980. gadā. Tagad, ja runājam par formālajiem un neformālajiem līderiem, īpaši laukos, liela daļa no tiem ir partijas biedri.
Man šķiet, ka lozungs — tikai tie būs darbotiesspējīgākie parlamentārieši, kas nav partijā —, ir bīstams. Kādas tādā gadījumā varētu būt prognozes?
Tātad mums lr Augstākā Padome. Viena tās daļa ievēlēta pēc principa: jo skaļāks lozungs, jo labāks kandidāts. Vienu virzienu pārstāv kreisie radikāļi. Otrs virziens — labēji noskaņotie. Pirmie saka – visu nost! Otrie — atpakaļ pie iepriekšējo gadu īstenajām vērtībām! Tā mēs varam nokļūt situācijā, kāda izveidojās pēdējā PSRS Tautas deputātu kongresa laikā, kad veselu nedēļu diskutējām par valdības programmu, kurā ļoti pareizi tika nosauktas visas nelaimes. Savukārt, no otras puses, tika piedāvātas skaistas idejas, kā būtu jābūt 1991. vai 1995. gadā. Bet tā daļa, kurai vajadzēja savienot šodienu ar gaišo rītdienu, atgādināja slidenu kārti, kas pārlikta pāri grāvim. Netika ieskicēti nekādi organizatoriskie pasākumi, ar kuru palīdzību varētu šīs idejas īstenot. Ir vajadzīga konkrēta, kompleksa programma, kas atveseļotu mūsu ekonomiku.
Pamēģināsim prognozēt, ko tad vajadzētu darīt parlamentam un parlamentārietim. Laikam tomēr viņam jābūt gatavam spriest par konkrēto situāciju un piedāvāt tos vai citus pasākumus šīs situācijas saglabāšanai, vienā gadījumā, un uzlabošanai — otrā. Citiem vārdiem sakot, jāmeklē receptes, kas palīdzētu tikt ārā no bedres.
Tātad, ja kandidāts šodien nāk klajā ar prasību, ideju vai lozungu, tad ir jābūt skaidrībai ne tik daudz, ko viņš grib, bet gan — kā viņš grib to panākt. Ja pieņemam, ka parlamentā ietekmīgākās frakcijas veidos tie, kas visu iepriekšējo grib saglabāt, un tie, kas noliedz visas pašreizējās struktūras, parlamentā var sākties tāda kā apmētāšanās ar dubļiem. Bet šobrīd visvairāk nepieciešami ir konstruktīvi risinājumi. Ja mēs nopietni izvērtējam lozungu «Brīva Latvija», tad šajā brīvības jēdzienā arī jāieliek ļoti konkrēts saturs. Ir jāprot ar juridiskiem, politiskiem līdzekļiem virzīties pa brīvības ceļu. Tas ir ceļš, kas jānoiet.
Mums tagad ir divu PSRS Augstākās Padomes sasaukumu, divu PSRS Tautas deputātu kongresu pieredze. Kādiem kritērijiem, pamatojoties uz šo pieredzi, būtu jāatbilst Latvijas parlamentāriešiem?
Pirmkārt, Augstākās Padomes deputātam jābūt spējīgam veikt praktisku darbu. Tagad, kad Augstākā Padome sākusi intensīvi nodarboties ar likumu jaunradi, sesijas notiek vai ik mēnesi, vairākas dienas pēc kārtas. Turpmāk jāstrādā būs vēl vairāk, Augstākās Padomes sesijas ilgs mēnešiem. Deputātam jābūt gatavam arī darboties jaunizveidotajās komisijas. Kā rāda pieredze, arī viena balss var daudz ko izšķirt. Tā, piemēram, Maskavā likuma par Baltijas republiku pāreju uz saimniecisko aprēķinu pieņemšanas brīdī nebija klāt daudzu visu trīs republiku deputātu. Savienības Padomē tieši viena balss izšķīra šo jautājumu. Bet tās varēja ari nebūt...
Otrkārt, deputātam ir nepieciešamas zināšanas vienā vai otrā jomā, jo viņš praktiski piedalīsies likumdošanas darbībā. Ir jābūt elementāram profesionālismam, citādi likumdošanas darba nebūs. PSRS tautas deputāts no Maskavas universitātes M. Lubenčenko neatlaidīgi aizstāv domu, ka tikai profesionāls parlaments ir spējīgs darboties. Tikai tagad mēs tā īsti sākam iztēloties reāla parlamenta kontūras.
Treškārt. Politiku bieži izprot lozungu deklarēšanas līmenī. Taču politika ir sfēra, kurā lozungiem jāpārvēršas realitātē. Ir nepieciešama politiska darba pieredze, iemaņas pārliecināt, meklēt kompromisus.
Tāpēc, izvirzot kandidātus, vajadzētu padomāt, vai tie ir politiķi, vai tie ir spējīgi darboties, lai vienu vai otru ideju pārvērstu realitātē.
Tātad — kompetenti politiķi. Bet par tādiem nevar kļūt, nodarbojoties ar politiku sabiedriskā kārtā no darba brīvajā laikā. Latvijas parlamentāriešiem jābūt gataviem kļūt profesionāliem politiķiem šā vārda labākajā nozīmē.
Profesora Andra Plotnieka domas pierakstījis AIVARS PASTALNIEKS
