Pudele saplīsa
|
Es dežurēju pie telegrāfa — Blaumaņa ielā. No mūsu uzņēmuma kopā bija kādas 40–50 mašīnas. Mūsu uzņēmuma darbinieki sargāja un bija izvietojušies ap televīzijas torni, Ministru Padomi, telegrāfu un uz Deglava tilta. Dežurējām pa diennaktīm. Dienā mašīnas bija novietotas tā, ka cilvēki varēja pārvietoties gar tām, bet naktīs tās tika uzdzītas uz trotuāriem, lai cilvēki nevarētu pārvietoties gar šiem objektiem un to ieejām, jo tad situācija bija ļoti draudīga. Es uz barikādēm pavadīju četras maiņas. Ļaudis tad bija ļoti vienoti, nešķiroja — latvietis vai krievs. Ēdienu veda gan no mūsu uzņēmuma, gan no kolhoziem, arī vietējie cilvēki nesa savu pārtiku un nežēloja to mums. Atceros, kā veca krievu tautības māmiņa atnesa mums "samogonku" un teica, lai dzeram un sasildāmies. Ļaudis nesa arī cigaretes. Tuvējā kafejnīcā par velti deva bulciņas. Nesa arī "Laimas" konfekšu kastes. Katrs varēja ņemt, cik grib.
Vienas dežūras laikā mēs stāvējām aiz kādas mašīnas ar darbabiedriem un runājām. Nezinu, no kurienes, bet pēkšņi parādījās vīrietis ar sarkanu lentu ap roku un teica, ka naktī zem automašīnu bākām metīšot degpudeles, lai uzmanāmies. Te pēkšņi otrpus mašīnai dzirdam kaut ko plīstam. Tā kā nodomājām, ka sprāgst degpudele, visi paskrējām sāņus. Kā vēlāk atklājās, tā bija kādam vīrietim no rokām izkritusi un saplīsusi "samogonkas" pudele.
Vakaros kurinājām ugunskurus.
Ja tagad vajadzētu atkal visu to darīt, kāpēc gan ne? Par Latvijas brīvību un neatkarību ietu, bet par pašreizējo valdību noteikti nē. Toreiz mēs nevienu nelaidām Ministru Padomē iekšā, bet tagad nevienu nelaistu ārā.
Pierakstījusi I. Bukbārde
