«Tam es nevaru piekrist...»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vitālijs Čerkovskis strādā Rīgas Tralerflotes bāzē par galdnieku. Strādā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Sajās dienās viņš ieradās mūsu redakcijā, lai pateiktu savu attieksmi pret viņa darbavietā izveidoto streiku komiteju.
— Pirms divām nedēļām Tralerflotes bāzē tika noorganizēta sapulce, kurā pārrunāja jautājumus sakarā ar streiku iespējamību. Tika nolasīta un apspriesta vēstule, kura adresēta PSKP CK un LKP CK. Tie uzņēmuma komunisti, kuri vēlējās, varēja to parakstīt. Jāpiebilst, ka vēstules teksts iepriekš tika sastādīts bāzes partijas komitejā.
Tajā par komunista vārda necienīgiem tika nosaukti J. Peters, D. Īvāns, E. Inkēns, A. Cīrulis, V. Stešenko.
Par vienīgajiem godīgajiem un principiālajiem starp republikas aktīvajiem komunistiem atzīti A. Rubiks un V. Alksnis.
Latvijas Tautas fronte esot sagrābusi savās rokās visu republikas presi, vienīgi «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija» vēl pagaidām ir palikusi partijas kontrolē. Lai galīgi destabilizētu situāciju Latvijā, speciāli no Maskavas ticis uzaicināts emisārs Vitālijs Korotičs(!)…
Jāteic, ka vēstule nekādu lielo atbalstu starp uzņēmuma darbiniekiem tomēr neguva. Lai gan mums ir aptuveni 1000 komunistu, to parakstīja tikai 30—40.
Uzņēmumā izveidotā streiku komiteja 28. aprīlī vēl nekādas akcijas nerīkoja, tomēr tā izvirzījusi ultimatīvas prasības: ja pieņemšot Likumu par latviešu valodu kā valsts valodu, tad tūlīt sekošot streiks, kas būšot protesta forma pret šo it kā netaisnīgo lēmumu…
Te gan arī jāpiebilst, ka pati streiku komiteja uzņēmumā izveidota ar mūsu partijas komitejas tiešu līdzdalību.
Pats esmu Latvijas Tautas frontes biedrs un gandrīz visos jautājumos atbalstu latviešu tautas nacionālos centienus. Uzskatu, ka pilnīgi visi jautājumi, kas saistīti ar republikas dzīvi, mums, šeit dzīvojošiem cittautiešiem, vienmēr būtu jārisina konstruktīvā dialogā ar nacionāļiem tepat uz vietas Latvijā, nevis jāgaida, ko šajā sakarā sacīs kāds birokrātiskais vadītājs no Maskavas…
Daudziem jo daudziem joprojām trūkst precīzas informācijas par pašreiz Latvijā notiekošo, par vēsturisko patiesību saistībā ar mūsu republiku.
Man ļoti daudz jādiskutē ar dažiem saviem kolēģiem — gan Litenes notikumu sakarībā, gan par 1940. gadu šeit, gan arī par to, ko tad īsti latviešiem nozīmē nacionālā simbolika.
Nu, kaut vai viens no izteikumiem, kas mani gluži vienkārši šokēja:
«Kas te (Latvijā! — V. Č.) īsti notiek! Kaut kāda sīka inteliģentu saujiņa spēj tracināt visu tautu?...»
Un tomēr es ticu, ka gan Latvijā, gan visā mūsu valstī galu galā tomēr uzvarēs saprāts. Arī pats latviešu valodu vēl lāgā neesmu apguvis, taču ceru tuvāko gadu laikā to iemācīties.
Redakcijas viesi uzklausīja
ARNIS ŠABLOVSKIS
