Jānis Gulbis. Runa LTF 1. kongresā

No Barikadopēdija


Cienījamie delegāti!

Man gribas tomēr šodien izteikt dažas domas, kas varbūt būtu svarīgas mums visiem turpmākā darbā.

Jūs redzējāt, cik ārkārtīgi grūti mums iet pa ceļu. Visu laiku mēs esam gājuši pa grāvjiem. Vienā grāvī iekšā, no tā ārā, tad atkal otrā grāvī.

Šodien mēs mēģinām nostāties uz ceļa. Bet mēs drausmīgi jūtam to, ko mums ir izdarījis viss šis laiks, — izkropļojis mūsu dvēseles. Virspusē izvirzījis spēku, veiklību, viltību un viduvējību.

Vai tā nav katastrofa, ka šodien republikā nav vadoņu, kurus mēs varam izvēlēt? Vai tas ir partijas aparāts, vai tas ir valdības aparāts, vai tā ir mūsu Tautas fronte — mums ir jārunā par tām reālām kandidatūrām, kas var strādāt šodien, katru brīdi, lai viņu dēļ neciestu cits darbs.

Izvēle mums ir maza, grūtības — lielas. Jūs izlasījāt Programmu, iepazināties ar to… (noraidoši aplausi)…

Es nerunāšu gari, es runāšu tēžu veidā, lai varētu pateikt jums to, ko šodien gribu pateikt. Mūsu veselība — tas ir lauks, ko es pašreiz pārstāvu. Šis lauks orgkomitejas darbā ir ļoti maz apskatīts un ielikts Programmā.

Es gribēju apstāties tikai pie tā, kādā stāvoklī tas ir un ko mums varbūt vajadzētu darīt šajā lietā. Es gribu runāt par to, ka Veselības aizsardzības ministrija, kura ir atkarīga no politiskās situācijas, no tā, kas mums pašreiz ir, apgrūtina mums to jautājumu risināšanu.

Ja mēs paskatāmies (aplausi) ierosinājumus, ko man iedeva delegāti, un zīmītes, ko rakstīja skatītāji, tad redzam, ka viņi šodien izsaka protestu pret to un prasa, lai Veselības aizsardzības ministrija paskaidro, kāpēc mēs, kas visu laiku bijām vadošā vietā, šodien esam noslīdējuši piecdesmitajā vietā. (Aplausi.)

Un šajā sakarībā man ir priekšlikums pašos pamatos mainīt izglītības sistēmu medicīnā tādā veidā, lai visas medicīnas mācību iestādes būtu patstāvīgas, lai Latvijā varētu noteikt savu programmu, apmācības veidu, un… (aplausi)…

Paldies par uzmanību. Ja neinteresē, nav vajadzīgs.