Lasītāju viedokļi par nacionālo simboliku
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kaut gan esmu krievs, es tomēr iestājos par katras nācijas tiesībām brīvi lemt savu likteni. Tā, liekas, ir bijusi arī Ļeņina doma.
Tā kā tas nav vienkārši simbols, bet nācijas karogs, kas, jācer, tiks apstiprināts ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu, iesaku dekrētā ierakstīt šādus punktus:
1) latvieši šo karogu kā nācijas simbolu var lietot pēc saviem ieskatiem — arī latvieši citos PSRS reģionos;
2) latviešu nācijas karoga noniecināšanu pielīdzināt nācijas jūtu aizskaršanai un katru, kas to dara, saukt pie atbildības pēc attiecīgā likuma panta;
3) pārējo nāciju iedzīvotājiem LPSR atļaut lietot katram savas nācijas simboliku pēc principa: viss ir atļauts, kas nav aizliegts.
Sergejs Naļivaiko
Audriņos
* * *
Principā nepareizs ir viedoklis: «Nacionālo simboliku varētu lietot atsevišķos gadījumos — dziesmu svētkos, ekoloģiskās demonstrācijās un folkloras festivālos.» Mūsu republikas etniskās situācijas rezultātā tāds viedoklis piedāvā demokrātiju Brīvdabas muzeja vai Nacionālā parka robežās... Tādēļ lūdzu republikas Augstākās Padomes komisiju apstiprināt vienu LPSR valsts karogu — vēsturiskā sarkanbaltsarkanā krāsu salikumā.
Andris Slapiņš,
kinorežisors Rīgā
* * *
Mēs mīlam savu tautu, savu zemi, savu kultūru. Mēs mīlam savas nacionālās tradīcijas, savu nacionālo tautas tērpu, savas tautas dziesmas. Mēs mīlam savu nacionālo sarkanbaltsarkano karogu.
Rīgas Kinostudijas
mākslas filmas «Māja bez izejas»
uzņemšanas grupa:
Ināra Slucka, Dzidra Ritenberga,
Sandra Sila, Heinrihs Pilipsons,
Gunārs Zemgals, Rasma Prande,
pavisam 34 paraksti
* * *
Domāju, ka pret sarkanbaltsarkanu krāsu salikumu Latvijas karogā ir jāizturas ar cieņu, jo šīs krāsas ir iecienītas no senseniem laikiem ij Kurzemē, ij Vidzemē, ij Latgalē. Ja katrs novads pievērstu vairāk uzmanības savai etnogrāfijai, savām nacionālajām krāsām un tās ieviestu ne tikai savos apģērbos, bet pašdarbnieku kolektīvi svētku gājienos paceltu tās pāri galvām savos karodziņos, tad, Raiņa vārdiem runājot, viss zaigotu un laistītos. Tā tas varētu būt visās Savienības republikās. Bet Padomju Savienības karogs lai plīvotu visiem pāri.
1937. gadā kāda 75 gadus veca māmiņa man teica, ka ventiņu brunčus aužot tikai sarkanbrūnus, tos traki sarkanos suiti valkājot. Ik pa posmiņam viņa ieauda vienu baltu diedziņu.
Milda Silmane,
pensionēta skolotāja, Tautas daiļamata meistare Ventspilī
* * *
Pilnīgi pievienojos K. Horoševska un M. Kodola domām (PJ, 29.07.88), ka nedrīkst pretstatīt LPSR valsts karogu nacionālajam karogam — mūsu mazās, daudzcietušās nācijas pastāvēšanas simbolam, tādam pašam kā mūsu valoda, kultūra, tautas dziesma. Pretējā gadījumā var iznākt tāpat kā cīnoties pret Saulgriežu svētku svinēšanu, laulības gredzenu valkāšanu un Brīvības pieminekli, kad izrādījās — tautas masas pavisam citādi uztver tos jēdzienus nekā daži teorētiķi, to skaitā tie, kuriem tauta dāvājusi savu uzticību.
Folkloras svētkos gados vecāki cilvēki raudāja, klausoties strēlnieku dziesmas, kas tika izpildītas zem plīvojošiem nacionālajiem karogiem. Šīs asaras es sapratu kā dvēselisku atkailināšanos, mierinājumu, izlīgumu, ticību despotisma un kliedzošu netaisnību neatgriežamībai, ticību gaišākai nākotnei.
Piekrītu biedra A. Gorbunova domām (PJ. 06.08.88), ka nacionālās pašapziņas pamatu pamats ir darbs un tā augļi, un nepareizi būtu ar nacionālās atribūtikas palīdzību mākslīgi stimulēt nacionālo pašapziņu, ja tā nebalstīsies uz darbu un kultūru.
Nacionālā šaursirdība rodas no mazvērtības sajūtas, no neticības tautas dzīvotspējai, no tautas vēstures nezināšanas, no nacionālā pašlepnuma trūkuma. Tikai tas, kas ciena savu nāciju, lepojas ar tās vēsturi, spēj cienīt citas nācijas, just līdzi to priekiem un bēdām. Jo ātrāk mēs izārstēsim savu ievainoto pašcieņu, jo ātrāk normalizēsies starpnacionālās attiecības. Lai citi cienītu mūs, mums jāciena pašiem sevi un jābūt šīs cieņas vērtiem.
Es tikai tagad tā īsti saprotu vectēva teiktā jēgu, kad, redzot mūsu karoga lentes uz šucmaņu piedurknes, naidā kvēlošām acīm viņš sacīja: «Nelieši, ņem un apgāna tautas svētumu!» Es nepiekrītu tiem, kuri sarkanbaltsarkanajā simbolā saredz vienīgi fašismu. Ja jau tā domāt, tad taču atradīsies kāds, kurš tūdaļ apšaubīs Raini, jo viņa lugas izrādītas okupācijas gados. Arī Gētes Faustu centās pielaikot pats reihskanclers, tomēr no tā dubļi «Faustam» nepielipa!
Jānis Empelis,
konstruktors Rīgā
* * *
Sākam apzināties tos neizmērojamos zaudējumus un noziegumus, kas tika nodarīti diktatūras, despotisma, korupcijas un birokrātijas gados visām padomju tautām, arī latviešu tautai. Diemžēl ne tikai mūsu āres ir izdevies pieaudzēt ar alkšņiem, bet ir piesārņotas arī mūsu dvēseles. Tāpēc ar visu sirdi, pārliecību un sirdsapziņu atbalstu tautas nacionālo atdzimšanu, arī nacionālās simbolikas atjaunošanu godā.
Saulīte, Auseklītis, Māra — zemes māte, Austra, Jānis — tie nav vis pagāniski murgi, bet ir mūsu tautas dziļa dzīves filozofija, dvēseles atspulgs.
Ar sarkanbaltsarkanu karogu latviešu strēlnieki 1916. gadā gāja Ziemsvētku kaujās. Šīs krāsas un pārējā simbolika ir izkristalizējusies cauri gadu simteņiem, un nonievāt, jaukt ar šķirisko naidu ir nekas cits kā tā procesa ierocis, kas tika lietots naida kurināšanai starp tautām.
J. Strods,
P. Stradiņa RKS 28. nodaļas vad.,
Ļeņina un Darba Sarkanā Karoga ordeņu kavalieris
* * *
Ar laikraksta starpniecību gribu pateikt N. Gailānei Kuldīgā (viņa nomētā dubļiem sarkanbaltsarkano karogu), ka arī es esmu dzimusi un uzaugusi Abavas krastos; mans tēvs piedalījās un cīnījās 1905. un 1917. gada revolūcijās, kopā ar citiem latviešu streļķiem sargāja Ļeņinu Smoļnijā. Viņi mums, bērniem, vienmēr mācīja: pārdots gods par kapeiku nav nopērkams pat pret zirgu. Es vēl 50. gados skolā gāju salāpītās pastaliņās, bez kārtīga mēteļa ziemas salā, ar tukšu vēderu (ģimenē bijām 4 bērni), bet tas viss man neatņēma spēku mīlēt savu tautu, dzimto zemi un tautas karogu. Bet Jūs, N. Gailāne, runājat par zīda kleitu...
S. Celma,
Smiltenē
* * *
Nevaru simpatizēt tiem darboņiem, kuri mūsu tautas nacionālās krāsas izmanto savtīgos nolūkos, tirgojot apšaubāma izskata un kvalitātes karodziņus un citu nacionālo atribūtiku dažādos saietos par tā dēvētām kooperatīvām cenām. Man kauns par viņiem.
R. Strīķis
Grobiņā
* * *
Jums daudzi dzīvi nepieredzējuši jaunieši, nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri savos Ulmaņa laikos un vācu okupācijas gados ieņēma siltas un labas vietas un pat veda aktīvu cīņu pret komunistiski noskaņotiem pilsoņiem, to dēli un meitas, kā arī izcietušie sodu par dažādām pretpadomju akcijām raksta par to, ka viņi ir par sarkanbaltsarkano karogu. Lai tas brīvi plīvotu cerībā, ka izdosies izmainīt Latvijas PSR republikas himnu uz «Dievs, svētī Latviju!» un tā solīti pa solītim iesim pretim viņu ilgu pilnam sapnim, lai zem pārkārtošanās maskas izdodas restaurēt buržuāzijas iekārtu.
Es, būdams Lielā Tēvijas kara un partijas veterāns, nevaru nekādi piekrist, ka mūsu republikas karogs būtu jāmaina pret sarkanbaltsarkanu karogu.
Gunārs Kalniņš
Saldus raj. Brocēnos
* * *
Uzskatām par nepamatotām akadēmiķa J. Stradiņa bažas par to, kā mūsu nacionālo simboliku uztvers Latvijā dzīvojošie citu tautību cilvēki. Tiesības bez ierobežojumiem un traucējumiem lietot nacionālo simboliku ir dabiskas. Ja mēs dzīvotu, piemēram, Krievijas PFSR, mēs ne tikai izbrīnītos, bet justos pat neērti, ja krievu cilvēki piedāvātu saskaņot savu tautas simboliku ar mums un lietotu to tur, kur mums patiktos.
Akūti nepieciešams pieņemt likumu, kas atbilstoši LPSR Konstitūcijas 34. pantam nodrošinātu KATRAI TAUTAI REĀLAS IESPĒJAS bez jebkādiem ierobežojumiem un traucējumiem lietot savu nacionālo simboliku, paredzot pietiekami stingras sankcijas pret personām (kā amatpersonām, tā pilsoņiem), kuras jebkādā formā, tieši vai netieši cenšas ierobežot nacionālās simbolikas lietošanu vai vēršas pret tās lietotājiem un pašu simboliku.
Iespējams, ka ar šo likumu varētu papildināt LPSR KK 69. pantu «Nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana», iekļaujot to kodeksā kā 69.1 pantu.
Ēriks Vēbers Rubenē,
Guna Grāvelsiņa Valmierā,
Zenta Cielēna Valmierā,
Juris Helds Valmierā,
pavisam81 paraksts
* * *
Mums ir pārliecība, ka spontāno vitālo nepieciešamību pēc nacionālajām krāsām nevajadzētu nospiest, kā kādreiz izdarītais līdzīgās izšķirīgās reizēs šodien tiek rūgti nosodīts. Sarkanbaltsarkano krāsu legalizācija nacionālajā karogā izsistu spēcīgu ieroci no mūsu pretspēku rokām. Visbeidzot, pārbūves konservatori savām acīm varētu pārliecināties, ka pasaule otrā dienā pēc NACIONĀLĀ karoga oficiālas atzīšanas nebūt nav sagruvusi. Pieņemiet LEONA PAEGLES VALSTS VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRA kolektīva locekļu balsis atbalstam par nacionālā karoga atzīšanu.
111 paraksti
* * *
Mums, latviešiem, pašiem sev jāizskaidro — kas ir karogs? Mēs netiekam garām savas dzīves īsumam, liktenslemtajam sīkajam sprīdim, kas mani un tevi, bez vainas vainīgos, ieprogrammējis tanī vai citā laikmetā — karu, posta, mēra vai varbūt kļūdukrampju piec(desmit)gadē. Mēs nesāpam tālāk vai dziļāk par savām personiskajām sāpēm un karogu izžaujam uz veļasauklas blakus pirmajai zīda kleitai (16 gadu vecumā), kožu saēstam tautas tērpam un vecvecmāmuļas spaļukreklam.
Iztikām bez zīda kleitas, iztikām bez tautas tērpa, vai iztiksim arī bez karoga?
... KAROGS! Tajā ir (IR!) ierakstīta latviešu tautas vēsture. Visa, visa. Melnā. Baltā. Sarkanā. Sarkanbaltsarkanā. Tēvzemes un brīvības mūžīgais ilgojums un īsais šķitums, Jāņa Sārta «Pievilto» un samulsušo tūkstoši, ziemeļu kaulu kalnos klusējošie un svešu jūru pārskalotie — LATVIEŠU TAUTA. Paskatīsimies uz zemi, zem zaļām velēnām guļ blakus piecpadsmitgadīga komjauniete un astoņpadsmitgadīgs leģionārs. Viņi tur nestrīdas par to, kam nāve bija baismāka, kuram asinis bija karstākas. Jo Latvijas zeme viņus ir savienojusi. Viņi jau izdīgst zaļā asnā virs kapa — zināma vai nezināma, un pāri viņu galvām vajaga balto, balto MIERA svītru, MIERA zīmi karogā.
Ilze Indrāne,
Rūdolfs Baltaisvilks,
Juris Jātnieks
Madonā
* * *
Vairāk nekā septiņus gadsimtus vecais letgaļu sarkanbaltsarkanais karogs nav saistāms ne ar buržuāzisko nacionālismu (dažam tik iemīļots stiepjams jēdziens!), nedz ar 20. gados izdarītām ļaunprātībām vai tikai masu slepkavībām hitleriskās okupācijas laikā. Līdzīgā kārtā PSRS karogs nav uzskatāms par staļiniešu slepkavību, masu deportāciju un citu represiju simbolu. Apzīmēt sarkanbaltsarkano karogu par aicinātāju pēc daudzpartiju Latvijas vai Ulmaņtipa diktatūras atjaunošanas nozīmē vienu — apzināti apvainot nacionālās jūtas un slīdēt atpakaļ stagnācijas laika demagoģijā.
Uzskatu, ka arī «mazajai» nacionālajai simbolikai ņemami tūkstošgadu vecie latviskie rotājuma elementi, nevis mākslīgi radītie ozollapu vainagi ar vai bez alus kausa, ar vai bez briljantiem un krusta. Mākslinieciski radītie simboli — pēc pasūtījuma, kaut arī daiļi — paliks «nupat kā» darināti un bez saknēm tautas dvēselē.
Aleksandrs Klajums
Rīgā
* * *
Man nepieņemami liekas tas, ka daži atļaujas šūt svārkus vai kreklus ar sarkanbaltsarkanām joslām un «vazāt» karogu pa rokmūzikas koncertiem. Karogs ir jāciena, tas ir tautas simbols, nevis vienkārši drānas gabals!
Māris Liopa
Koknesē
* * *
Kas attiecas uz citu nacionālo simboliku, domāju, ka tauta pati to jau izvēlējusies. Nav taču īpaši jāmeklē mūsu tautas raksturīgākie ornamenti, tie ir zināmi. Tāpat uzskatu, ka nevajag censties meklēt nacionālo simbolu starp puķēm, putniem vai vēl kur citur tikai tāpēc, ka to dara lietuvieši vai igauņi.
Agita Heimane
Ķekavā
* * *
Steiga, kas apgrūtina savilkt datus par nacionālo simboliku, pelna nožēlu, bet ar faktiem jārēķinās. Nopietnākais arguments sarkanbaltsarkanā karoga labā ir tas, ka citāda nacionālā karoga nav un cits par tādu nav arī izvirzīts.
Augstākās Padomes lēmums par šā fakta atzīšanu vajadzīgs tādēļ, ka virkne visai enerģisku pilsoņu jebkurus nacionālās identitātes apliecinājumus uzskata par tautu naida simboliem. Šo apstākli nevajadzētu novērtēt par zemu, jo šādi enerģiski pilsoņi ieņem arī tiesu un zinātnes amatus.
Cita veida simbolikas mums tiešām ir daudz, un pacelt kādu simbolu īpaši nodibinātā godā nebūtu vajadzības, ja ar to pazeminātu citus. Visi tie nāk no aizvēsturiskiem laikiem, tāpēc atzīstami ir visi šie simboli. Ievērojama daļa tautas tērpu un jostu rakstu vēl tagad ir it kā nelegāli (!?), jo pārcentīgie kultūrdarbinieki un izdevēji noraida visu, kas, viņuprāt, varētu radīt «pārpratumus».
Ar dzīvo simbolu izvēli rodas daudzas bēdīgas problēmas, jo tautas dziesmās slavētā pašmāju bite jau tikpat kā likvidēta, un tagad saskaņā ar augstu priekšnieku norādēm mēģinām likvidēt Latvijas brūnaļu.
Arvien retāk dzirdam arāju mīļāko putnu cīruli. Šķiet, ka pārejošas un viegli ievainojamas būtnes labāk simbolu godā nelikt, bet — iespēju robežās censties tās saglabāt reālajā dzīvā.
Ivars Streipa
Rīgā
* * *
Uzskatām, ka sarkanbaltsarkanajam karogam jābūt republikas karogam. Pieļaujam domu, ka varētu iebilst: latviešu tauta nedzīvo viena, vai neaizvainosim citu nāciju un tautību iedzīvotājus, kuri dzīvo Latvijā?
Šai sakarībā gribam minēt tādus argumentus:
1) Ja cilvēks dodas uz citu republiku ar domu apmesties tur uz dzīvi, tad vispārcilvēciskās īpašības un kultūras normas liek rēķināties ar tās sociālajām un kultūras īpatnībām, valodu, arī ar valsts un nacionālo simboliku;
2) zem šī karoga dzīvojušas daudzas tautības valstī, ko atzina arī pirmā Padomju valdība ar V. I. Ļeņinu priekšgalā, un nevienu no tautībām karoga krāsas nepavisam neaizvainoja.
Mēs gluži cilvēciski lūdzam atbalstīt mūsu lūgumu — atjaunot nacionālās krāsas republikas karogā.
Lidija Pasternaka-Freimane,
aktrise,
Katrīna Pasternaka,
aktrise,
Juris Kalniņš,
aktieris un režisors,
Baiba Rigerte,
skolotāja,
Jānis Kubilis,
aktieris,
vēl pieci paraksti
* * *
Ja gribam būt patiesi, jāatzīst, ka no sarkanbaltsarkanā karoga fašistiskie okupanti baidījās. Pirmajos okupācijas gados to bija noliegts izlikt atklātībā. Un vienīgi tad, kad sāka brukt «Lielvācijas» pamati, «atcerējās» to karogu.
J. Auseklis,
vecākais agronoms;
Skrīveru izmēģinājumu saimniecības
kolektīvo vēstuli,
atbalstot nacionālo simboliku,
parakstījuši 56 cilvēki
* * *
Nezinu, vai Augstākās Padomes Prezidijs ir morāli un konstitucionāli tiesīgs apstiprināt vai aizliegt jebkuras nacionalitātes simboliku tāpat kā uzbekam Rīgā nēsāt «tibeteiku» vai gruzīnam mums nepierasti dižo žokejcepuri. Nacionālā simbolika ir tāpat kā ornamentika radusies tautā, nevis izdomāta un apstiprināta kādā valstiskā formējumā. Sarkanbaltsarkanais karogs bijis klāt daudzos tautas vēsturisko pagriezienu gadījumos, arī atbrīvojoties no vairāk nekā 200 gadu ilgā cara ērgļa un vienlaikus no 700 gadu krustnešu iedibinātās vācu baronu paverdzinātības. Šis karogs jau vēsturiski bijis latviešu tautas brīvības alku simbols un kā tāds iekļaujas arī pārbūvē. Uzskatīt, ka vēstures peripetijās vainojams karogs, būtu tikpat naivi un sadomāti kā Pitraga iedzīvotāja ieteikums ornamentālai simbolikai izmantot gaili, margrietiņu un zaķi.
Rihards Skrubis,
mākslinieks Rīgā
