Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja deputāta V. E. Breša runa
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Godājamie deputāti, esmu pārliecināts, ka viens no mūsu kongresa nopelniem ir tas, ka izdarīta pamatīga mūsu zemes sociālās un ekonomiskās dzīves stāvokļa analīze. Mēs esam it kā izvēlējušies būvlaukumu jaunai ēkai un gatavojamies tuvākajā laikā sākt tās projektēšanu.
Un tomēr nepabeigtības sajūta un pretrunas dažos jautājumos liek mums būt uzmanīgiem. Tiešām, ārpolitikā mēs esam apguvuši konstruktīvos jaunā politiskās domāšanas veida paņēmienus. Mēs droši esam ieskatījušies XXI gadsimtā un ar savu drošumu esam nomierinājuši un pārliecinājuši visu pasauli. Bet savās mājās esam ķērušies pie ekonomiskās pārbūves bez galvenā – bez zinātniski pamatotas koncepcijas. Tāpēc lēmumiem, ko pieņem valdība, nav skaidru stratēģisko orientieru, un tie bieži vien ir pretrunīgi un pat kļūdaini.
Manuprāt, mūsu kongresā iezīmējās divas pieejas. Viena – lāpīt veco mehānismu, otra – radīt kvalitatīvi jaunu. Mēs noteikti esam par otro pieeju, pie kuras pieder ideja par ekonomikas decentralizāciju, iniciatīvas atraisīšanu un atbildības pastiprināšanu visos līmeņos, ņemot vērā vietējos apstākļus. Referātā ir runa arī par nepieciešamību republikām pāriet uz saimniecisko aprēķinu. Ja šī ideja praksē netiks deformēta, tā neapšaubāmi reizē ar citām ekonomiskajām akcijām ļaus panākt jaunu mūsu ekonomikas stāvokli.
Taču kaislības ap republiku saimniecisko aprēķinu laiku pa laikam saasinās. It īpaši tad, kad daži deputāti, tai skaitā arī no mūsu republikas, dod šim jautājumam savu sagrozītu skaidrojumu. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu vēlreiz pievērsties šim tematam. Patiesi, ārkārtīgi augstais ražošanas vadības centralizācijas līmenis un lielākās resursu daļas mobilizēšana administratīvās sistēmas rokās būtībā ir radījuši ļoti varenu bremzēšanas un neieinteresētības mehānismu. Piemēram, 82 procenti republikas teritorijā saražotās produkcijas līdz šim tiek sadalīti centralizēti. Jājautā, kurš gan šādos apstākļos ir ieinteresēts parādīt vietējo iniciatīvu? Bēdīgi slavenā formula «Iniciatīva ir sodāma» darbojas stingri un nelokāmi. No jauna saražoto produktu atkal sadalīs centrs, un iniciatoriem paliks tikai niecīga daļa saražotā vai labākajā gadījumā daļa virsplāna produkta. Bez tam Latvijā iestājies tāds ekonomiskās attīstības posms, kad galvenie ražošanas paplašināšanas faktori, tādi kā darbaspēka, enerģētiskie, izejvielu un ekoloģiskie resursi, faktiski ir izsmelti, un par noteicošo kļuvis intensifikācijas faktors. Tātad savu ekonomisko labklājību nākotnē mēs varam nodrošināt, tieši nevis ražojot vispār, bet ražojot vairāk labākas kvalitātes un vērtīgākus produktus. Taču realizēt savus pūliņus un paaugstināt republikas iedzīvotāju dzīves līmeni mēs varēsim tikai uz ekvivalentas preču maiņas pamata Savienības tirgus apstākļos. Turklāt ar ekvivalentu maiņu mēs saprotam ne tikai apmaiņu ar materiālajiem labumiem, bet arī sniegtos pakalpojumus un finansu un kredīta attiecības ar Savienību. Jautājuma būtība ir ļoti vienkārša. Vairāk varēs iegūt tas, kas pats vairāk dos sabiedrībai.
Latvija reizē ar kaimiņrepublikām, balstoties uz aptuveni tādiem pašiem principiem, ar 1990. gadu pāriet uz jauno sociāli ekonomiskās attīstības modeli. Par to bija panākta vienošanās ar mūsu zemes valdību. Mēs domājām, ka centrālie plānošanas orgāni pēc mūsu parauga noslīpēs nākamā saimnieciskā mehānisma jaunos elementus. Taču burtiski šajās dienās notiek tā dēvētā 1990. gada plāna pieņemšana, un atkal saskaņā ar stagnācijas un bremzēšanas laika noteikumiem.
Diemžēl arī citi piemēri liecina, ka PSRS Valsts plāna komiteja nesteidzas noslīpēt jaunā mehānisma elementus, bet, gluži otrādi, turpina nostiprināt centralizāciju plānošanā. Lai izbeigtu šādu praksi, lūdzam mūsu zemes Augstāko Padomi pēc iespējas drīzāk pieņemt likumu par reģionālo saimniecisko aprēķinu. Mēs ierosinām, lai jaunajos apstākļos saimnieciskās attiecības ar valsts centrālajiem orgāniem un citām republikām un reģioniem tiktu veidotas un regulētas uz savstarpēji izdevīgiem līguma pamatiem. Tam ir jābūt saimnieciskam līgumam, ar kuru abas puses uzņems attiecīgas saistības.
Pastāvot pašreizējai plānošanas sistēmai, nav izdevies un arī turpmāk neizdosies nodrošināt plānu līdzsvarotību. Līdz šim galvenās rūpes daudzajiem aparāta darbiniekiem Rīgā un vēl lielākam skaitam aparāta darbinieku Maskavā bija dabūt cauri, meklēt, limitēt. Ir saprotams, ka šeit tiek liktas lietā visas metodes, izņemot zinātnisko. Piemēram, šogad, neraugoties uz valsts pasūtījumu 100 procentu apmērā, republikas Valsts rūpniecības komitejas sistēmā vien plāns nav līdzsvarots par 85 miljoniem rubļu. Jājautā, kas kolektīviem kompensēs zaudējumus? Un šādu gadījumu ir ārkārtīgi daudz, proti, tā jau ir sistēma. Tā izdevīga birokrātiskajam aparātam. Vēl vairāk – tā ir birokrātiskās mašīnas asinsrites sistēma. Tādējādi šī sistēma paceļ sevi saimnieciskās varas piramīdas virsotnē, vienlaikus pazemodama darba cilvēku. Teikšu atklāti, mūsu speciālisti nav sevišķi labi iemācījušies izplēst un izlūgties, taču arī pazemoties nav raduši. Taisni tāpēc mēs esam par līguma principiem, taisni tāpēc mēs esam par saimniecisko aprēķinu. Bet republikas saimnieciskais aprēķins nav naturālā saimniecība un nav arī ekonomiskā pašizolācija, kā daži biedri šeit mēģina iztēlot. Pat gluži pretēji: tas ved uz Vissavienības tirgus izveidošanu, efektīvu Vissavienības darba dalīšanas formu meklējumiem. Republikas saimnieciskais aprēķins paredz arī tiesības uz cenu veidošanu, patstāvīgu kredītresursu pārvaldīšanu un mehānismu radīšanu iedzīvotāju aizsargāšanai pret tirgus stihiju.
Ekonomiskā suverenitāte ir gan patstāvīgi starptautiskie sakari, gan valūtas atmaksāšanās. Pirms divarpus gadiem noteiktā valūtas atskaitījumu sistēma nenodrošina valūtas pafinansēšanos pat uzņēmumu vairākuma līmenī, jo valsts atņem līdz 70 procentiem valūtas ieņēmumu. Teritoriālajiem orgāniem tiek pārskaitīti tikai apmēram 5 procenti. Lielu neapmierinātību izraisījuši arī pēdējā laikā pieņemtie PSRS valdības lēmumi, kuri, no vienas puses, atļauj attīstīt ārējo ekonomisko darbību, bet, no otras puses, ievieš stingru centralizāciju un licencēšanu, kas krasi ierobežo pat pierobežas tirdzniecību.
Ļoti svarīgi valdības dokumenti un normatīvie akti šajos jautājumos tiek pieņemti bez republiku piekrišanas. Domāju, ka ar daļu produkcijas, kas ir republikas īpašums, jārīkojas republikas Ministru Padomei. Tā arī izsniedz licences. Tāpat republikās jāpaliek visiem valūtas ieņēmumiem, ko dod republikāniskie to veidošanas avoti, tādi ka tūrisms, tirdznieciskā darbība, kopīgo uzņēmumu līdzekļi un citi. Jānosaka arī taisnīgi, uz pasaules prakses bāzēti valūtas atskaitījumu normatīvi par kravu tranzītu caur republikas ostām, naftas ķīmijas un parasto kravu apstrādi. Šādu atskaitījumu trūkums nedod iespēju uzturēt pienācīgā tehniskā līmenī kravu tranzītceļus un ostas, noved pie bezatbildīgas to tehniskās un ekoloģiskās ekspluatācijas, ierobežo sociālo sfēru.
Mēs lūdzam jauno valdību atcelt un revidēt gan novecojušos, gan arī jaunos normatīvos aktus un instrukcijas, ņemot vērā republiku pāreju uz saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos, tai skaitā arī uz valūtas pašfinansēšanos.
Mūsu zemes jaunais saimnieciskais mehānisms nozīmē arī dažādas īpašuma formas. Atbalstu abos referātos izteikto tēzi, ka patlaban galvenais un noteicošais ir ekspluatācijas nepieļaušana.
Īpašuma formu pilnveidošana nozīmē arī ražošanas attiecību pilnveidošanu. Par ražošanas attiecību lomu un nozīmi zināmā mērā liecina Latvijas un Somijas lauksaimniecības attīstības rādītāju salīdzināšana. Pirmskara gados lauksaimnieciskās ražošanas līmenis Latvijā bija augstāks nekā Somijā. Taču pēckara gados ražošanas apjoma pieauguma tempi Somijas lauksaimniecībā bija ievērojami straujāki, citiem rādītājiem paliekot aptuveni vienādiem. Tur jau sen ir atrisināta pārtikas problēma, un ražošanas augšējais līmenis ir ierobežots. Atliek tikai piebilst, ka statistiski vidējais lauks Somijā aizņem apmēram 15 hektārus, tur nav ekspluatācijas, turklāt nav tādas cilvēku kategorijas kā dažāda ranga ražošanas organizatori, kuru mūsu zemes agrorūpnieciskā kompleksa sistēmā ir aptuveni 4 miljoni. Acīmredzot nepieciešams aktīvāk pārņemt pasaules pieredzi un šur tur atteikties no novecojušām dogmām. Jā, mēs esam par īpašuma formu daudzveidību, par labi strādājošu kolhozu un padomju saimniecību, agrokombinātu vai agrofirmu, bet mēs esam arī par zemnieku kā patstāvīgu ražotāju. Es pilnīgi pievienojos lauksaimniecības darbinieku aicinājumam kongresam. Vēl vairāk, mūsu zemes valdībai jāveic tūlītēji reāli pasākumi, lai apturētu cilvēku aizplūšanu no laukiem un ciemu atmiršanu. Jāatgriež lauksaimnieciskajā ražošanā aizlaistās un tukšās zemes. Paradoksāli, ka valstī, kur nav atrisināta pārtikas problēma, šādu zemju ir miljoniem hektāru.
Šķiet, ka šo problēmu nav iespējams atrisināt bez papildu materiālajiem, finansiālajiem un darbaspēka resursiem. Mēs Latvijā esam pieņēmuši likumu par zemnieku saimniecībām. Zemniekiem zeme tiek piešķirta mūžīgā lietošanā. Viss viņa īpašums pāriet mantojumā. Radusies cerība, ka zeme iegūs saimnieku. Šogad vien šādu saimnieku mūsu republikā ir apmēram tūkstotis. Taču zemniekam šobrīd ir ārkārtīgi grūti. Lai izveidotu normālu ģimenes saimniecību, jārada fondi pat līdz 100 tūkstošu rubļu apjomā, bet pagaidām nav iespējams pietiekami nodrošināt zemniekus ar kredītu, tehniku un materiāliem. Visu lauksaimniecības darbinieku intereses tagad sākusi aizstāvēt pie mums izveidotā Latvijas Lauksaimnieku savienība. Šī saimnieciski ekonomiskā organizācija gatavojas nopietni palīdzēt zemniekiem. Taču mūs ļoti satrauc tas, kas patlaban tiek darīts ar lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenām. Šķiet, ka vienaldzīgie funkcionāri gatavojas nožņaugt pat visjaunākos partijas lēmumus par lauksaimniecību. Piemēram, saskaņā ar projektētajām cenām kolhozi un padomju saimniecības jau nākamajā gadā saņems uz pusi mazāku peļņu nekā 1988. gadā. Kopš 1983. gada mūsu republikā visas saimniecības ir rentablas, bet pēc jauno cenu ieviešanas ceturtā daļa no tām kļūs nerentablas. Šeit es gribētu pievērsties deputāta Popova priekšlikumam nenorakstīt parādus. Es gluži nepiekrītu šādai jautājuma nostādnei un uzskatu, ka norakstīt bankrotējušo kolhozu, kā arī padomju saimniecību, tas ir, valsts uzņēmumu parādus vajag valstij. Pēc tam zeme bez parādiem jāatdod zemniekam vai nomniekam.(Aplausi.)
Biedri! Man šķiet, ka cenu sistēma vēlreiz jāpārstrādā un jārevidē. Nedrīkst kārtējo reizi aukstasinīgi piekrāpt zemniekus. Šajā jautājumā deputātu grupa iesniedz valdībai pieprasījumu.
Biedri deputāti! Mēs uzkrājam pamatīgu ideju banku. Līdz ar mūsu aktivitāti pieaug radošo domu bagāža attiecībā uz mūsu zemes nākotni, un, man šķiet, tas ir mūsu galvenais kapitāls, tā ir mūsu zemes nākotne. Pateicos par uzmanību!(Aplausi.)
