Ilmārs Lazovskis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Ļoti cienījamie klātesošie, kongresa dalībnieki un viesi! Šis kongress ir par vārdu un darbu saskaņu pagātnē, par vārdu un darbu nosodījumu un par vārdiem un ļoti lieliem darbiem, kas paredzami nākotnē. Par saskaņu vēl pagaidām grūti spriest. Es esmu ārsts un uzstājos kā Ārstu biedrības iniciatīvas grupas pārstāvis. Ir zināmi saukļi veselības aizsardzībā, kas lasāmi daudzās slimnīcās un citur: «Katram padomju cilvēkam pieejama bezmaksas augsti kvalificēta, iejūtīga medicīnas palīdzība.» Diemžēl mūsu dienās atklāti jāatzīst, ka šie principi ne vienmēr tiek ievēroti, bet dažkārt tos pārkāpj. Laika trūkuma dēļ es nevaru izanalizēt katru no šiem apgalvojumiem, tādēļ minēšu tikai pašus svarīgākos ierosinājumus veselības aizsardzības sistēmas uzlabošanai. Lai radītu kaut minimālu atbilstību starp šiem saukļiem un reālo dzīvi, vispirms ir nepieciešama Latvijas PSR veselības aizsardzības decentralizācija, izveidojot republikas vajadzībām vispiemērotāko modeli. Ievērojot agrāko gadu labo pieredzi, par tādu jāuzskata apdrošināšanas medicīna, ko Latvijā sauca par slimokasu sistēmu. Tā ļauj sekmīgi apvienot trīs ļoti svarīgas lietas: slimnieks saņem vislabāko iespējamo medicīnas palīdzību praktiski bez maksas, ārsts kļūst augstākā mērā ieinteresēts palīdzēt pēc iespējas vairākiem pacientiem, tajā pašā laikā saņemot savas profesijas nozīmīguma cienīgu atalgojumu, bet jebkura iestāde kļūst maksimāli ieinteresēta rūpēties par to, lai strādājošo veselība būtu ļoti laba. Diemžēl patlaban medicīnas darbinieku — ārstu un māsu — atalgojums ir šī saraksta beigās un pat zemāks par nekvalificēta strādnieka algu.
Ja lauksaimniecība tiek atzīta par prioritāru nozari ražošanā, tad, pēc manām domām, veselības aizsardzība līdzās tautas izglītībai jāatzīst par prioritāru nozari patēriņa jomā. Tādēļ bez budžeta līdzekļiem steidzīgi vajadzīgi līdzekļu pārskaitījumi no valsts un kooperatīvās tirdzniecības ienākumiem, it īpaši tiem, kas gūti valūtā, jo diagnostikas un ārstēšanas iespējas bez naudas paliks nepieļaujami zemā līmenī. Veselības aizsardzībā jāatjauno sociālais taisnīgums: visās poliklīnikās un slimnīcās nav vienādi augsts līmenis, bet iestādēs, kurām mēs mēdzam žargonā likt priekšā vārdiņu «spec», līmenis tomēr ir augstāks, iespējas plašākas. Šāds stāvoklis neatbilst mūsdienu attieksmei pret vārdiem un darbiem. Nepieciešama arī atklātuma un demokrātijas konsekventa ievērošana veselības aizsardzībā, vadošo kadru izvēlē no kritērijiem izšķiroša nozīme jāpiešķir kompetencei, latviešu valodas brīvai prasmei. Līdz šim daudzās vietās ārsts nav spējīgs sarunāties ar pacientu latviešu valodā. Vispārēju veselības aizsardzības pasākumu ieviešana, piemēram, visu iedzīvotāju dispanserizācija, patlaban ir saistīta ar lielām grūtībām. Tos nepieciešams iepriekš plaši apspriest, novērtējot reālos apstākļus un iespējas. Ar šiem jautājumiem vēlas nodarboties arī profesionālā Ārstu biedrība, kas nesen nodibinājās, izraisīdama milzu interesi. Tomēr ar nepatīkamu pārsteigumu jāatzīmē, ka augstākajās veselības aizsardzības vadītāju aprindās šis fakts izraisīja pretdarbību. Jācer, ka tā pāraugs diskusijā, kas kalpos veselības aizsardzības uzlabošanai. Valdībai būtu arī jārūpējas, lai pēc iespējas ātrāk iznāktu no resoriem neatkarīgs ārstu žurnāls, kur būtu iespējams brīvi apspriest visus aktuālos medicīnas un veselības aizsardzības jautājumus.
Jāizbeidz arī ministrijas gandrīz pilnīgā pasivitāte ekoloģijā, kā arī datu turēšana slepenībā, tas rada neveselīgu atmosfēru iedzīvotāju vidū un nepareizi informē ārstus un medicīnas darbiniekus. Steidzīgi jāmaina pašreizējā administratīvi kontrolējošā un strādājošo darbinieku proporcija par labu strādājošiem. Pēc ārstu biedrības aplēsēm, vismaz 50% nevajadzīgi kontrolējošo un administratīvo darbinieku ir ministrijā un 5—10% ārstniecības iestādēs, piemēram, t.s. organizatoriski metodiskie dienesti. Ministrijai, kā tas ir visās valstīs, jāuzņemas statistikas, informācijas un vispārējās stratēģijas funkcija, bet ne birokrātiskas un administratīvi kontrolējošas iestādes funkcija. Radikāli jāmaina attieksme pret medicīnas izglītību. Visas programmas jāizstrādā Latvijas medicīnas mācību iestādēm, īpaši Rīgas Medicīnas institūtam. Tur jānodrošina pilnīgas iespējas krievu tautības studentiem, kas strādās mūsu republikā, visus priekšmetus brīvi apgūt latviešu valodā. Tas neapšaubāmi cels viņu spēju saprasties ar slimniekiem. (Aplausi.) Jāpanāk arī tiešu, operatīvu kontaktu nodibināšana starp Latvijas un citvalstu, arī Amerikas Savienoto Valstu un Rietumeiropas mediķiem: studentu un praktisko ārstu — es gribētu tieši uzsvērt šis divas kategorijas ne tikai izcilu medicīnas zinātnieku apmaiņa ar ārzemēm, savstarpēju ielūgumu bezvalūtas apmaiņas veidā. Latvijas Ārstu biedrība atbalsta un rosina ieceri 1989. gada vasarā Rīgā sasaukt Vispasaules latviešu ārstu sanāksmi. Pēc Ārstu biedrības rīcībā esošās informācijas, vismaz simt latviešu izcelsmes Amerikas ārstu jau devuši piekrišanu šādā sanāksmē piedalīties. Un beigās es gribēju teikt, ka Hipokrāta zvērests, ko dod ārsts, beidzot institūtu, liek viņam ik dienas likt lietā ne tikai savas zināšanas, bet arī savas dvēseles spēku. Un dvēseles spēks tikai tad var būt stiprs, ja vārdi pilnīgi saskan ar darbiem. Būdams optimists, es ceru, ka uz to būs virzīta visa Tautas frontes kongresa darbība un arī mūsu veselības aizsardzības nākotne. (Aplausi.)
