Vilis Bukšs. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Dārgie brāļi un māsas! (Aplausi.)
Tikko uzstājās Juris Vidiņš, arī viņš ir no Latgales novada, bet viņa runa vairāk pievērsās globāla mēroga un mūsu vispārīgām, kopējām problēmām, mūsu kopējām sāpēm, bet es runāšu tieši par mūsu rajonu, par to nostūri, kas ir vistālāk ziemeļaustrumos. Lai gan atmoda ir sākusies un tai it kā būtu jānāk no austrumu rajoniem, Balvu rajons diemžēl ir starp pēdējiem. Iznāk, ka atmodas gaisma nāk kaut kur no vidienes un rietumiem. Kāpēc tas ir tā? Tikai tāpēc, ka šeit sava vaina ir staļinismam, brežņevismam un it īpaši republikas līderu pūliņiem pēdējo gadu stagnācijas periodā. «Atmoda» Balvu rajona vistālākā stūrī izpaužas tā, ka mēs starp republikas 26 rajoniem esam itin kā īpašs rajons, mēs eksportējam savus prātus, mēs izvedam darba rokas, bet mūsu vietā ieplūst pārstāvji no kaimiņu — Pleskavas — rajona. Un tas savukārt ietekmē kultūru tādējādi, ka šodien latgaļu valoda ir gandrīz iznīkusi. Latgalē vēl šobrīd nav sava teātra, un šis jautājums vēl arvien nav atrisināts. It īpaši sāp viensētu liktenis.
Viensētas — tie ir tūkstoši pamestu, ar nezālēm aizaugušu māju, un ābeles, kas kādreiz ziedēja, dāsni dāvāja ābolus, bet tagad ir sapuvušas vārda pilnā nozīmē. Bet mūsu prāti, kas plūst prom, kāpēc tad tie nevarētu palikt mūsu rajonā vai atgriezties? Ja mēs pulcinām latviešu tautu pie Daugavas krastiem, tad uz Latgali mēs ataicinām visus tos, kas gan piespiedu kārtā, gan savu labumu meklēdami, ir aizgājuši uz republikas vidieni. (Aplausi.) Jāatgriežas zilo ezeru zemē. Un tad, ja būs brīva Latgale, būs brīva arī Latvija. Un tikai tā. Kāpēc mūsu novada cilvēkiem, mūsu prātiem būtu jādarbojas tikai citu rajonu labā? Piemēram, Madonas rajona komitejas pirmais sekretārs Jānis Vanags ir balvēnietis, viņš ir populārs cilvēks, arī šodien, Tautas frontes kongresa dalībnieku vidū, un arī viņam būtu jāatgriežas savā rajonā un jāpārņem vadības stūre, pie kuras pašlaik stāv ielikteņi (aplausi), republikas Centrālās Komitejas aparāta ielikteņi. To pašu var teikt arī par Centrālās Komitejas sekretāru Antonu Briļu. Kāpēc viņš savu enerģiju nevar ziedot Latgales pusei? (Aplausi.) Latgale aicina atgriezties, — un, ja zemnieks atgriezīsies, tad mēs neslauksim vis divtūkstoš kilogramu, bet varbūt visus četrsjmt tūkstošus kilogramu piena no govs. Apvienosimies visi kopā! Šis ir atmodas brīdis, vienotības brīdis.
Vēl ļoti jūtami mūsu rajonā ir tas, ka mēs nenovērtējam mafijas nozīmi. Es uzskatu, ka mafija — tā šodien ir tirdzniecība. Nezinu, cik daudz tirdzniecības darbinieku ir Tautas frontes delegātu vidū, bet, manuprāt, viņu ir ļoti maz. Viņi arī šodien dzīvo labi, viņi ir apmierināti. Vismaz mūsu rajonā. Viņi atļaujas visu ko, gūdami zināmu atbalstu no vadības. Bet, kad mūsu rajonā pirms pāris nedēļām ieradās komjaunatnes pirmais sekretārs Priedītis, tad veikalos bija pārpilnības ilūzija. Mēs, redz, esam apgādāti ar visu, ko tik vien var vēlēties. Tikko viņš aizbrauca, viss atkal tukšs. Un tā notiek ne jau mūsu rajonā vien. Tas ir kauna traips, kas beidzot jāizskauž. Ko gan mēs darām? Un vislielākais kauns varbūt ir tas, ka latvietis brauc pēc cukura uz Maskavu. Maskavā viņš pērk cukuru un lūdz — sak, es no Latvijas. Mēs ejam lūgties un krītam uz ceļiem. Tas ir kauns, ja mums jābrauc uz kaut kurieni pēc kaut kā. Beidzot izvēle ir mūsu rokās, un viss jāsāk pašiem, tepat uz vietas. Un tāpēc es aicinu atbalstīt biedra Gorbačova līniju. Lai dzīvo Gorbačovs! Lai dzīvo brīvā Latvija un brīvā Latgale brīvajā Latvijā! (Aplausi.)
