«In concordia res parvae crescunt»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Viens no lepnākajiem namiem Rīgas centrā atrodas K. Valdemāra ielā 3. Šī jaunklasicisma ēka (arh. A. Vite) uzcelta 1913. gadā. Tas bija laiks, kad cēla intensīvi, ātri un kvalitatīvi. Nams atgādina reprezentablu cietoksni. Varbūt ne tik daudz arhitektoniskā veidolā, cik savu «iekšējo» funkciju dēļ, kas tam bijis jāveic visus pēckara gadus, saglabājot apbrīnojamu, konsekventu principu pēctecību un pārmantojamību. Ilgus gadus te atradās Arvīda Janoviča un Augusta Eduardoviča komandpunkts, ar Konstitūcijas 6. punktu nodrošināts valdības štābs, kurā tika izperināts un īstenots traģiski drūmais 1959. gada plēnums, kas Latvijā krietni agrāk nekā citur ievadīja ilgos stagnācijas gadus. Ievadīja to praksi, kuras gaitā tika izkropļotas visas saprātīgās dzīves struktūras un pati latviešu tauta savā mūžsenajā esamības telpā tika nospiesta līdz minoritātes robežai, bet tās valoda izspiesta no daudzām sfērām.
Visapkārt virmoja dzīve, mainījās priekšstati par pagātni un tagadni, par patiesībām un vērtībām. Tikai šajā namā tikpat kā nekas nemainījās. Pēc viņiem — augšminētajiem — nāca vīri ar citu varas statusu un citiem amata nosaukumiem, taču, runājot Ņinas Andrejevas vārdiem, viņi, izņemot kādu gaišu personību, kas tagad strādā citur, negribēja atkāpties no principiem un šajās sienās iedibinātās kārtības. Tie bija Pilsētas Mēri un Galvenie Ideologi. Šo amatu tagadējie reprezentanti, būdami jau deputāti, savus stingros principus apliecināja arī Tautas deputātu otrajā kongresā. Viņi bija to nedaudzo Latvijas pārstāvju vidū, kas balsoja pret Konstitūcijas 6. panta pārmaiņu apspriešanu. Balsoja par īpaša konstitucionālās uzraudzības institūta (komitejas) izveidi, acīmredzot cerībā «uzlikt juridisku uzpurni» (A. Plotnieks) arī Latvijas suverenitātes izpausmēm. Viņi balsoja arī par apakšpulkveža (nu jau pulkveža) V. Alkšņa ierosinājumu, kas būtībā dod tiesības jebkuram pasaules klejonim, pat cilvēkam ar tumšu pagātni, vēlēt un tikt ievēlētam par deputātu. Pēc visa spriežot, viņi balsotu, teiksim, arī par krievu valodas vēršanu par visu republiku (arī Latvijas) valsts valodu, ko pat carīskajā Krievijā neuzdrošinājās darīt.
Tādējādi tiek apliecināta «uzticība principiem», mantotiem no pagātnes, — jo stiprāks unitārisms un jo mazākas republikas, tas pamatnācijas, tiesības, jo labāk. Jo vairāk cerību vismaz nākamajā — Zirga gadā — noturēties tik vilinošās varas sedlos, bet varbūt pat pacelties augstāk. Kas par to, ka 6. pantu grūti savienot ar no jauna pasludināto lozungu «Visu varu padomēm!».
PIRMS gada Interfronte vēl rotaļājās ap perestroikas jēdzienu, bet tagad no tā ir atkāpusies un lieto destruktīvus jēdzienus, būtībā vērstus pret pārbūves procesiem un spēkiem. Tie, kas balsoja par republiku suverenitāti ierobežojošiem priekšlikumiem, arī pret Latviju izturas nevis kā pret suverēnu republiku, valsti (kā tā nodēvēta arī Brežņeva laika Konstitūcijā), bet kā pret impērijas provinci. Latvijas lietas vajadzētu izlemt pašā Latvijā. Katra suverēna valsts pati regulē kā pilsonības un migrācijas Jautājumus, tā arī gan aktīvas, gan pasīvās vēlēšanu tiesības. Reizē aicinājums uz atjauninātu federāciju lielā mērā ir likumīgs tajā ziņā, ka nevar atjaunot to, kas vispār nav pastāvējis. Otrais tautas deputātu kongress diemžēl parādīja, ka notiek nevis federācijas veidošana, bet centralizācijas nostiprināšana. Šajā procesā sava loma ir arī dažiem mūsu republikas deputātiem. Arī tiem, kas nāk no minētā K. Valdemāra ielas nama.
Cita starpā, arī ASV ir daudznacionāla federatīva republika. Bet, lai iegūtu ASV pilsonību, iebraucējam (jebkurā no štatiem) tur jānodzīvo 5—7 gadi. Pretendentam nedrīkst būt krimināla pagātne, jāiztur pārbaude angļu valodā, ASV vēsturē, jādod uzticības zvērests ASV konstitūcijai.
Procesi mūsu zemē un it sevišķi Austrumeiropas valstīs liecina, ka diktatoriskās un unitārās attiecības un garu nomaina katras tautas patstāvības un nacionālās pašcieņas apliecinājuma izpausmes, mīlestība pret savu dzimto zemi. Kas tās ignorē, tām negūt tautu atbalstu, vienalga, lai cik krāšņu demagoģiju laistu darbā. Tai neglābjami cauri viežas nepievilcīgā āža kāja. Diemžēl daži mūsu funkcionāri, kas savā laikā mācījušies RPI un citās augstākajās skolās, saņemot piecniekus marksismā un ļeņinismā, nav apguvuši racionālo tajā — dialektisko domāšanas metodi, kas liek rēķināties ar pārmaiņām pasaulē, dzīves gaitā.
Atgriežoties pie nama Valdemāra ielā, jāteic: apliecinājums tam, cik stipri tiek saglabāta uzticība tā agrāko saimnieku principiem un 1959. gada garam, ir nesenā partijas aktīva sanāksme. Kādas neslēptas ilgas pēc Staļina idejām, pēc «proletarīāta diktatūras!», pēc stipras rokas, pēc atklātības, demokrātijas, uzskatu plurālisma «aizliegšanas», «nepieļaušanas» presē, masu informācijas līdzekļos.
Gods kam gods, Pilsētas Galvenais Ideologs savas visai konservatīvās idejas izsaka samērā korektā tonī, reizē nenoliedzot savu solidarītāti ar interfronti. Taču to pilnā mērā kompensē viņam padotā zemākā ranga, taču ne mazāk atbildīgā sekretāra frontālais uzbrukums republikas vadītājiem. Viņš it kā sacentās ar V. Alksni, kas tiecās par varēm diskreditēt pašu pārbūves un partijas līderi M. Gorbačovu. Kā atceras lasītāji, tas notika pēdējā interfrontes mītiņā Daugavmalā. To, ko līdz galam nepasaka Galvenais, viņa vietā (un acīmredzot uzdevumā) pasaka viens biedrs no viņa Instruktoru korpusa (pērnā gada 6. decembra «Rīgas Balss»). Instruktoru acīmredzot neapmierina ne migrācijas ierobežošana republikā, ne likums par valsts valodu, ko viņš bez jebkādas diplomātijas jo nikni nosauc par antihumānu (! — P. Z.), varmācīgi ieviestu, likdams saprast, ka īsti humāns varētu būt tikai tradicionālais (t. i., Valdemāra ielā gadu desmitiem valdošais) vienvalodas internacionālisms, kas ļautu to pārstāvošajam birokrātiskajam aparātam saglabāt arī turpmāk stiprās un pašpārliecinātās, taču ne vienmēr profesionalitātē un dziļā kultūrā balstītās pozīcijas.
Instruktors pārmet tiem komunistiem, kas, sadarbojoties ar LTF, it kā sēžot uz diviem krēsliem! Viņš nez kāpēc noklusē, ka to dara arī viņa pārstāvētā komiteja, ka tas visā pilnībā atklājas minētajā aktīva sanāksmē. Tikai vajadzētu redzēt būtisku atšķirību. Tautas fronte pārstāv Latvijas tautas vairākumu (un to pierādīja arī nule notikušās vēlēšanas), bet Interfronte — nelielu konservatīvo spēku daļu, kas raugās nevis uz priekšu, bet atpakaļ un tādēļ aizvien vairāk zaudē savu ietekmi.
Mūsu tautietis no Maskavas, ekonomikas zinātņu doktors O. Lācis, visai agresīvajiem partijas aktīva dalībniekiem bija spiests atgādināt, ka šīs sanāksmes norise sakrīt un kaut kā nelāgi asociējas ar kādu traģiski zīmīgu dienu – 1939. gada 3. decembri, kad sākās Staļina sastādītā (apstiprinātā) latviešu saraksta masveida īstenošana, kad tika represēti un bez pēdām pazuda 70 tūkstoši cilvēku. Piebildīsim, ka tika iznicināta visa jaunā latviešu padomju kultūra. Saklausot aktīvā 1959. gada toņkārtas, O. Lācis izteica tādu kā izbrīnu. Kāpēc par tā gada plēnumu Latvijā veselus 30 garus gadus neviens nerunāja un nedrīkstēja runāt? Taču būtu dīvaini, ja «mūžīgi vakarējie», kas ilgus gadus tik komfortabli jutās šā plēnuma ēnā un baudīja tā augļus, novezdami Latviju līdz kliņķim, pēkšņi sāktu to kritizēt.
Namā K. Valdemāra ielā 3 pēc tā uzcelšanas atradās Rīgas hipotēku biedrības banka, bet Latvijas Republikas laikā — Ārlietu ministrija. Pēckara četrdesmitajos gados ikviens, kas te gāja, varēja izlasīt lieliem, reljefiem burtiem uzrakstīto: IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT. Ar latvisko domāšanu to varēja saprast tā: VIENPRĀTĪBĀ PLAUKST MAZA VALSTS.
Un rakstītais atbilda lietas (RES var burtiski tulkot arī kā «lieta») būtībai. Vairākās jomās, īpaši kultūrā, Latvijas Republika uzplauka un sasniedza attīstītāko Eiropas valstu līmeni, dažām arī aizsteidzās priekšā. Latviešu tiesību vispusīga respektēšana apvienojās ne tikai ar «krieviski runājošo», kā tas bijis līdz šim, bet visu minoritāšu kultūras attīstības iespējām. Pārfrāzējot Raiņa pazīstamo domu: ne tauta pret tautu tad karoja, bet visas kopā pret tumsu. Taču daudzi pirmajā acumirkli arī nepamanīja, ka šis lakoniskais, dziļi patiesais un visus labas gribas cilvēkus vienojošais atgādinājums, kas simbolizēja Latvijas brīvību, tās suverenitāti, starptautisko atzīšanu, pēkšņi pazuda. Tāpat kā daudzi pieminekli, senie ielu nosaukumi un citas tautai svētas relikvijas. Tajā izteiktā doma acīmredzot bija kā dadzis acīs šīs mājas toreizējiem saimniekiem, 1959. gada ideologiem, unificētājiem, tautas atmiņas un garīguma nokāvējiem, latviešu tautas fiziskās un kultūrtelpas konsekventajiem saplacinātajiem. Droši vien to negrib atjaunot šā nama šodienas saimnieki, kas verbāli iestājas par konsolidāciju, taču uz tādiem noteikumiem, kas nav pieņemami Latvijas tautas lielākajai daļai.
KĀDAS no te izteiktajām pārdomām rosināja arī spriegā sabiedriski politiskā aktivitāte turpat netālajā namā — Latvijas Mākslas akadēmijā. Te notika interesanta tikšanās ar partijas Valmieras rajona komitejas darbiniekiem, teorētiskais seminārs par akūtiem kultūras un mākslas jautājumiem. Tautas frontes dalībnieku kopsapulce, kurā tika vispusīgi analizēts un noraidīts bēdīgi slavenais, rusifikatoriskajām ambīcijām caurvītais monstrs — Rīgas Humanitārais institūts.
...Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studente, kurai bija beidzies kandidāta stāžs, atteicās kļūt par partijas biedri. Tieši aizvadītajā gadā viņa uzzinājusi daudz satriecošu faktu, kas notikuši ne tikai ar partijas ziņu, bet arī tās vadībā. No partijas atbaidīja arī kareivīgo, robusto, mazkulturālo spēku uznākšana Rīgas politiskajā arēnā. Tāds stils varbūt varētu likties dabisks kaut kur Čitas vai citā apgabalā, nevis senas kultūras pilsētā Rīgā. Tas viss apvienojumā ar galvaspilsētas vispārējo nolaistību atbaida radošo jaunatni. Tāpēc viņi tiecas nevis uz partijas, bet LTF, LNNK, VAK pusi. Arī daži partijas biedri ar krietnu stāžu izteicās, ka viņi nevar savu nākotni saistīt ar partiju, ja tajā virsroku gūs iepriekšminētās tendences.
Taču pēc Aicinājuma pieņemšanas lielākajā komunistu daļā radās ticība, ka viņi var būt noderīgi savai tautai, neizstājoties no partijas. Ka vienotība par katru cenu nav pieņemama, ja tā saistīta ar šaubīgiem kompromisiem, ja tā nav savienojama ar Latvijas tautu kopumā, un latviešu tautas īpaši, tiesībām un pamatinteresēm. Tāpēc visu Akadēmijas kolektīvu pārsteidza to agresīvo, retrogradisko (galvenokārt zināmu ierēdnieciski birokrātisko un ar atvaļināto virsnieku aprindām saistīto) spēku neiecietīgi agresīvā reakcija pret šo korekto, LKP vasaras plēnumā pieņemtās platformas racionālo ideju tālāku attīstījumu. Šis aktīvs parādīja, kādā dziļā, diez vai dziedējamā stagnācijā ieslīgušas Rīgas komunistu aprindas, tālu atpaliekot no provinces (lauku) komunistu domāšanas.
Domāju, ka tieši minētā aktīva konservatīvajai daļai adresēti tikko notikušajā PSKP CX ārkārtējā plēnumā teiktie M. Gorbačova vārdi, ka zināma partijas biedru daļa atpaliek no pārbūves procesa un viņos joprojām dzīvo politiski birokrātiskā nekulturāluma recidīvi, konservatīvisms, kuri savu darbības jēgu redz nevis kalpošanā tautai, bet «pašai sevis apkalpošanā», t. i., šauri korporatīvu interešu īstenošanai. Runājot I. Ķezbera vārdiem, viņi «joprojām, tik daudz gadu pēc otrā pasaules kara, subjektīvi jūtas kā «ārkārtējie pilnvarotie» jauniegūtās teritorijās, kuriem modri jāstāv centra interešu sardzē». («Cīņa», 1989. g. 27. dec.)
SALIDZINOT partijas Rīgas pilsētas komitejas un rajonu komiteju struktūru un funkcijas, atklājas to adekvātums. Tikai pilsētas komitejā ir plašāka kanceleja, lielāks darbinieku aparāts, kura uzturēšana «apēd» lielas partijas biedru naudas summas. Ņemot vērā arī to, ka agrākās saimnieciskās nodaļas zaudējušas savu funkcionālo jēgu, palicis galvenokārt ideoloģiski politiskais darbs, dublēšanās ar rajonu komitejām kļūst vēl izteiktāka. Tāpēc Mākslas akadēmijas komunisti pievienojās jau citu agrāk izteiktajam racionālajam priekšlikumam — likvidēt šo lieko starpformu — pilsētas komiteju, īpaši ņemot vērā tās aizvien izteiktāku ideoloģiski konservatīvo, destruktīvo darbības tendenci. Būtībā šķeltniecisko darbību, kura ir pretrunā ar kādreiz šīs celtnes fasādē lasāmo: IN CONCORDIA... Vienprātībā...
Minētajās sanāksmēs un semināros Mākslas akadēmijā kā satraucošs vadmotīvs vijās doma par vispārējās un profesionālās kultūras bāzes ārkārtīgi pazemojošo, nolaisto situāciju Rīgā.
Tā jo spilgti izpaudusies un atklājas topogrāfiski tuvo objektu — Mākslas akadēmijas Komunāru bulvārī 13 (arhitekts V. Bokslafs. 1902— 1904, celta vācu komercskolas vajadzībām) un Valdemāra ielas 3. nama attiecībās. Pēckara gados ārēji reprezentablajā kvazigotiskajā ēkā, kas tika nodota Mākslas akadēmijas vajadzībām, puslīdz normāli varēja izvietoties toreiz pastāvošās četras nodaļas. Taču galīgi nenormāli darba apstākļi izveidojās, kad akadēmija izauga līdz deviņām nodaļām ar neklātieni un vakara kursiem. Ārkārtēja saspiestība, nepieciešamo specializēto kabinetu, darbnīcu un katedru telpu trūkums. Studentu kopmītne bez siltuma un citām ērtībām, galējā avārijas stāvoklī. Ticis izstrādāts akadēmijas piebūves, arī (ar Konservatoriju kopīgas) kopmītnes projekts. Bijuši priekšlikumi par J. Rozentāla skolas, kas atrodas ar akadēmiju zem viena jumta, pārvietošanu. Tāpat par iespējām piešķirt telpas tuvumā likvidētajās iestādēs.
Divi iepriekšējie rektori, pārejot no šā trūcīgā Komunāru ielas nama uz Valdemāra (toreiz vēl Gorkija) ielas nama plašajiem, ērtajiem apartamentiem, zaudēja bezgaldaudz laika, nervu un cilvēciskās pašcieņas. Taču ne partijā (sākumā CK, tad pilsētas komitejā), ne padomju izpildvarā neatrada dzirdīgas ausis, atbalstu. Visi labie projekti noslīka birokrātiskās atrunās, bet miglaini solītajās atbrīvotajās telpās tika izvietotas ar kultūru nesaistītas iestādes, lai sagādātu siltas vietas rezerves virsniekiem, kā arī lai turpinātu pārvietot papīrus no viena plaukta citā.
Domāju, ka ikviena — kā saimnieciskā, tā ideoloģiskā — vadītāja darbības paliekamības un nozīmīguma kritērijs ir ieguldījums kultūras attīstībā. Taču Rīgā darīts galvenokārt tā, lai līdz galējai nolietojamībai ekspluatētu kritizētajās pagātnes iekārtās — carīskajā Krievijā un Latvijas Republikā — uzceltos kultūras objektus un negādātu par jauniem. Pat par tautas līdzekļiem uzceltais Latviešu biedrības nams joprojām nav atdots ne tautai, ne biedrībai, kas atjaunojusi savu darbību.
Visā civilizētajā pasaulē lielo uzņēmumu peļņas daļa tiek izmantota attiecīgā reģiona, pilsētas infrastruktūrai, kultūrai. Tā tas bija arī tajā «mazajā republikā, kas vienprātībā plauka». Latvijas Republikas pēdējos desmit gados tika uzcelti daudzi izcili kultūrobjekti un pieminekļi, bez kuriem nav iedomājama arī šodienas Rīga un Latvija.
Rīgā ir daudz lielu Vissavienības uzņēmumu. lenākumi (arī valūta) aizplūst uz Maskavu, bet šo objektu, kas degradē Rīgas ekoloģiju un kuru strādnieki izmanto pilsētas infrastruktūru un kultūrvidi, būtība neko neiegulda kultūras attīstībā. Nevaru atcerēties, kad Rīgas vadītāji būtu aktīvi iestājušies pret šo neatbilstību, cēluši trauksmi centra augstākajās iestādēs, centušies ko grozīt.
Jācer, ka jaunievēlētā Rīgas pilsētas padome darbosies tā, lai šo situāciju radikāli mainītu Rīgai par labu. Un spiestu izpildkomiteju šo prasību respektēt, grozīt savu līdzšinējo politiku. Tāpat jācer, ka atklātībai regulāri tiks sniegta aplēse par to, kā tiek izlietots pilsētas budžets.
Tad varbūt varētu «apgāzt» tīri empīriski acīmredzamo, ka budžets līdz šim galvenokārt izmantots, lai vēsturisko Rīgu «apjoztu ar» dzīvojamo namu rajoniem, piepildot tos ar bijušo, bet tagad iztukšoto Pleskavas, Smoļenskas, Kaļiņinas un citu apgabalu sādžu iedzīvotājiem. Šā stratēģiskā uzdevuma īstenošanas drudzi tikušas aizmirstas rūpes par kulturālu infrastruktūru šajos rajonos. Sak, vienkāršie, no laukiem nākušie cilvēki gan jau iztiks tāpat. Ka tik nometināti, ka tik jumts virs galvas. Nu, bet latvieši, vietējie? Ak, ko nu! Pēc pēdējās tautskaites, viņu Rīgā taču vairs palicis tikai 35,6 procenti. Lai iztiek vien ar to, kas saglabājies pilsētas centrā.
Domāju, ka mana parūgtā ironija nav tāla no patiesības. To apstiprina arī Interfrontes dzejdara Fēliksa Kaca panti, publicēti avīzē «Jedinstvo».
Голосую, чтоб окреп наш рубль
Чтобы могли мы вдоволь есть и пить
Чтобы наш избранник Альфред Рубикс
Исполком мог руководить
Tātad prasības visai pieticīgas — lai varētu «sātīgi ēst un dzert» un lai savstarpēji labi rīmētos «rublis» un «Rubiks». Cita starpā, šis pašas avīzes pirmajā lappusē lieliem burtiem salikts: «Мы с вами, товарищ Рубикс».
Vietējo padomju vēlēšanu priekšvakarā («Rīgas Balss», 1989. g. 8. dec.) tika publicēta četru autoru parakstīta apcere «Kāpēc mēra kabinetā līdz vēlai naktij deg gaisma?».
Raksta patoss sakrīt ar maniem priekšstatiem par to jauno Rīgas mēru, kas pirms dažiem gadiem nāca uz Rakstnieku savienību un ar lielu iekšēju pārliecību, loģiku un entuziasmu stāstīja par saviem nodomiem un plāniem Rīgas pilnveidē. Minētajā rakstā izvērsti stāstīts, cik Rīgas mērs strādīgs, enerģisks, kādi panākumi gūti viņa laikā pilsētas celtņu remontēšanā, cilvēku pārvietošanā no komunālajiem dzīvokļiem, vairāku veikalu ierīkošanā, rūpēs par attīrīšanas ierīču būvi utt. To visu uzskaitot, ne vienreiz vien akcentēts, ka panākumi būtu vēl dižāki, ja tagadējais mērs no iepriekšējiem nebūtu saņēmis pilsētu tik nolaistā stāvokli.
NAV nekāda pamata visu iepriekšminēto apstrīdēt. Tikai ar vienu piebildi. Gan vecie, gan tagadējie minētā nama (Valdemāra ielā 3) saimnieki bez īpašas atšķirības sekmējuši skaistās Rīgas — šis kādreiz par Ziemeļu Parīzi dēvētās kulturālās, dzīvespriecīgās pilsētas — pārvēršanu par rūpniecisku konglomerātu, aizvien jaunu iebraucēju izmitināšanas koloniju, pilsētu ar lejupslīdošu vispārējo kultūru, pieaugošu ekoloģisko krīzi un noziedzību. Tāpēc rakstā pieminētie sasniegumi ne tuvu nav samērojami ar radīto situāciju, principiāli neuzlabo Rīgas sociālo un kultūras stāvokli. Zināms, ka pēdējos gados iedzīvotāju skaita pieaugums ar iebraucējiem no citiem reģioniem Latvijā sasniedz 80 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita pieauguma. Nekas tamlīdzīgs nav noticis nevienā citā republikā. Tieši Rīga bijusi (un ir) galvenā ceļotāju «uzsūcēja». Tieši no Valdemāra ielas nama, kas solidarizējas ar interfronti, visvairāk atskan neapmierinātība par zināmo MP lēmumu 46, kas ierobežo migrāciju. Dažādiem ceļiem (maksājot paredzēto «sāpju naudu», demobilizējoties no armijas, ar fiktīvu laulību palīdzību utt.) iedzīvotāju skaits Rīgā vairojas «mehāniskā» ceļā.
Vai tad bez visa pārējā arī šajā namā nebūtu vairāk jādomā par migrācijas veicināšanas morālajām sekām? Nesen mūsu republikas pārstāvji VFR bundestāgā dzirdēja vārdus, kas pilnībā attiecināmi arī uz Rīgu: «Cilvēks nav prece, lieta. Viņu nevar pārvietot, kurp mums izdevīgi. Ir jānodrošina darbs un labi dzīves apstākļi vienā vietā, jo migrācija grauj cilvēku psiholoģiju, sarauj viņa saiknes ar dzimto vietu, padara viņu par nepiesaistītu klejoni»
Tieši šajā skatījumā galvaspilsētas vadītāju pozīcija radījusi kritisku attieksmi sabiedrībā. Dzīvokļus iegūst dažādās priekšrocību rindās stāvošie, bet 76,6 tūkstoši rīdzinieku ģimeņu (1988. gada dati) ilgus gadus spiesti «mitināties» bezcerīgajā rindā. Dzīvokļos iekārtojas nesen demobilizētie virsnieki, bet 45 gadus pēc kara ap 3000 Tēvijas kara veterānu stāv dzīvokļu rindā. Pilsētā konstatēti ap 30 tūkstošiem cilvēku, kas dzīvo bez pierakstīšanās, saņemot cukura un ziepju talonus. Un kur nu vēl iebraucēju pūļi — veikalu ķemmētāji...
Rīgas mēra stāvoklis ir paradoksāls (un grūts) tai ziņā, ka ir gandrīz utopiski panākt kaut cik jūtamu progresu situācijā, kuras veidošanos pilsētā arī viņš (vienalga, aktīvi vai pasīvi) ir veicinājis.
Izveidojusies taču kliedzoša neatbilstība starp Rīgā (un dažās citās pilsētās) iepludināto iedzīvotāju masu un topoloģiskajiem parametriem, kas pilsētā izveidojušies vēsturiski, kā arī transporta iespējām, sociālo objektu struktūru. Tas rada starp pamatiedzīvotājiem un iebraucējiem ārkārtīgi smagu, nehumānu sociālo un kultūras situāciju.
Par kādu gan sadzīvisko estētiku un kultūru var runāt, ja pilsētā, samērojot ar iedzīvotāju skaitu, ir tikai puse no nepieciešamo veikalu skaita, trūkst daudzu citu normālai dzīvei nepieciešamu objektu.
Pie daudzām satiksmes līdzekļu pieturām uz trotuāriem, aizsprostojot gājējiem ceļu, drūzmējas ļaužu pūļi, bet nokļūšana Juglā un Imantā maksimumstundā ir īstas Tantala ciešanas. Un, ja tas jādara katru dienu — tās vēršas bezcerīgās Sīzifa mokās...
Uz bērnudārziem rindā ir ap 20 tūkstošu vietu pieteikumu. No 40 kinoteātriem, kas Rīgā bija 1940. gadā, tagad ir tikai puse, kaut arī iedzīvotāju skaits pieaudzis vairāk nekā dubulti. Šādus, tagadējai Rīgai nelabvēlīgus salīdzinājumus var minēt vēl un vēl.
Daži nopietni darījumu cilvēki no Rietumiem, Rīgā ieraudzījuši šo zemo vides un sadzīves kultūras līmeni, pat vēl rūpnīcās neiegriezušies, secina: «Nē, šādā ikdienas kultūras stāvoklī dzīvojot, nevar būt arī augsts ražošanas līmenis. Diez vai kas kopīgs mums var sanākt...»
Īpaši šogad — pirmajos oficiāli svinamajos Ziemassvētkos — izjutām Rīgas ikdienišķā pelēcīguma un nolaistības nepievilcīgos vaibstus. Nemaz jau nerunājot par iespējamo dažādos izdevumos plašo tradīciju aprakstu īstenošanu — ko ēst un dzert Ziemassvētkos. Veikalos nebija ne tikai svētku šampanieša, bet arī vienkārši pārtikas produkti un latviešiem šajā godareizē tradicionālais alus. Un daudziem bija jāiztiek ar televīzijā skatīto spožumu un bagātību, kādā citās zemēs sagaida Ziemassvētkus.
INTERFRONTE savā avīzē un mītiņos akcentētā veidā izteikusi savu lielo uzticību Rīgas vadītājiem. Un otrādi. Tādējādi konservatīvie spēki atšķirībā no progresīvajiem ir konsolidējušies. Bet, ja Rīgas vadītāji solidarizējas ar to politiskās domāšanas un kultūras līmeni, kas atklājas avīzē «Jedinstvo» un kaut vai pēdējā Interfrontes manifestācijā, tad tai visai mazas cerības konsolidēties ar Latvijas tautu.
Ieskatīsimies tikai pēdējos «Jedinstvo» numuros. Negatīva, līdz ar to nepatiesa attieksme pret Latvijas Republikas būtību un sasniegumiem. Jūsma par 26. augusta paziņojumu, kas pat Maskavā centrā atzīts par neobjektīvu un destruktīvu. Feļetoniski ņirdzīga attieksme pret tautām svēto un vienojošo Baltijas ceļu. Žēlabas par to. ka literatūrā, mākslā, kultūrā, fundamentālajās zinātnēs Latvijā pārāk daudz nacionālo kadru (lasi — latviešu). No šejienes secinājumi pār sīkburžuāzisko stihiju, kas tagad nomācot «patieso šķiriskumu». Re, kā! Inteliģences veidošanā vajagot ievērot «proporciju principu»! It kā inteliģenci varētu veidot ar kadru daļas vadītāja pavēli. Un turpat tiek «pievesta» statistika it kā par labu minētajam argumentam — Rīgā latviešu valodā mācās 33,2 procenti skolēnu, bet krievu — 66.8 procenti. Secinājums — krieviski runājošiem tiekot nodarīta pārestība «inteliģences proporciju» ziņā. Interfronte ir negatīvi noskaņota pret Nacionālo kultūras biedrību darbību. Krieviskā šovinisma un egoistiskās birokrātijas kritika (A. Ždanoka rakstā «RB») tiek tulkota kā krievu nācijas kopumā apvainošana. Republikā pieņemtā valodu likuma kritika un pat noraidīšana. Odiozie Fēliksa Kaca panti, utt.
Tāda ir interfrontes loģika, kultūras ambīcijas un līmenis. Un, ja ar šo «programmu» un šo līmeni solidarizējas pilsētas ideoloģiskā vadība, tad var droši sacīt, ka ar tādu «bagāžu» sevišķi redzami panākumi ideoloģiskajā darbā mūsdienās gan nav paredzami. Acīmredzot vienīgā cerība pastāv domā, ka pārbūve tiks apturēta.
Visai paradoksālā veidā Interfronte izmanto demokrātijas un atklātuma iespējas, lai paustu «idejas», kādas Latvijā arī zināmi «spēki» pauda pēc 1959. gada plēnuma un kādas brīvi varēja sludināt visizteiktākās stagnācijas gados. Saprotu, ka lielākajai daļai pilsētas mēroga darbinieku lielās aizņemtības un politiskās aktivitātes dēļ nav laika apmeklēt tēlotājas mākslas izstādes. Tāpēc pastāstīšu, ka izstādē «Rudens 89» vienā no zālēm gluži tuvu bija eksponēti divi darbi — Viktora Karnanhova glezna «Mēslaine» un Evi Upenieces skulptūra «Nevienam es Rīgu nedošu». Pirmajā attēlotais asociējas ar Rīgai draudošo nelaimi un dažām tās izpausmēm šodien. Otrais atgādina un mākslinieciski pārliecinoši izteic rainisko Spīdolas domu: «Nevienam es Rīgu nedodu./ Tik tiem. kas cēla tās stiprumu./ Kas viņu lielu un staltu dara».
Ārkārtīgi nozīmīgi un aktuāli vārdi. Tā ir Rīgas, kuru mēs visi mīlam (kaut arī nolaistu un nabadzīgu), atjaunotnes programma. Domājot par to, atšķirībā no dažiem citiem bezcerīgā kritikā ieslīgušajiem manī tomēr ir intuitīva ticība Rīgas mēra (vienalga, tagadējā vai cita) praktiskajam saprātam. Tam, ka viņš savu saprātu un enerģiju arī visa iepriekšminētā radītajos apstākļos ziedos tam, lai apturētu galvaspilsētu degradējošo stihiju, ka viņš tiešām pavērsīsies pret īstajām Rīgas vajadzībām, respektēs sociālā taisnīguma principus, daudz vairāk rūpēsies par kultūras glābšanu un tālākgaitu un ciešā konstruktīvā kopdarbībā ar jaunievēlēto deputātu korpusu «cels Rīgas stiprumu».
Un vēl — mani pavīd cerība, ka viņi visi kopā atjaunos kādreizējo klasisko, lielisko uzrakstu virs nama Valdemāra ielā 3 — IN CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT, kā atjaunojam senos toponīmus, vēsturiskos ielu nosaukumus, citas vērtības. Cerība, ka notiks brīnišķīga pārvērtība paša šā nama darbības saturā un ka tā drūmajai, ārdošajai lomai Latvijas jaunākajā vēsturē tiks pārvilkts krusts. Šim procesam jākļūst par laikmeta progresīvo ideju, tautas gribas, kultūras paudēju, Rīgas, visas Latvijas uzplaukuma virzītāju un simbolu.
PĒTERIS ZEILE,
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, pedagogu teorētiskā semināra vadītājs
