«Kaut arī esi septītais, bet— muļķis»?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
- Vēl pagājušās nedēļas beigās bijušais Gorbačova padomnieks Aleksandrs Jakovļevs pareģoja, ka Gorbačovam tiks parakstīts politisks nāves spriedums novembrī organizējamā PSKP ārkārtas kongresā…
- Viss pašreiz ir pašas padomju tautas rokās — vai tā pieļaus, ka tai uzliek jaunas diktatūras žņaugus, vai tauta pati lems savu turpmāko likteni. Ja notiks pēdējais, tad drūmās prognozes nepiepildīsies, bet pučs un ārkārtējais stāvoklis paliks kā epizode daudzcietušo PSRS tautu vēsturē. Tikai tad, ja pašas PSRS tautas būs izlēmīgas, var cerēt, ka Rietumu attieksme būs konkrēta un rīcība — tūlītēja.
- Mihailam Gorbačovam šāds notikumu pavērsiens nozīmē, ka ir noticis viņa sapņu un cerību krahs — tās bija cerības par sociālismu ar cilvēcisku seju, par bezkonfliktu un harmonisku attīstību. Viņa neizlēmība, bezgalīga šaubīšanās un vilcināšanās, stingri noteikta pārbūves kursa neesamība — tas noteica, ka visi politiskie spēki viņu atstāja novārtā. Tie Gorbačova līdzgaitnieki, kuri kopā ar viņu sāka reformas, viņu pameta. Bet vecā režīma piekritēju pūļi viņu vienmēr ir neieredzējuši. Gorbačovam vara izslīdēja kā smilšu graudiņš no rokas.
- Polijas prezidents Lehs Valensa paziņojis, ka neatkarīgi no tā, kas notiks Padomju Savienībā, Polija turpinās savu ceļu uz demokrātiju. Bet ģenerālis Jaruzeļskis uzskata, ka ārkārtējā stāvokļa noteikšana ir PSRS iekšējā lieta.
- Čehi un slovēņi, ieraugot tālrādē tankus Maskavas ielās, atcerējās 1968. gadu. Prāgā domā, ka esot sagaidāma liela bēgļu straume no Padomju Savienības. Oficiālais prezidenta pārstāvis paziņojis, ka Prāgā nav informācijas par PSRS karaspēka koncentrēšanos uz robežas. Čehoslovakijā sākto ekonomisko pārveidi Gorbačova atstādināšana no amata neietekmēšot.
- Lai arī gāztā Gorbačova vietā ir nākusi pie varas grupa komunistu konservatoru, situācija Padomju Savienībā joprojām ir neskaidra. Šīs varas maiņas iemeslu — Gorbačova slikto veselības stāvokli — apstrīd kā Rietumos, tā Austrumos.
- Lielbritānijas ārlietu ministrs Hērds paziņojis: PSRS vēstnieks Londonā Leonīds Zamjatins apgalvojis, ka Gorbačova dzīvībai briesmas nedraud un Gorbačovs turpinot savu atpūtu Krimā. Vēstnieks nodevis ārlietu ministram Janajeva sūtījumu, kurā pēdējais zvērējis Padomju Savienības uzticību savām starptautiskajām saistībām…
(No «Brīvības» Parīzes studijas)
***
Fragmenti no sarunas ar vēsturnieku doktoru Mihailu Helleru, kura pēdējās grāmatas nosaukums ir «Septītais sekretārs: Mihaila Gorbačova spožums un posts».
— Jūs grāmatā izsakāties, ka M. Gorbačovs ir komunistiskās partijas septītais un laikam arī pēdējais sekretārs… Vai nu var teikt, ka jūsu pravietojums ir piepildījies?
– Es gribētu, lai tas būtu piepildījies, bet šobrīd par to vēl neesmu pārliecināts, kaut gan, spriežot pēc padomju jaunās vadības paziņojumiem, var teikt, ka partija pašreiz slēpjas, ir it kā aizgājusi pagrīdē. Viens no trijotnes, kas pārņēmusi savās rokās varu, ir Oļegs Baklanovs, kurš nu sevi nenosauc par CK sekretāru. Tas, domāju, nozīmē, ka partija vēl saglabā varu un tomēr šobrīd, pēc sešus gadus ilgušās tās atmaskošanas, kautrējas runāt par sevi.
Savulaik daudzi prognozēja — Napoleona vara balstās uz trausla pamata, un tāpēc tā kritīs. Jautājums ir tikai: kad un kā. Gorbačova valdīšana beidzās naktī uz 19. augustu. Tas ir valsts vēsturē otrais apvērsums. 1964. gada oktobrī gāza Hruščovu. Pētīdams Gorbačova darbību, secināju, ka Gorbačovs ļoti labi atcerējās priekšteča likteni un it kā centās novērst tā atkārtošanos. Tāpēc arī Gorbačovs panāca, ka viņu, PSKP CK ģenerālsekretāru, ieceļ arī otrajā svarīgākajā valsts postenī — viņš kļuva par PSRS prezidentu. Bet, kā izrādījās, šādā situācijā Gorbačovu novākt ir vēl vieglāk nekā Hruščovu. Gorbačovu atcēla no amata ar vienkāršu dekrētu, droši vien — viņš tika arestēts. Hruščovu taču padzina ar troksnīti — izsaucot viņu uz CK plēnumu un apspriežot darbības trūkumus, apsūdzot visiem klātesot. Gorbačovu nekur nesauca… Jādomā, ka tikpat vienkārši viņš tiek atstādināts arī no ģenerālsekretāra amata.
— Ir ticis apgalvots, ka Gorbačovs kritis, jo atteicies turpmāk iet kopa ar demokrātiskajiem spēkiem…
— Ja arī Gorbačovs būtu gājis kopā ar tiem, var jau būt, ka viņš būtu noturējis varu savās rokās, bet, jājautā, vai Gorbačovs vispār spēja iet kopā ar demokrātiskajiem spēkiem, un varbūt Gorbačovs nekad nav bijis demokrāts. Uzskatu, ka demokrātu galvenā kļūda ir tā, ka viņi noticēja — Gorbačovs grib demokratizāciju. Varbūt tas bija pat demokrātu noziegums… Tādējādi tika atsviestas uz kādu laiku atpakaļ drīzu demokrātisko reformu iespējas. Gorbačovs nekad nav bijis demokrāts un nekad par tādu nav gribējis būt, viņš tikai mainījis savu kursu, un tad, kad viņa galveno mērķu īstenošanai bija nepieciešami demokrāti, Gorbačovs saistījās ar tiem.
— Par to, ka Gorbačovs nav demokrāts, liecina fakts, ka pie varas ir Genādijs Janajevs. Viņš taču ir paša Gorbačova ieliktenis!
— Pareizi! To pašu var teikt arī vēl par diviem citiem vīriem no pašreizējās valdošās trijotnes — tieši Gorbačovs taču izvēlējās Pavlovu, tāpat — atbalstīja Baklanova kandidatūru. Gorbačovs izvirzīja sev blakus visus tos cilvēkus, kas naktī uz pirmdienu viņam pašam atņēma varu, Gorbačovs izvēlējās līdzās sev tieši viņus, lai gan veicamajos darbos īpašs viņu talants iepriekš nebija manīts. Acīmredzot Gorbačovu piesaistīja viņu galvenā īpašība — uzticība. Bet šie vīri pierādīja, ka ticēt partijas, padomju darbiniekiem nevar.
— Publicists Anatolijs Streļnijs teicis, ka pie varas PSRS nākusi hunta. Tas esot komunistiskais apvērsums, no kura mēs visi tā baidījāmies, un ir iespējams pilsoņu kara sākums.
— Nepiekrītu, ka tā ir hunta. Vara pašreiz atrodas legālu padomju varas pārstāvju rokās: pie varas ir viceprezidents, premjerministrs un aizsardzības padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Pie varas nav nezināmi ģenerāļi, pulkveži. Vara ir tiem pašiem, kam tā piederēja vakar, vara kā bija, tā paliek komunistu rokās. Šis ir apvērsums tikai tāpēc, ka līdzšinējam valsts vadītājam ir atņemta vara. Šis ir it kā personisks trieciens — pa Gorbačovu. Visi pārējie Savienības vadītāji ir līdzšinējie.
Par pilsoņu karu. Tā draudus neredzu, taču neizslēdzu iespēju, ka var būt starpnacionāla rakstura bruņoti konflikti. Pilsoņu kara iespēju, tā pēcrevolūcijas izpratnē es neredzu. Vai var būt pilsoņu karš, lai aizsargātu Gorbačova programmu, tirgus ekonomiku? Kurš tad Padomju Savienībā gribēs karot, mirt par kapitālismu Padomju Savienībā (lai arī daudzi ir pārliecināti par tirgus ekonomikas nepieciešamību)?
— Jūs vairākus gadus smalki pētījāt Gorbačova ceļu uz varu. Kāpēc tik viegli un ātri viņu nogāza — ar plikām rokām? Ševardnadze taču jau decembrī brīdināja par diktatūras draudiem. Pagājušajā nedēļā par to atgādināja Jakovļevs. Vai tad Gorbačovs ir tik naivs un neko nevarēja novērst?
— Vairāk nekā sešus gadus pētīju Gorbačova karjeru. Viņš ir neizlēmīgs, bet viņš ir arī pārlieku pašpārliecināts. Viņš laika gaitā šķīrās no visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā nāca pie varas, ar tiem, kas palīdzēja viņam iekarot līdzšinējās pozīcijas. Viņš visus pazaudēja vai arī — viņš vienmēr ir gribējis būt centrā. Viņš mainīja savu pozīciju katru dienu, neskatoties, ka tā viņš zaudē savus sabiedrotos. Gorbačovs, manuprāt, gribēja tikai vienu — absolūtu varu sev —, un tādēļ viņš palika viens. Gorbačovs ir vienīgais no padomju līderiem, kas izlēma, ka viņa galvenais atbalsts atrodas ārzemēs, un viņš ir vienīgais, kas noticēja, ka Rietumu atbalsts būs garantija, lai viņu nenovāktu.
Savai grāmatai es gribēju (bet tomēr atturējos) rakstīt šādu epigrāfu (no Čehova piezīmju grāmatiņas) «Kaut arī tu esi septītais, bet tomēr — muļķis». (Хоть ты и седьмой, но ты дурак») Gribat — ticiet, gribat — nē. Turpmāk vēl tiksimies!
Nomodā bija arī
Guntis Rozenbergs
