Neatkarīgā, neoficiālā vai neizdevīgā...?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Grūti prognozēt, kādu vietu Latvijas žurnālistikas vēsturē ieņems šā gada 26. augusts, kad Rīgas Kinonamā Neatkarīgo žurnālistu asociācijas dibināšanas konferencē tika nobalsots par Neatkarīgās preses asociācijas izveidi, pēc nelielām pārrunām nomainot sākotnēji iecerēto nosaukumu. Dažam šķita nekorekti pasludināt savu piederību žurnālistu saimei, ja neformālās preses izdevēju vidū ir tikai daži profesionāli žurnālisti. Augstskolas diploma atzītais profesionālisms gan vēl nav absolūts rādītājs, jo arī oficiālajā presē ir labi žurnālisti, kas ieguvuši citu pamatspecialitāti. Bet nevar noliegt arī to, ka neatkarīgo izdevumu līmenis dažbrīd tiešām ir zem «vidējā». Nevēlēšanās atrādīties cenzūrai «neatkarīgajiem» radījusi virkni neērtību — poligrāfiskās bāzes ne pieejamību, nespēju apmaksāt valodnieku, mākslinieku darbu un speciālistu palīdzību…
Šī konference bija neparasti konkrēta. Runās lietišķi tika izteikts veicamais, pašreizējās situācijas raksturojums un informācija par pārstāvētā izdevuma attīstību, kā arī par pašreizējo stāvokli bez kaismīgas apelēšanas pie latviešu sirdsapziņas kārotās brīvības sakarā un bez ambīciju virknes grūtību apcerē. Runāja izdevumu pārstāvji un viesi — Grigorijs Prihodko (Ukraina), Olga Ļipovska («Demokrātiskās savienības» Pēterburgas nodaļa), Alberts Upeslācis (Kanāda, «Vagas» izdevēja dēls) un citi.
Konferences organizatoru mērķis bija izzināt citam citu un kopīgi veidot modeli priekšdienām, kas tapa konferences pieņemtajos asociācijas statūtos. Ielūkosimies tikai vienā to nodaļā.
«Darbības formas. «Latvijas Neatkarīgās preses asociācija» (LNPA) īsteno preses brīvības un neatkarīgās preses līdzstrādnieku tiesību aizsardzību. LNPA aktīvi iesaistās «Likuma par presi» izstrādāšanā; sniedz iespējamo palīdzību, neatkarīgo izdevumu materiālās bāzes izveidošanā un nostiprināšanā; apkopo informāciju par Latvijas neatkarīgās preses izdevumiem un veido neatkarīgās preses datu banku atbilstoši iespējām; veic pasākumus neatkarīgo izdevumu popularizēšanā un izplatīšanā; koordinē informācijas apmaiņu starp asociācijas locekļiem. Asociācija ir pilnvarota pārstāvēt asociācijas dalībniekus starptautiskajos sakaros; veicina asociācijas dalībnieku profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu.»
Patlaban LNPA gatavojas savam pirmajam kongresam, kas paredzēts šā gada decembrī. Tajā uzklausīs arī viesu — ekspertu — vērtējumu. Turpretī šoreiz ciemiņi nebija aicināti. Ja pašiem nav īstas skaidrības par reālo situāciju, nebūtu pareizi tās vērtē jumu prasīt citiem.
Viljams Šulcs no reliģiskā žurnāla «Pakāpieni» bija pirmais, kas izteica nepieciešamību apzināt visus neatkarīgos izdevumus un publicēt to pārskatu oficiālajā presē, radot priekšstatu par izdevumu tirāžu, virzieniem un izdevējiem. Lietuvas grāmatu palātas, kustības «Sajūdis» pārstāve Palmira Mikenaite atvedusi līdzi sarakstu, kurā alfabēta kārtībā uzrādīti visi līdz 23. augustam Lietuvā reģistrētie neatkarīgie izdevumi. Neticami, bet to ir 171! Četrdesmit no tiem ar atļaujām liek iespiesti tipogrāfijās. Sadarbībā ar «Sajūdis» savi izdevumi ir desmit skolās. Laikraksti un žurnāli iznāk arī poļu, vācu, angļu, ebreju valodā. 14 — krievu valodā. 10 — reliģiskie izdevumi.
Viljams Šulcs runāja arī par nepieciešamību radīt savu tirdzniecības tīklu, rast iespēju lielākajos centros un Rīgā veikt organizētu avīžu un žurnālu pārdošanu speciālos kioskos. Pašreizējā stihiskā un nekoordinētā preses izplatīšana uz ielas un darbavietās ir haotiska un traucē orientēties tajos, tāpat nerada priekšstatu par to. ko satur daža laba avīze vai lapiņa. Līdz ar to ir nekontrolējams arī auditorijas pieprasījums. Respektējams bija vēlējums atbalstīt Valsts bibliotēku, kas uzsākusi nopietnu darbu neformālās preses vākšanā un sistematizēšanā, lai to darītu pieejamu interesentiem. Lūgums neatkarīgo izdevumu veidotājiem pieteikt savu esamību bibliotēkai pa tālruni 225798.
Par estētisko nozīmi runāja jurists Egils Radziņš (viens no statūtu autoriem). Cilvēku uzticība tomēr būs tipogrāfiski kvalitatīvi un gaumīgi veidotu izdevumu pusē. Ir daudz lapiņu, kurās grūti orientēties, pat salasīt uzrakstīto. Protams, traucē arī kļūdas, zemais līmenis satura ziņā.
Tā pamazām tika izgaismoti jaunizveidotās asociācijas uzdevumi, kas risināmi nevis atsevišķu izdevumu, bet gan vienotas organizācijas spēkiem, aicinot uz sadarbību Latvijas Žurnālistu savienību. Šo kopīgā darba lietderību un iespējamību argumentēti pamatoja Aleksandrs Seržants («Trešā Modernizācija»), vienlaikus kliedējot dažu neizpratni, vai netiek radīta ŽS alternatīva organizācija. Bet sastāvēšana asociācijā neizslēdz iespēju iestāties vai palikt arī Žurnālistu savienībā. Tā, piemēram, divi no trijiem «Maskavas Forštates Ziņu» veidotājiem ir ŽS biedri.
Izmantojot gadījumu, gribu pateikt, ka 26. septembrī Latvijas Žurnālistu savienības valdes prezidija sēdē iecerēts vērtēt LTF rajonu nodaļu informatīvos biļetenus un uzklausīt to veidotājus. Lai šo sarunu labāk sagatavotu, lūdzam visu mazo «Atmodu» izdevējus piezvanīt pa tālruni 222332 šā raksta autorei. Žurnālistu savienība neatsaka savu palīdzību arī neformālo izdevumu reģistrēšanā un uzklausīs jūs pa minēto tālruni. Bet vispirms jūsu pieteikumus gaida LNPA pagaidu padome pa tālruni 256339.
Jaunās padomes vēlēšanās vadošajiem amatiem vispirms ieteica Juri Kajaku (LATNIA «Informatīvais Ziņotājs» un «Staburags») un Viljamu Šulcu («Pakāpieni»). Bet viņi, pārliecinoši atrunājoties, savas kandidatūras noņēma. Par padomes līdzpriekšsēdētājiem līdz kongresam ievēlēti Māris Puķītis un Ints Danielsons. Padomē arī — Tatjana Čaladze (LATNIA), Mihails Kuļeškovs («Rasa»), Egils Lagzdukalns («Līvlist»), Kārlis Liepiņš («Tēvija») un Igors Vārpa.
1988. gada 10. jūlijā, kad vēl nebija LTF, iznāca pirmais LATNIA «Informatīvais Ziņotājs». Konferencē tā izdevējs Juris Kajaks sacīja: «Masu informācijas līdzekļiem ne tikai jāfiksē notikušais, bet jāiet soli pa priekšu, lai sagatavotu cilvēkus šim notikumam.
Mēs strādājam pretestības apstākļos, jo nevēlējāmies sevi pārdot cenzūrai. Bet jebkuras sabiedriskas organizācijas izveidota cenzūras sistēma pār citām sabiedriskām organizācijām ir pretrunā ar ANO pieņemto Cilvēktiesību deklarāciju un Vīnes tikšanās nobeiguma dokumentiem.»
Soli pa priekšu vēlējās iet arī «Auseklis». Daudzi no mums dzirdējuši par šo centienu apkarošanu, bet tā arī nav redzējuši nevienu «Ausekļa» numuru, kas tiek iespiesti Zviedrijā. Vēl arvien legāli un oficiāli nevar iznākt «Staburags», kas ar kultūrizglītojošu ievirzi izzina apkārtējās vides un ētikas sakarības, tāpēc varētu veikt dabas aizsardzības žurnāla funkcijas. Vēl ir daudz neizprotamā, nenoskaidrotā. Arī tas, kāda īsti ir šī prese, kuras neatkarība ir visai nosacīta. Jebkurā gadījumā pastāv atkarība no konkrēta izdevēja — LTF nodaļas vai baznīcas. Grūti fiksēt arī robežu, līdz kurai šī prese ir neoficiāla. Daudziem tā vēl ilgi būs neizdevīgā prese.
Ar to varētu beigt, bet šī informācija nebūtu pilnīga, ja to nepapildinātu kompetentas un nevienaldzīgas personas — Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja Viktora Avotiņa — viedoklis.
INĀRA EGLE
