«Kabatā» un Anglijā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Neatkarīgajā teātrī «Kabata» jau kopš tā pastāvēšanas sākuma — pusotru gadu — skatāma izrāde «Latvietim jau nevajag(a) daudz». Tās veidotāji — dzejniece un aktrise Dina Bitēna un mūziķi Atvars Sirmais un Andris Mucenieks. Kopā ar šīs izrādes režisoru Induli Smiltēnu un «Kabatas» direktoru Kārli Ringu pērnā gada novembrī šīs izrādes radošā grupa viesojās pie Anglijas latviešiem.
Par izrādi, dzeju, «Kabatu» un Angliju stāsta DINA BITĒNA:
— Mūsu programma «Latvietim jau nevajag(a) daudz» piedzīvojusi kādas 300 izrādes. Ar«Kabatas» svētību — septiņdesmit. Sākām divatā ar Atvaru — tās bija 1986. gadā, kad t jau varēja tās jaunās vēsmas just, un tik ļoti gribējās kaut ko laikam atbilstošu uzrakstīt… Pirmais dzejolis bija «Labrīt, vecomāt! Kādi talcinieki vareni tev bijuši. Ar visiem zābakiem istabā…». Kad es to runāju, tāda laba sajūta bija, kad cilvēki teica: Kā tā var? Kas tagad būs! Vai nav bail? Vispār jau bailes bija. Tomēr pamazām likām programmai arvien klāt, iesaistījās arī Andris Mucenieks. Un 1987. gadā programma jau bija izveidojusies. Nosaucām savu mazo grupiņu par «Ilūziju spoguļiem» un ar to izbraukājām…
— Visu Latviju?
— Kur nu visu! Neesam paguvuši. Daudz esam bijuši Cēsu pusē — viņi bija pirmie, kas mūs «atklāja». Daudz braucām uz Saldus, Kuldīgas pusi. Kādu reizi gluži nejauši iznāca saruna ar Induli Smiltēnu, vienu no «Kabatas» režisoriem, par to, ka mums ir tāda programma, kuru varam studijai piedāvāt. Biju par «Kabatu» dzirdējusi sen, toreiz domāju — cik viņiem labi, ka ir savs teātris! Mūsu kurss arī kādreiz gribēja taisīt savu teātri. (Jaunatnes teātra kurss, kurā mācījās arī Ilga Tomase, Ārija Stūrniece, Rūdolfs Plēpis.) Mums pat piedāvāja vienu vecu baznīcu, kuru varējām nopirkt. Domājām — kolhozā sapelnīsim naudu, nopirksim baznīcu un taisīsim teātri! Bet iznāca citādi.
Studiju beigās kurss sašķēlās, un mūsu teātris neiznāca.
— Bet jūs jau pirms vairākiem gadiem esat veidojusi kaut ko līdzīgu savam teātrim — dzejas izrādes?
— Man iznāca iet strādāt uz Opereti, bet šis žanrs man ir galīgi svešs. Un cik ilgi var spēlēt lomiņas, kurās nav jādzied? Pirmo programmu uztaisijām kopā ar Tāli Valdi, Ievu Akurateri un Ilzi Tomašūnu. Programma bija veltīta kaut kādai gadadienai, par pretkara tēmu. Varbūt tas bija kaut kads mūsu protests?... Atceros, ka dabūju visaugstās skates komisijas brāzienu par to, ka man bija tādas rindas: «Es lūdzu par dzērāju krogā, par visiem, kam nav savas vietas. Es lūdzu par asarām, kuras vēl neizlietas.» Man teica — ko tur aizlūgt par dzērājiem. Un beigās man bija: «Es lūdzu par tiem, kuri kritīs trešajā pasaules karā. Es lūdzu par bērniem, kas piedzims šīs nelaimes priekšvakara.» Tad man pārmeta, ka es prognozējot pasaules karu… Nākošo es uztaisīju mīlas lirikas programmu «Rožu tēja», kuru mēs Mākslas darbinieku namā rādījām kopā ar Ilzi Tomašūnu un Timuru Ancovu. Tai laikā atguvos no lieliem pārdzīvojumiem, par kuriem arī bija šī izrāde. Un iepazinos ar Atvaru, kurš nāca kā tāds gaišs tēls, kā glābiņš. Bet, ja man iznāktu dzejoļu krājums, manuprāt, «Rožu tēju» varētu tajā likt.
— Kur jūsu dzejoļi paliek, kad programma vairs netiek rādīta?
— Tā nu viņi mājās stāv. Daži it kā noveco… Man jau lēni iet tā pārrakstīšana uz mašīnas, bet cenšos iedot pēc koncertiem katram, kas lūdz. Vai nosūtīt. Bet man žēl, ka nācies arī piemānīt, jo visiem nosūtīt nepagūstu. Interesanti ir tas, ka lūdz visdažādākos dzejoļus. Bet es tā arī izvēlos savu programmu - uz skatītāju. Saka tā: vispirms dzejnieks raksta sev, tad lasītājam, tad — kritikai un tad - atkal sev. Es laikam esmu tai etapā, kad rakstu skatītājam. Protams, arī sev. Vismazāk kritikai, jo ar to neesmu saskārusies. Tas nenozīmē, ka es iztopu skatītājam, bet - cenšos izprast, kas viņam tuvs, ko viņš domā. Vai viņa domas sakrīt ar manām. Es vienmēr esmu ticējusi - tas, kas man dzīvē nolemts, tas arī notiks. Tikai ļoti liela pacietība vajadzīga, un tas, pēc kā esmu ilgojusies, piepildīsies. Tikai jāpaiet kaut kadam laikam. Ticu, ka ir kaut kāda augstāka vara, man tas ir Dieviņš. Un es vienmēr uz viņu esmu paļāvusies.
— Bet tad, ja notikumi vēršas pret jums?
— Ir tādi brīži, kad šķiet — nevar ticēt nevienam. Bet es zinu, mana pārliecība — viss ir uz labu. Un vēl es domāju — ne jau man būs sodīt. Katrs cilvēks agri vai vēlu saņem atpakaļ to, ko viņš darījis. Es zinu pati par sevi — visi sliktie darbi man nākuši atpakaļ. Un arī viss labais. Krieviem ir tāds labs sakāmvārds: palaid maizīti pa upi, un tā atnāks atpakaļ, ar sviestu apziesta. Reizēm domāju — kur cilvēkam rodas spēks. Es, piemēram, saņemu spēku no labiem cilvēkiem. Jūtu, kā no viņiem manī tāds strāvojums nāk. Ja arī labais un ļaunais būtu vienādi stipri, es tomēr gribētu ticēt, ka labais ir drusku stiprāks..
— Mazliet par jūsu izrādi «Latvietim jau nevajag(a) daudz» «Kabatā»!
— Mūsu darbiņu noskatījās, un tā mūsu izrāde kļuva par pirmo arī «Kabata», bet mēs paši — par trim laimīgajiem, kuriem nu ir savs teātris. Pirms tam gan mēs koncertos ņēmām līdzi vecu svečturi, kurā dedzinājām sveces, vecu bībeli — vecmāmiņas dzimtas īpašumu, un veco pulksteni, kurš vecamtevam izgāja līdzi visu Sibīriju. Šīs lietas man ir palīdzējušas. Varbūt arī skatītājiem noskaņu radījušas. Kad mēs sākām «Kabatā» strādāt, veidojām veselu skatuves iekārtojumu. Tur ir tāds vecs skapis, uz kura durvīm veci cilvēki kādreiz rakstīja svarīgākos gadskaitļus. Spogulis, kušetīte — kā vecās, bojāejošās mājās, kuru laukos ir ļoti daudz — tāda ir arī manas vecāsmātes māja. Mēs — es, Atvars un Andris — it kā esam viena ģimene, mēs nākam no šī paša laika un telpas, mēs esam prom no laukiem aizgājusi jaunatne, bet nu esam atbraukuši uz kapu svētkiem pie vecvecākiem. Nu atnākam apskatīt mājas, kurās esam pavadījuši savu bērnību. Mūsu vecīši ir apmiruši, un arī mājas pamazām iet bojā. Izrādē pie sienas ir oriģinālā manas vecvecmātes un vecvectēva fotogrāfija. Un ir vecāmāte un vecaistēvs jaunībā — Latvijas Republikas laiku bildīte. Lielais galds, uz kura pamesti bībele un pulkstenis. Un puķupodiņos, kur vairs nav puķu, saspraustas svecītes. Es tās aizdedzinu un sāku sarunu ar visiem šiem priekšmetiem. Par visu to tikumu, kas kādreiz bijis, kā vairs nav. Atceros, vecaistēvs kādreiz gāja pie kaimiņienes, kam bija paralizēta kāja, pļaut sienu. Viņa pat govi varēja turēt, jo kaimiņi palīdzēja. Un par palīdzēšanu nevienam pat prātā neienāca ņemt samaksu. Par kaut kādām pudelēm pat runas nevarēja būt. Tas likās tik pašsaprotami — palīdzēt cūku nokaut vai aitu nocirpt, iestādīt kartupeļus. Par to arī savā programmā runājam — ka esam pazaudējuši palīdzēšanas prieku. Ka bija tik vienkārši — aiziet pie kaimiņa, lai apjautātos, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Tas likās tavs pienākums, ko neizjūta kā pienākumu, bet kā vajadzību, nepieciešamību.
— Kā izdevās aizvest līdz Anglijai šo izrādes garu, noskaņu?
— Vienīgā cerība mums bija, ka Anglijā tādas vecas lietas dabūt ir daudz vieglāk nekā Latvijā… Īpaši vecajās muižās. Reizēm man pat bija sajūta, ka esam tādā mazā Latvijā, un to visu apsaimnieko latvieši. Mēs uz Angliju mūsu tautiešiem vedām divas programmas. Pieaugušajiem — «Latvietim jau nevajag(a) daudz», un mums ir arī bērnu programma «Ne čiku, ne grabu». Esam TV raidījuma «Miedziņš nāk» radošā grupa — Atvars ir rūķis Taustiņš, kurš savā dziesmu valstībā rada visas dziesmas, kuras dzied dziesmu Spilvens Andris. Es izdomāju pasakas Miedziņam, un man ir plaša pazīšanās rūķu aprindās. Bērnu programmu varam variēt. Ziemai piemērotā — par eglīti, par brīnumsvecītēm. Pavasarī — par puķu tirgu, kaķpēdiņām. Domājam — ar laiku to iekļausim arī «Kabatas» repertuārā.
— Kā jūs saprata?
— Ir bērni, kas nesaprot latviešu valodu, jo skolā mācās angliski. Ļoti daudzus vārdus viņi nezina. Piemēram, daudzi nav redzējuši blusu. Tad es stāstīju apmēram tā: daudziem no jums ir sunīši, un kad sunītis kasās, viņam kož blusa. Viņi galīgi nesaprata, kas ir circenis. Tad es teicu: kaut kas līdzīgs sienāzim, tikai tas zālē sisina, bet circenis čirkstina aiz krāsns. Ir tādas lielas krāsnis, kur cep maizi… Man bija skumji, ka viņi nezina, kas ir Fricis Bārda, kuru visi mūsu bērni zina. Anglijā bērni bija ļoti noslēgti, viņus grūti bija iesaistīt kopīgā darbībā. Vini gan darīja to, ko es lūdzu un rādīju priekšā, pamēģināja palēkāt kā blusiņas, radīja, ka zaķim ausis nodilušas un tās jāsalāpa. Bet viņi kautrējās — varbūt tāpēc, ka bērnu bija maz.
— Bet vai pieaugušajiem viss bija skaidrs, par ko savā programmā jūs runājat?
— O, jā! Viss bija skaidrs un saprotams! Viņi ir spējīgi līdz ar mums pasmieties par visām sadzīves nebūšanām. Bet tajā pašā laikā viņi ļoti objektīvi izprot mūsu stāvokli. Mes pat varbūt nenovērtējām, cik labi viņi mus izpratīs. Par to pašu «cīsiņu celofānā», man ir viens tāds dzejolis par to, ka «īstais cīsiņš, kurš nebaidās no lietus, ir tikai ministru bufetēs». Otrajā koncertā mani režisori teica — varbūt šo dzejoli nevajag, vai viņi sapratīšot. Es to nerunāju un — jutu, ka programma kaut ka pietrūkst. Nav «pipariņa». Jo, runājot par tām nopietnajām temam, mēs jau esam noguruši, un ir nomācoši visu laiku runāt tikai par savu sāpi. Pēc pāris koncertiem es šo dzejoli atkal ieliku programmā. Un jutu — mūs uztver pavisam citādi. Jo viņi skatas savādāk, ja mēs spējam pasmieties, ne tikai žēloties par to, kā mums nav, pasmieties par to, cik paši reizēm kļūstam muļķīgi, dzenoties pec dažadiem deficītiem. Pēc koncerta viņi teica: viņiem esot vainas sajūta. Viņiem ir žēl. Bet tas nav īstais vārds, jo viņiem ir žēl, ka nevarot ar mums dalīties, ka tā ir liela netaisnība, ja mums jādzīvo tā, kā dzīvojam, bet viņiem ir pārpilnībā. Taču tas nav sīrupainais, salkanais žēlums. Bet apmēram tāda izjūta, kāda ir man, kad sāp sirds par to dzīvi, kada pansionātā ir mūsu vecajam cilvēkam. Ko gan es varu palīdzēt? Vienu algu ziedot? Varu arī koncertu par velti sniegt. Bet es nevaru mainīt pašu galveno — sistēmu. Un tā arī viņiem sāp sirds. Jo viņi ļoti labi saprot, ka mēs nedrīkstam neko ultimatīvi prasīt, ka viss jādara ar prātu, jādara gudriem cilvēkiem. Un viņi baidās arī par to, ka pasaulē mūsu liktenis maz interesē, un, ja būs nepieciešams, atkal var tikt noslēgts jauns pakts…
— Kā jūs atzīmējāt 18. novembri?
— Viņi bija izkārtojuši mūsu braucienu tā, ka mēs šajā svētku mēnesī pabijām dažādās vietās, un lai visur svinīgais brīdis par godu Latvijas Republikas dibināšanas gadadienai sakristu ar mūsu koncertu. Līdz šim līdz mums bija atnākusi informācija, ka «Daugavas vanagi» — tā esot nacionālistiska organizācija, kuras locekļi jebkuru, kurš šobrīd dzīvojot Latvijā, uzskatot par šīs varas piekritēju, un jebkurš braucējs uz ārzemēm jātur aizdomās par sadarbību ar dažām instancēm… Bet visi mūsu koncerti notika «Daugavas vanagu» namos, un iepazināmies arī ar viņu priekšsēdi Frišvalda kungu, kurš, trīs reizes noskatījies, mūsu programmu, mums nāca klāt un spieda roku. Bija patīkami dzirdēt, ka daudzi latvieši atzinīgi izteicās par mūsu darbu. Viņiem «nacionālais romantisms» apnicis, pat kaitina, ja kāds sāk iežēlināt par pamesto dzimteni, smiltīm, dzintara jūru… Bet pašā 18. novembrī mēs uzstājāmies Londonā, mazā, jaukā zālītē, kurā bija apmēram 100 skatītāju — apmēram tikpat, cik mums ir «Kabatā». Pēc koncerta ļoti sirsnīgu runu teica «Brīvās Latvijas» redaktors Andrupa kungs, kurš pēc tam uzrakstīja labus vārdus arī savā avīzē. Tā kā «Kabatai» nu ir sava izdevniecība, uzreiz daudziem radās jautājums — vai tā neizdos manu dzejoļu krājumu. Te nu jājautā Kārlim Ringam, jo kādreiz tāda doma bija, bet tika atmesta. Visi notikumi tik ātri iet uz priekšu, ka laikam likās — drīz viss būs atrisinājies, un vairs nav jēgas manus dzejoļus publicēt, jo tie orientēti galvenokārt uz aktualitātēm. Taču šķiet, ka šī brauciena laikā viņš savas domas būs mainījis man par labu, jo tur latvieši šādu krājumu ļoti vēlējās sagaidīt, un bija pat doma, ka tad, kad šo krājumu izdotu, viņi daļu labprāt nopirktu. Tā kā mūsu braucienu finansēja «Kabata», daļa no iegūtās peļņas tika izlietota teātra vajadzībām. Kārlis un Indulis iepazinās arī ar Londonas Lielās operas direktora vietnieku un gaismotāju Oto Ēriku. Tas bija zināms lepnums — pat Londonas Lielajā operā arī latvietis ir priekšniekos.
— Jūs esat koncertējuši vai visā Latvijā un varbūt varat salīdzināt, ar kuru novadu cilvēkiem uztveres, ziņā turienes latvieši būtu salīdzināmi?
—- Viņi mūs uzņēma vēl emocionālak nekā Latvijā. Vienā koncertā, tas notika Līdsā, mēs pēkšņi atradām tik ārkārtīgu kontaktu, ka sapratu — es esmu viņi, un viņi — tā esmu es. Un ka vardarbīgā ceļā esam, sarauti, ka es aizbraukšu, un viņi paliks. Šī apjēga pēkšņi izskrēja cauri domām koncerta laikā. Redzēju, ka visi skatītāji zāle raud. Turējos, bet, kad sāka raudāt arī tā vecā sieviete, pie kuras nakšņojām un par kuru zināju — viņa nemaz nav tik viegli saraudināma, tad arī es vairs nevarēju savaldīties. No šī koncerta es guvu vislielāko gandarījumu.
Intervēja
Aija CĀLĪTE
Attēlā: Dina Bitēna, Atvars Sirmais un viņu dēls Anrijs.
Andra Eglīša foto
