Latviešu valodas statuss kā pārkārtošanās sastāvdaļa
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Interfrontes atklātā vēstule A. Gorbunovam atsedz visu latviešu valodas pretinieku nostājas īpatnību notiekošajā diskusijā, parādot pilnīgu neorientēšanos apspriežamajā jautājumā. Tāpēc nav brīnums, ka, nepārzinot lietu būtību, dažiem cilvēkiem veidojas aplami uzskati.
Latviešu valodas statusa nolieguma pašreizējā īpatnība ir visu jautājumu aplūkošana no patērētāja viedokļa: kā man vai kādai cilvēku grupai būtu ērtāk. Bet, lai būtu ko «patērēt» (t.i., lietot), valoda jāveido, jākopj, jāsargā un jāattīsta. Mūsdienu apstākļos latviešu valoda daudzās savās funkcijās un darbības jomās ir paralizēta. Ne visās zinātnes nozarēs terminoloģija latviešu valodā ir pietiekami attīstīta un jo sevišķi — iedzīvināta praksē. Tāpat daudzās rūpniecības nozarēs gan aparatūras un detaļu nosaukumi, gan tehnoloģijas apraksti latviešu valodā ne vienmēr tiek veidoti un izmantoti. Tomēr valodas funkcionēšana visā civilizācijas un kultūras dzīves daudzveidībā ir objektīvi nepieciešama. Valodai jāattīstās kopā ar sabiedrību un tautu — visās tās darbības jomās. Ja redzami šīs prasības pārkāpumi, jāmeklē iespējas stāvokli labot.
Šajā situācijā varētu būt derīga analoģija ar cilvēku, kuram nelabvēlīgu apstākļu dēļ sākusies locekļu paralīze. Katrs normāli domājošs cilvēks piekritīs, ka jautājums par ārstēšanu jālemj speciālistiem. Pavisam nevietā būtu izsludināt diskusiju par to, vai šajā situācijā labāk dot zāles pret caureju vai pret plaušu karsoni. Bet varbūt jautājumu var atrisināt, sirdzējam uzvelkot krāšņu tērpu? Tādējādi cilvēku varētu pārvērst par skaistu manekenu, kas simbolizētu mūsu sabiedrības locekļu labklājību.
Arī jautājums par valodas atdzimšanu jārisina speciālistiem. Nav apspriežams izvirzītais mērķis — nodrošināt latviešu valodas funkcionēšanu visās sociālajās, kultūras un ražošanas sfērās. Šis uzdevums jāveic speciālistiem, bet jānodrošina valsts aparātam, un tas ir pašlaik, manuprāt, visnozīmīgākais valsts valodas izpratnes aspekts. Balstoties uz šādu neapstrīdamu pamatatziņu, var apspriest konkrētus pasākumus izvirzītā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai.
Interfrontes līderi apgalvo, ka latviešu valodas interešu aizsardzība esot pretrunā ar pastāvošajiem likumiem. Šo uzskatu juridisko nepamatotību jau ir parādījuši mūsu tiesību zinātnieki. Tomēr aiz šiem it kā zinātniskajiem interfrontiešu argumentiem nevar noslēpt reakcionāras politikas āžkāju: izmantot eksistējošos likumus nevis tādēļ, lai veicinātu tautas attīstību, bet gan meklēt tajos visādas spraugas un iespējas, lai pamatotu savu tautas kultūrai un eksistencei naidīgo darbību.
Uzspēlētajā naivitātē smieklīgs ir apgalvojums, ka latviešu valodas aizstāvji tiecoties likvidēt starptautiski pieņemtos terminoloģiskos apzīmējumus dažādās cilvēku darbības sfērās. Šie starptautiskās zinātnes aizstāvji var justies pilnīgi droši. Neviens netaisās apstrīdēt latīņu valodas nozīmi medicīnā, angļu valodas — informātikā un kompjūtertehnikā, itāliešu valodas — mūzikas terminoloģijā utt. Runa ir par gluži ko citu: nepieciešams nodrošināt, lai tā informācija, kas Anglijā un ASV tiek izplatīta angļu valodā, Francijā — franču valodā, Vācijā — vācu, Itālijā — itāliešu, Latvijā funkcionētu latviešu valodā. Šī prasība ir dabiska jebkurai nacionālai valodai, un vērsties pret to no kādas citas valodas viedokļa ir skaidri izteikts šovinisms.
Mīlestību un cieņu nevienā no to daudzveidīgajām izpausmēm nevar uzspiest ar varu. To var tikai katrs pats sevī izkopt un ieaudzināt. Interfrontes pārstāvji atzīst, ka latvieši visumā apmierinoši ir apguvuši krievu valodu. Līdz ar to mūsu tauta ir parādījusi cieņu krievu tautai, tās kultūrai un valodai. Mēs esam darbos apliecinājuši savu internacionālismu. Tādu pašu internacionālo apziņu ir parādījuši daudzi citu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji. Kā rāda nacionālo kultūras biedrību dibināšana un to sāktais darbs, šie cilvēki, mīlot savu valodu un kultūru, pauž cieņu arī pret citām. Kāpēc interfrontes pārstāvji, pastāvīgi piesaucot internacionālismu vārdos, negrib nodarboties ar savu vissvarīgāko internacionālo uzdevumu — organizēt latviešu valodas apgūšanu krieviski runājošo iedzīvotāju vidū? Tikai ar šādu darbību viņi varētu attaisnot savu skaļo nosaukumu.
Attieksme pret latviešu valodas statusu Latvijā pašlaik noder par tādu kā indikatoru atsevišķu cilvēku, grupu un kustību politiskās orientācijas noteikšanai. Sociālisms mūsu apziņā ir nostiprinājies kā ideja, kura cenšas realizēt gan atsevišķu cilvēku, gan tautu pilnvērtīgu attīstību. Cīņa par latviešu valodas attīstību, pilnīgošanu, par tās funkcionēšanu visdažādākajās sabiedriskajās un ražošanas sfērās ir cīņa par sociālismu, bet Interfrontes darbība, kura cenšas nepieļaut latviešu valodas normālu lietošanu Latvijā eksistējošās darbības jomās, ir antisociālistiska.
Interfrontes vadoņi kā ļoti svarīgu argumentu savai negatīvajai attieksmei pret latviešu valodu izvirza uzskatu, ka grūti esot to iemācīties. Ļoti daudzu dažādu tautību cilvēku pieredze gan rāda pretējo. Par šo mācīties nespējīgo indivīdu intelektuālās attīstības līmeni man, protams, spriest ir grūti. Šai sakarā neizpratni rada tas, kāpēc cilvēkiem, kuri vēlas piedalīties sabiedrības dzīvē, būtu pastāvīgi, uzkrītoši un aktīvi jāafišē sava garīgā mazspēja? Nenoliedzot objektīvo faktoru nozīmi, tomēr domāju, ka atbilde jāmeklē objektīvo sakarību analīzē.
Latvijā aktīvi izvēršas pārbūves kustība. Tās sekmīgai norisei nepieciešama plašu tautas masu aktivitāte un vienotība aktuālo uzdevumu risināšanā. Pārbūves izraisītā latviešu tautas nacionālā atmoda, saliedējot visus progresīvos spēkus, savukārt aktīvi veicina pārbūves īstenošanos. Šai situācijā informācija, diskusijas, reālās situācijas analīze un teorētiskā doma visaktīvāk izplatās latviešu valodā. Krievu valodā iznākošie laikraksti (kā republikāniskie, tā centrālie) republikas realitāšu izpratnē un atspoguļošanā joprojām krietni atpaliek. Tāpēc iedzīvotāju daļa, kura neorientējas latviešu valodā kaut vai aktuālas informācijas uztveršanas līmenī, paliek no republikā notiekošajiem procesiem mākslīgi nošķirta. Tieši šīs situācijas saglabāšana, liekas, ir viens no interfrontes darbības pamatmērķiem.
Katrai cilvēku grupai, kura pretendē uz zināmu politisku lomu sabiedrībā (interfronte, kaut gan vārdos noliedzot, savā darbībā uz to pretendē ļoti noteikti), ir vajadzīga sava sociālā bāze. Interfrontes līderi, nespēdami iekļauties Latvijā notiekošajos pārbūves procesos, veido savu bāzi, kuru cenšas pēc iespējas vairāk atraut no saskarsmes ar latviešu tautas un Latvijas zemes sasāpējušām problēmām.
Centrālo resoru egoistiskajās interesēs šurp atrautie cilvēki, kas sarāvuši saites ar savu iepriekšējo kultūras vidi un nav iekļāvušies jaunajā, Latvijas sociālkultūras situācijā, kļuvuši par cinisku politikāņu iedarbības objektu. Lai nepieļautu viņu piedalīšanos Latvijas problēmu risināšanā (un Latvijas problēmas pirmām kārtām ir latviešu tautas problēmas), tiek veicināta baumu cirkulācija, izplatīti apzināti meli, sekmētas dažādas cilvēku iebaidīšanas kampaņas. Tiek uzkurināts gan latviešu tautas atmodai, gan pārbūves kustībai naidīgs šovinistisks noskaņojums.
Pārbūves veicināšanai nepieciešama cilvēku saliedēšana. Jālikvidē mākslīgi veidotais informācijas vakuums. Objektīva informācija par republikas procesiem jādod krievu valodā, kā arī visādi jāveicina cittautiešu iespēja piekļūt latviešu valodā publicējamiem materiāliem. Jāpalīdz cilvēkiem veidot savus uzskatus un pārliecību, balstoties uz reālo situāciju Latvi jā, nevis uz centīgi propagandētajām staļinisma-brežņevisma dogmām.
Attieksme pret valodu ir cilvēku kultūras un politiskās apziņas līmeņa rādītājs. Neļausim demagogiem manipulēt ar valodas statusa apstrīdēšanu atsevišķu grupu egoistisko politisko ambīciju interesēs!
DAINIS ZARIŅŠ,
pedagoģisko zinātņu kandidāts
