... mēs jutāmies bagātnieki
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kad 1988. gada septembrī pēc gandrīz pilniem 13 darba gadiem «Jaunatnē» pārcēlos dažus stāvus augstāk, uz vairākkārt uzdoto jautājumu: «Kāpēc tā dari?» — parasti atbildēju: «Tāpēc ka pēdējā laikā te kultūra vairs nav vajadzīga...» Mazliet nenopietni? Iespējams. Bet tā tomēr nebija pirmā uz mēles pagadījusies frāze. Taču precīzāk būtu teikt tā: «Tāpēc ka politiskās un sabiedriskās aktualitātes mākslas un kultūras jautājumus krietni atvirza malā ...»
...Vidusskolnieces gados, sākot lasīt «Jaunatni», vispirms, līdzīgi daudziem tūkstošiem citu lasītāju, atšķīru ceturto lappusi. Mākslas un kultūras jautājumiem veltīto. Jau tad zināju, ka tā allaž būs vislasāmākā, visinteresantākā. Sākot strādāt «Jaunatnē», kultūras nodaļā, tiku mācīta darboties tā, lai mūsu laikraksta tradīcijas šajā ziņā saglabātu.
Protams, katram jau šķiet, ka viņa temats un viņa nodaļa laikrakstā ir galvenā. Arī es neesmu izņēmums un par kultūras nodaļu saku tieši tā. Mēs patiešām sev atvēlētajā laikraksta platībā jutāmies bagātnieki. Un bagātnieki arī tāpēc, ka mākslas un kultūras centros galvenokārt sastapām gaišus, gudri un drosmīgi dzīvojošus cilvēkus. Šīs tikšanās daudz deva man pašai, un šo cilvēku teiktais bija vajadzīgs lasītājiem. Varbūt man vienmēr laimējās, taču negadījās dzirdēt slavinām to, kas īstenībā peļams, vai arī noliedzot to, kas visiem labi saskatāms.
Bet tagad, pārdomājot «Jaunatnē» strādāto laika posmu, īpaši man prātā nāk septiņdesmito gadu otrās puses svētdienas laikraksti, kuru viduslappuses allaž dāvāja tikšanos ar garīgi bagātiem cilvēkiem. Šie cilvēki bija tie spēka avoti, kas ikdienu vērta gaišāku un ļāva «laist pāri galvai» it biežos pārmetumus par to, ka laikrakstā pārāk daudz vietas atvēlēts kultūrai, ka maz rakstām par komjaunatni...
INTA KĀRKLIŅA,
«Sievietes» redaktora vietniece
