Vēlreiz par valodu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēdējos gados dažādos līmeņos par valodu tiek runāts daudz. Lai arī domas ir atšķirīgas, tās galvenokārt reducējas uz «mācīšanas uzlabošanu», «pilnīgošanu» vidusskolā. Var tikai apsveikt republikas Tautas rakstnieka Zigmunda Skujiņa viedokli, «lai sacerējumu dzimtajā valodā iestāju pārbaudījumos uzskatītu par konkursa priekšmetu. Un pārmaiņas pēc nerēķināties ar to, ja krievu tautības studēt kāriem jauniešiem rakstīt sacerējumu krievu valodā varētu nepatikt» (Sk. Av. Nr. 23). Tas būtu pussolītis uz priekšu. Tas liktu vidusskolēniem no pirmās līdz pēdējai klasei labi apgūt savu dzimto valodu — latviešu valodu un pietiekami kvalificēti apgūt arī otro valodu — krievu valodu. Tas pats attiecināms uz krievu tautības jauniešiem: labi apgūt krievu valodu un pietiekamā līmenī otru valodu — latviešu valodu.
Tomēr darbs Galvenajā enciklopēdiju redakcijā mani ir pārliecinājis negrozāmi: lai cik kvalificēti tiktu mācīta kā viena, tā arī otra pamatvaloda, lai Latvijas PSR Tautas izglītības ministrija piekristu Z. Skujiņa ierosinājumam, problēmu mūsdienu prasību līmeni tas neatrisina. Neatrisina tāpēc, ka valoda ir nākamā speciālista darba galvenais instruments. Vai nav paradoksāli, ka mūsdienās Latvijas Valsts universitātē un citās republikas augstskolās, piemēram, ekonomistiem, filozofiem, juristiem, vēsturniekiem, ģeogrāfiem, biologiem, fiziķiem, ārstiem, muzikologiem, mākslas zinātniekiem un studentiem citās specialitātēs nemāca dzimto valodu, nemāca arī krievu valodu. Turklāt nevar neņemt vērā, ka daudzi priekšmeti augstskolās, kur pamatvaloda ir latviešu valoda, tiek mācīti krievu valodā. Daudzi visdažādāko nozaru speciālisti pēc augstskolas beigšanas kļūst par vidusskolu skolotājiem un māca attiecīgi priekšmetus latviešu valodā. Tad nu iznāk, ka vidusskolā vienīgais profesionālis valodas jomā ir valodas skolotājs. No citiem pedagogiem valodas skaidrība prasīta netiek. To, protams, arī nevar prasīt, jo nav taču profesionālas sagatavotības. Bet profesionāla valoda jebkurā valstī cilvēkiem ir absolūti nepieciešama visās specialitātēs dažādajās tautsaimniecības nozarēs, kā arī zinātniskajā darbā. Savos žurnālista gados man ir nācies lasīt dažādu ministriju, valsts komiteju un resoru dokumentus, zinātnieku rakstus, to skaitā instrukcijas, pavēles, publikācijas, gan latviešu, gan krievu valodā. Jāsaka īsi un skaidri: šajos materiālos lietotās kā vienas, tā otras valodas kultūra parasti ir ļoti zema. Bet dokumentus, publikācijas taču gatavo speciālisti, kuri valodu mācījušies (pareizāk sakot — kuriem valoda mācīta!) vidusskolā.
Domāju, ka ir pienācis laiks visu republikas orgānu, organizāciju un uzņēmumu lietvedību kvalitatīvi nodrošināt gan latviešu, gan krievu valodā. Tai ir jābūt mūsu dzīves normai visās jomās, bet it īpaši padomju orgānos, kuru rokās ir likumdošana. Diemžēl te valoda visvairāk klibo. Vēl ir spēkā ne mazums formulējumu dažādos kodeksos, kur pārcēlumi no krievu valodas latviešu valodā radušies divdesmitajos, trīsdesmitajos un pirmajos pēckara gados. Par kādu gan terminoloģijas un stilistikas izkopšanu var runāt, ja, piemēram, pat filoloģijas fakultāti beigušie nevis strādā, bet «dara darbu» vai arī «stājas pie sava darba izpildes»…
Par normālu nevar uzskatīt arī to, ka latviešu literārās valodas kopšanai netiek izdota daudzveidīga zinātniskā literatūra. Latviešu literārās valodas vārdnīcas 1. sējumu izdevniecība «Zinātne» izdeva 1972. gadā. Tās apjoms bija plānots astoņos sējumos. 1987. gadā iznāca šī izdevuma 6. sējums, kas aptver «P—R». Tātad apjoms tiek ievērojami pārsniegts un beigas vēl nav redzamas. Jau tā mazais metiens no 8000 eksemplāriem ir sarucis līdz septiņiem tūkstošiem. Iestieptam divos gadu desmitos šim pēc būtības ļoti vērtīgajam izdevumam vairs paliek tikai kultūrvēsturiska vērtība. Jo praktiskai lietošanai valodas attīstības dēļ to izmantot var pamaz. Bet citi viensējuma izdevumi, kas būtu rokasgrāmata vidusskolu pedagogiem, visiem, kas grib kvalificēti nodarboties ar mūsdienu literāro valodu, netiek sagatavoti un izdoti.
Pirms vairākiem gadiem Galvenā enciklopēdiju redakcija ierosināja, lai LVU tiktu atvērta redaktoru fakultāte tiem, kas beiguši visdažādāko nozaru augstskolas un dažādu apstākļu dēļ ir sākuši nodarboties ar rediģēšanas problēmām. Mūsuprāt, tā varētu būt fakultāte ar speciālu divgadīgu kursu klātienē un neklātienē — ar trīsgadīgu kursu. Gan enciklopēdiju redakcijā, gan citās izdevniecībās, arī presē, radio un televīzijā, ir vajadzīgi kompetenti speciālisti ar labām zināšanām konkrētajā specialitātē. Bet šiem speciālistiem ir jāprot izrediģēt materiālu ne tikai labā literārā valodā. Tiem labi jāpārvalda materiāla struktūra, kompozīcija, saturs, jāprot profesionāli strādāt dažādos žanros.
Redaktori ir vajadzīgi arī ministrijās, valsts komitejās, dažādās citās organizācijās, kas rediģē oficiālos dokumentus. «Izspiež visu lieko ūdeni» no katras instrukcijas un sagatavo to profesionālā valodā. Bez tam ir nepieciešama arī kvalificēta dažādu dokumentu tulkojumu rediģēšana kā latviešu, tā arī krievu valodā.
Un vēl kas. Vai nebūtu pienācis laiks mūsu vidusskolās un augstskolās ieviest runas kultūras kursu? Domāju, ka šāda kursa ieviešana ievērojami bagātinātu visu mūsu republikas kultūras dzīvi, celtu ikviena cilvēka diskutēšanas māku, kas tik ļoti nepieciešama skaidrai un lakoniskai sava viedokļa izteikšanai, zinātnes un tehnikas progresa straujākai attīstīšanai, politisku problēmu demokrātiskai risināšanai
Īsi sakot, man šķiet, ka bez šo divu virzienu neieviešanas valodas apgūšanā mūsu augstskolās valodas mācīšanas radikāla uzlabošana paliks vairāk vai mazāk tikai labu vēlējumu līmenī, jo ar kādiem pussolīšiem vien mūsdienās nekas nebūs līdzēts.
P. JĒRĀNS,
Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, P. Stučkas prēmijas laureāts
