Nacionālās simbolikas lietā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šā gada 28. jūlijā juridisko zinātņu doktora V. Millera vadībā darbu sākusi Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija darba grupa Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanai. Tās ietvaros izveidota apakškomisija par nacionālo simboliku šādā sastāvā. LPSR Ministru Padomes lietu pārvaldes administratīvi Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks Imants Karlovics (priekšsēdētājs), LPSR Augstākās Padomes deputāts Arkādijs Sidenko, LPSR ZA Vēstures institūta etnogrāfijas nodaļas vadītājs Saulvedis Cimmermanis un šo rindu rakstītājs kā apakškomisijas priekšsēdētāja vietnieks. Darbā paredzēts iesaistīt arī Mākslinieku un Rakstnieku savienību pārstāvjus un sabiedrības pārstāvjus.
Līdz šā gada 5. septembrim komisijai jāizstrādā pamatoti priekšlikumi. Atgādināšu, ka publiska diskusija par sarkanbaltsarkano karogu sākās šā gada 7. jūlijā ar I. Latkovska rakstu «Padomju Jaunatnē» un J. Stradiņa rakstu «Cīņā», no kuriem, manuprāt, var gūt pietiekami pilnīgu un objektīvu ieskatu šā karoga vēsturē.
Kopš tā brīža Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs saņēmis vairāk nekā 200 vēstuļu, kuru autoru lielum lielais vairums izsakās par nacionālajām krāsām, kaut arī ir vēstules, kuras pauž pretēju, krasi negatīvu viedokli.
Izraisās vairāki alternatīvi priekšlikumi:
a) atbalstīt sarkanbaltsarkanu krāsu sakopojumu kā nacionālu simboliku;
b) atzīt sarkanbaltsarkano karogu par nacionālu karogu;
c) atzīt sarkanbaltsarkanu karogu par oficiālu LPSR valsts karogu;
d) noraidīt sarkanbaltsarkanās krāsas vispār.
Mans personiskais viedoklis ir — atzīt sarkanbaltsarkano karogu par nacionālu simbolu (vai Latvijas vēstures simbolu), kas lietojams noteiktās reizēs un pret ko jāizturas ar cieņu. Turklāt šim atzinumam, karoga statusam jābūt oficiāli fiksētam Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrēta veidā, nevis ar secinājumu: «… viss, kas nav noliegts, ir atļauts.»
Īsā laikā veikt socioloģisku aptauju par iedzīvotāju simpātijām vai antipātijām pret sarkanbaltsarkano simbolu nav iespējams. Lai tomēr komisija varētu gūt daudzmaz objektīvu ieskatu par attieksmi pret šo karogu, par simpātijām un antipātijām, komisijas vārdā lūdzu līdz šā gada 25. augustam lasītājus izteikt savu viedokli, paužot to vēstulēs.
Tāpat lūdzu arī priekšlikumus par cita veida nacionālo simboliku, neaprobežojoties ar krāsām vien. Mums ir ļoti bagāti tautas ornamenti, no to klāsta var viegli izvēlēties, ko pacelt vispārnacionālās simbolikas pakāpē un ko ne. Austras koku? Saulīti? Auseklīti? Trīs zvaigznes? Ozollapu viju? Kādu mūsu zemei raksturīgu ziedu vai putnu?
Salīdzinājumam atgādināšu, ka ar Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidija šā gada 23. jūnija dekrētu par igauņu nacionālajiem simboliem kļuvušas bezdelīga un rudzu puķe. Lietuvji par simboliem grib izvirzīt rūtu un Ģedimina stabus.
Komisija būtu ļoti pateicīga, ja jūs nosauktu divus līdz trīs (bet ne vairāk) jūsuprāt visraksturīgākos nacionālos atribūtus, ko tālāk varētu izmantot dažādos gadījumos kā simbolus.
Vēl viens uzdevums būtu novadu, pilsētu, augstskolu, skolu un tamlīdzīgas atribūtikas veidošana, taču tas jau ir reģionāla mēroga uzdevums. Mūsu komisija šajā ziņā domā aprobežoties tikai ar dažu ieteikumu ietveršanu Augstākās Padomes Prezidija dekrēta projektā. Blakusminot, gribu atgādināt, ka Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja jau uzsākusi darbu Rīgas pilsētas vēsturiska zili baltā karoga atjaunošanai un Rīgas ģerboņa papildināšanai ar lauvu, kas no tā savulaik bija izraidīts.
Jāņem gan vērā, ka viss šis nacionālās simbolikas jautājums nav nebūt tik vienkāršs un skaidrs, kā pirmajā brīdi liekas; te ir daudz juridiska, vēsturiska, politiska rakstura momentu. Jo tas skar ne tikai mūsu tautas vēsturisko pagātni, etnogrāfiju, folkloru, tradīcijas, bet arī pašreizējo starpnacionālo attiecību delikāto sfēru. Ir jādara viss, lai nacionālā simbolika nesaasinātu, neradītu «greizus priekšstatus», nepamatotas bažas, turklāt vēl ievērojot to, ka īpaši sarkanbaltsarkanais karogs tiek traktēts bieži vien tendenciozi un vienpusīgi. Par šiem jautājumiem jārunā mierīgi, nopietni, ar cieņu un arī simboli jālieto ar cieņu.
Atcerieties, ka jūsu vēstule, jūsu viedoklis var izrādīties būtiski, risinot simbolikas problēmas, jo lēmumu taču pieņems tikai vienu reizi! Tādēļ lūdzam pašlaik atlicināt laiku pārdomām, viedoklim un vēstulei. Neraugoties uz vasaras atvaļinājumiem.
Vēstules adresējiet: 226081, Rīga, Balasta dambi 3, «PJ», a. k. 4, ar atzīmi «J. Stradiņam — nacionālās simbolikas lietā».
JĀNIS STRADIŅŠ
