«Viņš uzņemas pārāk lielu atbildību!»
|
III, ārkārtas, PSRS Tautas deputātu kongresa otrās darbadienas rīta sēdes ievadījumā tās vadītājs Mihails Gorbačovs vispārīgos vilcienos informēja par notikumiem Lietuvā.
«Mūsu Lietuvas biedri…» viņš sacīja un tika pārtraukts ar izsaucienu no zāles: «Kakije jesčo tovarišči!»
Atgādinādams Baltijas republiku deputātu prasību sākt pārrunas nacionālā valstiskuma atjaunošanas jautājumā, M. Gorbačovs teica: «Mēs piedalāmies pārrunās tikai ar valstīm.» Lietuvas pārstāvja Vaidota Antašaiša runa, kurā tika pateikts, ka Lietuvas deputāti kongresā piedalās tikai kā novērotāji, izraisīja zālē šalkoņu un Mihaila Gorbačova ne visai korektas asprātības.
Savās pārdomās par kongresā vēroto Lietuvas notikumu kontekstā dalās Jānis Peters:
— Patiešām, Lietuvas jautājums daļēji ietekmēja kongresa gaitu. Mani ļoti kaitināja un pat aizvainoja vienas delegātu daļas smiekli brīdī, kad bija runa par Lietuvas valstiskumu. Šiem smējējiem man gribas uzdot jautājumu: kāpēc jūs nesmejaties par Somijas, Lihtenšteinas vai Monako valstiskumu? Diemžēl arī Gorbačovs atļāvās izteikt ironiskas piezīmes, kas, par spīti tam, ka es ļoti cienu šo cilvēku, manī viesa lielu nepatiku.
Uzskatu, ka lietuviešiem nevajadzēja atjaunot 1938. gada Konstitūciju. Tā dažam labam no centra ir kā dadzis acī un dod iemeslu «buržuāziskās» konstitūcijas jēdziena lietošanai. Nezinu, kāpēc tā izteicās Gorbačovs, — viņš taču ir jurists un zina, ka tāda termina nav un ka pēc satura arī Padomju Konstitūcija var būt buržuāziska.
Domāju, ka mums, izmantojot brāļu lietuviešu pieredzi un neatkārtojot viņu pieļautās kļūdas, nesteidzīgi un ar izpratni jāiet tas ceļš, ko esam sākuši, — Mahatmas Gandija un Džavaharlala Neru mierīgais ceļš.
Andra Plotnieka runas laikā (tā bija viena no pirmajām) gandrīz vai visi kongresa akreditētie žurnālisti steidzīgi sapulcējās pie preses centra monitoriem un ieslēdza diktofonus. Man kā latviešu izcelsmes subjektam šķita, ka tajā pateikts it viss — gan Latvijas delegācijas attieksme pret prezidentūru, gan atsevišķu nostādņu analīze, gan vispārdemokrātiskas atziņas. Pirmo reizi tika izteikta nevis viena prezidenta, bet suverēnu republiku prezidentu padomes institūta ieviešanas ideja.
Uzklausīju arī Jurija Afanasjeva domas:
— Nedomāju, ka Gorbačovs tiecas pēc totalitārisma principa ieviešanas. Taču jāsaprot arī tas, ka mūsu valstī nav un nav bijis patiesi demokrātisku institūtu, ir ārkārtīgi sazarota likumdošana, maza sociālpolitiskā prakse. Prezidentūras likums ir pārrakstīts no franču, indiešu un amerikāņu Konstitūcijas, tas nav izaudzis no reālās dzīves, tāpēc šāda institūta ieviešana neapšaubāmi veicinās vēl nebijuša autoritārisma aizsākumus.
Mums vajag atteikties no idejas, ka esam lielvalsts, tad viss notiks dabiskāk un vienkāršāk. Attiecinot vārdu «prezidents» uz eiroaziātisko plašumu nākotni, kļūst mazliet neomulīgi. Kā, piemēram, skanētu vārdkopa «Eiropas prezidents»? Protams, dīvaini. Vai varbūt — Eiropas un Āzijas valstu prezidents? Tas skan vēl jocīgāk.
Ar prezidenta posteņa ieviešanu situācija valstī neapšaubāmi pasliktināsies. Problēmas paliks tās pašas, taču tad saistīsies konkrēti ar Gorbačova vārdu un par visām nebūšanām, par katru varas lietošanas gadījumu turpmāk atbildēs tikai un vienīgi viņš. Gorbačovs uzņemas pārāk lielu atbildību laikā, kad, manuprāt, nav nepieciešamības to darīt.
Deputāts Hadžijevs ierosināja aplūkot Čečenijas–Ingušijas problēmu. Kā zināms, arī šis mazais novads tiecas pēc neatkarības. Pēc Gorbačova priekšlikuma tiks izveidota speciāla Augstākās Padomes komisija, kas iepazīsies ar situāciju republikā.
Vakardienas sēdē prezidijā nebija redzams neviens no Baltijas deputātiem. Tiesa gan, brāļojoties ar biedru Lukjanovu, uz godpilnā paaugstinājuma tika manīts pats biedrs Alksnis. Pēc brīža Anatolijs Gorbunovs iepazīstināja biedru Lukjanovu ar milzīgu, 286 lapas biezu mapi — tajā bija vēstules un telegrammas, kuru autori ir sašutuši par voluntāro pulkveža iecelšanu kongresa sagatavošanas komisijā. Taču atbildes vietā augstā ierēdņa seja savilkās rūgtā grimasē. Alksnis taču ir savs cilvēks!
Jā, Viktors Alksnis neapšaubāmi kļuvis par vēl vienu Kremļa zvaigzni (pārējās vērojamas torņa smailē). Kā izcils politologs un visu PSRS tautu interešu pārzinātājs viņš piedalījās preses konferencē «Prezidents un federācija», izskaidrodams mūsu valsts un ārzemju žurnālistiem «patieso stāvokli» brālīgajās republikās.
Nekavējoties apspiest «fašistiskos nacionālistus» un «ideoloģijas komersantus» kareivīgi aicināja trīskārtējais Padomju Savienības Varonis maršals Ivans Kožedubs. Klausoties militārista staļinisko klišeju garā ieturēto čāpstēšanu, atlika vienīgi priecāties, ka viņu neviens nav iedomājies izvirzīt par prezidenta kandidātu. Šķiet, tad viņš zinātu, ko darīt, lai savā runā vairs nebūtu jāiestarpina izsauciens:
«Sociālistiskā Tēvija briesmās!» Bet runātāja pēdējā frāze par «mums, krieviem, kas visu pārvarēs», atkal atgādināja, kur mēs atrodamies un cik svarīgi ir pēc iespējas drīzāk izkļūt no šīs atkarības.
Vakardienas sēdes pirmās daļas nobeiguma redakcijas komisijas priekšsēdētājs Vorotņikovs, efektīvi lietodams vareno frāzi «na naš vzgļad», neatbalstīja vairākus Andra Plotnieka (Latvijas deputātu daļas) ieteiktos labojumus likumprojektā par PSRS prezidenta posteņa ieviešanu.
* * *
Viskarstākās diskusijas izraisīja Konstitūcijas 6. un 7. panta grozījumu apspriešana, kā arī jautājums par PSRS prezidenta pilnvarām kara stāvokļa un ārkārtējā stāvokļa noteikšanā. Te savu viedokli pauda Anatolijs Gorbunovs. Apspriešana turpināsies rītdienas sēdē.
Juris Laksovs