Ceļā uz latviešu valodu kā valsts valodu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Valodu likuma projekts sabiedrībā ir radījis lielu interesi. Un kā nu ne! Atmiņā vēl dzīva priekšbalsošanas kampaņa pirms 6. oktobra Augstākās Padomes sesijas, kur ar grūtībām tapa lēmums par latviešu valodu kā Latvijas valsts valodu. Gandrīz trīs stundas ilgā diskusija — būt vai nebūt latviešu valodai par valsts valodu — izraisīja rūgtumu un skumjas pārdomas mūsu tautā. Dabiskā prasība — runāt savā valodā vienmēr un visur savā dzimtenē — bija jāizcīna sīvā cīņā. Daļa Latvijas sabiedrības, ieskaitot dažas mūsu augstākā ranga amatpersonas, šo prasību joprojām uzņem naidīgi vai — labākajā gadījumā — visai atturīgi. Neizpratne, patiesību sakot, nevēlēšanās saprast un nevēlēšanās redzēt blakus otru tautu, nevēlēšanās mācīties tās valodu stāv mūsu tautas atdzimšanai pretī. V. I. Ļeņina atgādinājums partijai, ka kodeksu par nacionālo valodu lietošanu spēj izstrādāt tikai paši nacionāļi, 1988. un 1989. gadā Latvijā realizēts tomēr netika (sk. komisijas sastāvu!), kaut gan partijas centrālais aparāts itin nopietni skandē lozungu par Ļeņina nacionālās politikas atdzīvināšanu.
Publicētais Valodu likuma projekts tapa ilgi un beigu posmā nedemokrātiski. Rezultāts — diezgan izplūdis, samocīts likumprojekts, kurā krievu valoda vairākos pantos pielīdzināta valsts valodai, tādējādi pārkāpjot lēmumu par latviešu valodu kā valsts valodu. Piemērojot šo lēmumu, jāatceras divi tā realizēšanas pamatnoteikumi: pirmais — latvietis jebkurā vietā Latvijas PSR ir tiesīgs runāt un saņemt atbildi latviešu valodā; otrais — visiem uzņēmumiem un iestādēm, kas atrodas Latvijas PSR, ir jābūt pakļautiem Latvijas PSR jurisdikcijai. Latvijas republikas teritorijā nevar būt eksteritoriālu uzņēmumu un iestāžu, izņemot pagaidām (līdz teritoriālā karaspēka izveidošanai kaut vai pēc P. Stučkas modeļa) PSRS Bruņotos Spēkus. Vissavienības pakļautības uzņēmumi un iestādes arī atrodas uz Latvijas PSR zemes, izmanto Latvijas PSR infrastruktūru, Latvijas PSR darbaspēku utt., tātad arī tiem ir jāievēro Latvijas PSR likumi.
No iepriekš sacītā izriet, ka valsts valodas statuss minētajā likumprojektā nav ievērots, īpaši I sadaļas 5. pantā. II sadaļas 6. un 8. pantā, III sadaļas 9., 12., 14., 17., 21. un 25. pantā, IV sadaļas 32., 33., 34. un 36. pantā.
I sadaļas 5. pantā ir norādīts, ka: «.. šis likums neregulē valodu lietošanu sadzīvē, darba kolektīva locekļu savstarpējā saziņā, PSRS Bruņoto Spēku daļās, iestādēs, organizācijās, karaskolās, kā arī aizsardzības rūpniecības uzņēmumos.» Pirmkārt, šis likuma pants ir pārprotams, jo var domāt, ka likums neregulē valodu lietošanu iestādēs, organizācijās. Otrkārt, aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, kas atrodas Latvijas PSR teritorijā, var strādāt un strādā arī latvieši, tāpēc būtu dabiski, ja lēmums par valsts valodu tiktu ievērots arī šajos uzņēmumos. Ņemot to vērā, 5. pants būtu formulējams šādi: «.. Šis likums neregulē valodu lietošanu sadzīvē, darba kolektīva locekļu savstarpējā saziņā un PSRS Bruņotajos Spēkos.»
II sadaļas 6. pantā «.. Oficiālā saskarsmē ar jebkura līmeņa tautas deputātu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā latviešu vai krievu valodu par saziņas valodu izvēlas pilsonis (atkārtojas jau 6. pantā izteiktā tēze — Dz. H.): ja deputāts pilsoņa izvēlēto valodu nesaprot, tad attiecīgajai tautas deputātu padomei jānodrošina tulkošana. Informācijā, kas tiek dota vēlētājiem par deputāta kandidātu, jāietilpst ziņām par latviešu un krievu valodas prašanu, pieļauta iespēja, ka tautasdeputāts valsts valodu varētu arī neprast. Paskatīsimies, ko par šo jautājumu saka pirmais Padomju Latvijas galva P. Stučka, bet ko nepieņem pēckara padomju vēstures zinātne: «Lai visur un ikkurā vietā varētu sarunāties vai sarakstīties savā valodā, tā ir taisni strādnieku šķiras interese, un tādēļ mēs prasām, lai ierēdņi un tiesneši prot visas vietējās (izplatītās) valodas. Un no šīs prasības mēs nepiekāpsimies, kad arī pārmestu, ka šo rindiņu rakstītājs prasot no latviešu tautības ierēdņiem Rīgā krievu un vācu valodu prašanu. Jā, tāpat kā no krievu un vācu ierēdņiem — latviešu valodas prašanu, jo demokrātija vēlēs ne pēc tautībām, bet pēc pārliecības un, starp citu, uz vārdu prašanas cenza pamata. Tas kandidātiem par zināšanu.» (Cīņa, 1917. g. 29. VII.) Tātad šī rindkopa 6. pantā absolūti nav vajadzīga. Arī priekšpēdējā rindkopa «Darbinieku profesiju un amatu sarakstu, kuros nepieciešamas latviešu un krievu valodu zināšanas, nosaka attiecīgās ministrijas vai resori Latvijas PSR Ministru Padomes paredzētajā kārtībā» atkārto jau 6. panta 2. rindkopā precīzi formulēto tēzi. «.. darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot un jālieto kā latviešu, tā arī krievu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai..» Turklāt LPSR Ministru Padomei šajā pantā ir dotas tiesības saīsināt vai pagarināt šo amatu sarakstu pēc resoru un ministriju ierosinājuma, kas, manuprāt, ir likuma piemērošana resoru un ministriju vajadzībām un ļauj likumu apiet ar līkumu. Bez tam — kas tad ir šie resori un ministrijas, ja labi zinām, ka vairāk nekā 80 procenti mūsu rūpniecības atrodas Vissavienības pakļautībā? Vai varam cerēt, ka likumu par valodām, kas ir spēkā Latvijas PSR, ievēros Maskavas iestādes? Arī šī rindkopa 6. pantā tātad nav vajadzīga un ir pat kaitīga.
II sadaļas 8. pantā norādīts, ka «Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā rīkotajos kongresos, konferencēs, sēdēs un sapulcēs uzstājoties runātāju valodu izvēle ir brīva, ja nepieciešams, rīkotājs nodrošina tulkojumu». Manuprāt, pirmkārt, te sajaukti dažādi sabiedriskās darbības līmeņi, un, otrkārt, nav skaidrs, kam nodrošina tulkojumu. Tāpēc nepārprotamāks būtu šāds formulējums: «Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā rīkotie kongresi, konferences, sēdes, sanāksmes un sapulces notiek valsts valodā. Ja kāds no runātājiem uzstājas citā valodā, rīkotājiem jānodrošina tulkojums latviešu valodā.»
Aplūkosim III sadaļas 9. pantu: «Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānos gan lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Šīs valodas nepratējam sēdēs un sanāksmēs ir tiesības lietot krievu vai pēc vienošanās kādu citu valodu. Nepieciešamības gadījumos ir jānodrošina tulkojums.
Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānu akti tiek pieņemti un publicēti latviešu valodā ar tulkojumu krievu valodā.»
Te jāpievērš uzmanība, pirmkārt, tam, ka, tāpat kā 6. pantā, pieļauta iespēja, ka valsts varas un valsts pārvaldes orgānu amatpersonas latviešu jeb valsts valodu varētu neprast. Runa nav taču par tiem retajiem gadījumiem, kad šādās sēdēs piedalās arī amatpersonas no Maskavas vai no citām republikām un valstīm. Otrkārt, LPSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānu aktus paredzēts pieņemt un publicēt latviešu valodā ar tulkojumu krievu valodā. Kāpēc ar tulkojumu krievu valodā, ja valsts valoda Latvijas PSR ir latviešu valoda? Protams, var būt tādi gadījumi (un es pieļauju domu, ka to būs daudz), kad šie akti ir jātulko krievu valodā vai pat kādā citā valodā, taču šeit šī prasība ir nevietā un krievu valoda uzurpē valsts valodas tiesības. 9. pantam acīmredzot jābūt šādā redakcijā: «Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānos gan lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgānu akti tiek pieņemti un publicēti valsts valodā.»
Un vēl ko gribu atgādināt. Valodu likuma projektam nevis jāatspoguļo pašreizējā valodu situācija, bet gan jārāda, kādām jābūt valodu attiecībām pēc šā likuma stāšanās spēkā!
12. pantā ir absurda tēze: «Tiesvedība LPSR notiek latviešu valodā vai arī attiecīgās teritorijas vairākuma valodā.» Ja latvieši Latvijā kļūs par mazākumu, tad acīmredzot tiesvedība pie mums notiks krievu valodā un latviešu valodu var nelietot nemaz pat tad, ja tiesāsies divi latvieši. Rīgā, manuprāt, tiesvedība var notikt jau krievu valodā, jo latvieši šeit ir mazākumā. Turpmākie teikumi analizējamo tēzi nespēj atspēkot. Tāpēc 12. pantam ir vajadzīga šāda redakcija: «Tiesvedība LPSR notiek valsts valodā vai pēc procesā iesaistīto pušu vienošanās citā valodā.» Projektā iekļuvušais teikums ir nekritiski pārņemts no pašreizējās LPSR Konstitūcijas.
14. pantu kompetenti un sīki ir analizējis valodnieks O. Bušs (Kā pāriesim no deklarativitātes uz konkrētību? — PJ. 1989. g. 9. II.) Tomēr acīmredzot vietā būtu vēlreiz pievērst tam īpašu uzmanību. Tātad visbūtiskākos iebildumus šajā pantā rada Augstākās Padomes Prezidija vēlāk ieviestie labojumi likumprojekta tekstā. Un tie ir 14. panta 2. un 4. rindkopa — «Krievu valodas lietošanu lietvedībā var turpināt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija noteiktajā kārtībā, pie tam, nosakot termiņu, jāņem vērā reālie priekšnoteikumi pārejai uz lietvedību latviešu valodā. Darbiniekiem jānodrošina dienesta informācija latviešu valodā, kā arī iekšējo dokumentu pieņemšana no viņa latviešu valodā. Struktūrvienībām tajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās, kurās lietvedība turpinās krievu valodā, ir tiesības lietot latviešu valodu.» un «.. iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu, savstarpējā saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu.» Pirmkārt, kā jau aizrādījis O. Bušs, 14. panta 2. rindkopa runā pretī vienlaikus publicētajam lēmuma projektam «Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību», kurā tām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem utt., kur latviešu valoda vēl nav lietvedības valoda, paredzēts triju gadu pārejas posms. Līdz ar to arī 4. rindkopa automātiski no šā panta izņemama. Otrkārt, kā jau iepriekš teicu, neredzu iespējas kādai organizācijai, iestādei vai uzņēmumam piešķirt eksteritoriālas tiesības Latvijas PSR, pat dzelzceļam ne. Te, manuprāt, likumprojekta uzlabotāji pamatojušies uz apšaubāmu vairākuma kritēriju, kas mūsu tautai ir sagādājis tik daudz posta. Tāpēc pilnīgi pievienojos O. Buša secinājumam: «.. Ja šāds pants paliks likuma oficiālajā tekstā, tad tas pieļaus pilnīgu patvaļu (un pat ļaunprātīgu sabotāžu) latviešu valodas ieviešanai lietvedībā.» Lēmums par latviešu valodu kā valsts valodu bija pieņemts jau 6. oktobrī, bet paskatieties, kas notiek kaut vai ministriju un resoru gaiteņos! Tur pat uzraksti, izkārtnes nav vēl pieliktas latviešu valodā, kur gan tiem radīsies tā lielā vēlēšanās latviešu valodu ieviest lietvedībā. Tāpēc, precizējot vēl darba grupas ieteikto redakciju, 14. pants varētu būt šāds: «Latvijas PSR iestāžu, uzņēmumu un organizāciju (izņemot 18. un 19. pantā norādīto) gan iekšējās lietvedības, gan sēžu un visu citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja kāds no runātājiem uzstājas citā valodā, rīkotājs nodrošina tulkojumu latviešu valodā.» Un tālāk seko publicētā varianta trešā un piektā rindkopa.
17. pantā teksts «.. citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums latviešu vai krievu valodā» jāpārveido, ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas tiesības, šādi: «.. jāpievieno notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā.»
21. pantā, kā jau aprādīts, pazudis viens svarīgs vārdiņš «republikas», tāpēc teksts jāatjauno šādā redakcijā: «Atbilstoši republikas vajadzībām tiek radīti apstākļi šajās specialitātēs iegūt izglītību arī krievu valodā.»
25. panta rindkopai «Latvijas PSR nodrošina filmu un citu audiovizuālo darbu tulkojumu latviešu valodā, Latvijas PSR ražoto — krievu vai citā valodā» būtu jābūt šādai: «Latvijas PSR nodrošina filmu un citu audiovizuālo darbu tulkojumu valsts valodā», jo Latvijas PSR ražotos darbus var tulkot jebkurā citā valodā, ja vien ir vajadzība. Bez tam — teksts «Masu informācijas līdzekļos tiek nodrošināta valsts valodas lietošana ..» koriģējams — «.. tiek nodrošināta valsts valodas prioritāte ..» — atbilstoši likumprojekta sākotnējam variantam.
Pārspīlēta prasība pēc tulkojuma krievu valodā ir raksturīga gandrīz visiem IV sadaļas pantiem — 32., 33., 34. un 36. Ja kādu tekstu nepieciešams tulkot citā valodā, tad taču tāda iespēja nevar būt liegta, bet likumā īpaši atrunājama šī tulkošana nav. Tāpēc labojumi būtu šādi: 32. panta teksts «.. vispirms veidojami latviešu valodā, pēc tam dodot tulkojumu krievu un vajadzības gadījumā arī kādā citā valodā» būtu pārveidojams «Latvijas PSR iestāžu, uzņēmumu, organizāciju un to struktūrvienību nosaukumi veidojami latviešu valodā». 33. pantā — svītrot «.. dublējot tos arī krievu valodā». 34. pantā svītrot «.. tiem labajā pusē (vai apakšā) dodot tulkojumu krievu valodā vai kādā citā valodā». Un vēl mazliet par tulkošanu krievu valodā. Gribu atgādināt PSKP CK Politbiroja locekļa, PSKP CK sekretāra A. Jakovļeva teikto, gan citā sakarā: «Te, šķiet, nebūtu jārunā par dublēšanu, bet gan par to, lai visi, kas dzīvo un strādā republikā, prastu abas valodas.» (Cīņa. 1988. g. 13. VIII.) Pārdomas rada arī tekstu atkārtošanās dažādos pantos, piemēram, I sadaļas 3. pants garantē tiesības lietot latviešu valodu tiklab runā, kā rakstos, bet to jau nosaka I sadaļas 1. pants. Tās pašas sadaļas 4. pants faktiski dublē 5. pantu, kur skaidri un gaiši ir teikts, ka «.. likums neregulē valodu lietošanu sadzīvē, darba kolektīva locekļu savstarpējā saziņā». Krievu valodas izcelšana 4. pantā it kā noniecina citu valodu tiesības būt par savstarpējās saziņas līdzekli starp dažādām tautām. Turklāt republikas teritorijā par galveno sazināšanās līdzekli tomēr ir jābūt valsts valodai. 17. pants daļēji dublē 6. pantu. 16. pants arī dublē 6. pantu utt. 5. pants derētu drīzāk kā preambula likumprojektam vai arī ievietojams tūlīt aiz 1. panta.
Iebildumus izraisa arī Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projekts «Par Latvijas PSR likuma spēkā stāšanās kārtību». Pārejai uz lietvedību latviešu valodā pilnīgi pietiktu ar diviem gadiem, nevis trim. Jo — a) kā teica A. Jakovļevs: «Vairākums cilvēku ir labvēlīgā situācijā — ir iespēja valodu apgūt ikdienas darba saskarsmē. Neviens neprasa, lai krievs lieliski runātu latviešu valodā, bet latvietis — krievu valodā. Ne jau tur tā lieta. Galvenais, lai starp viņiem nerastos nesaprašanās barjera valodas neprasmes dēļ.» (Cīņa, 1988. g. 13. VIII); b) LPSR Konstitūcijas 34. pants par visu valodu līdztiesību republikas teritorijā nekad nav bijis atcelts, tāpēc paātrināta latviešu valodas apguve būtu tikai parāda atdošana latviešu tautai; c) ņemot vērā, ka latviešu valoda par valsts valodu tika pasludināta 1988. gada 6. oktobrī un ka Valodu likums stājas spēkā tikai 1990. gadā, pārejai uz lietvedību latviešu valodā tātad pašreiz ir doti četrarpus gadi. Tas ir pārlieku liels laiks, tāpēc lēmumā pārejai uz lietvedību latviešu valodā jāparedz divi gadi. Manuprāt, arī Krāslavas, Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes rajonam trīsarpus gadi būtu pietiekams laiks, lai varētu pārkārtoties, it īpaši, ja zināms, ka Rēzeknes un Ludzas rajonā latviešu tautības iedzīvotāju ir vairāk par 50 procentiem. Vai tiešām latviešiem vēl četri gadi un Latgalē pat seši gadi jāgaida (pēc pašreizējā projekta), līdz valsts iestādes spēs apmierināt viņu vajadzības latviešu valodā? Kā smejies, teiktu Ķencis, sieviete šai laikā var dzemdēt vairākus bērnus, bet birokrāts iemācīties vienu valodu nevar.
Neskaidrs ir arī formulējums: «Latvijas PSR ministrijām un resoriem nodrošināt resoru, ieskaitot Vissavienības vispārējās nozīmes normatīvo aktu .. tulkojumu latviešu valodā.» Te jādomā, vai runa ir par esošajiem aktiem vai par tiem, kas vēl būs? Vai ministriju un resoru akti tiks pieņemti joprojām krievu valodā? Vai uz šo lēmuma punktu neattiecas arī Valodu likuma 9. pants?
Kaut arī bija jākonstatē minētās nepilnības, Valodu likuma projekta pamatievirzes demokrātiskais raksturs ir acīm redzams. Projekts aizstāv (izņemot 14. pantu) visu Latvijas iedzīvotāju intereses neatkarīgi no to nacionālās un valodas piederības. Pirmkārt, tas dod tiesības visiem Latvijas pilsoņiem lietot visās privātās dzīves sfērās valodu pēc sava ieskata. Otrkārt, jebkurā valsts un administratīvajā instancē pilsonis savas vajadzības izteikšanai var izmantot latviešu vai krievu, dažos gadījumos arī citu, valodu un viņam tiek garantētas tiesības saņemt atbildi tai pašā valodā. Šajā likumā garantijas savas valodas lietošanai saņem gan krievs, kas nerunā latviski, gan latvietis, kas neprot krieviski (ja tāds būtu). Pilsoņi pārstāj būt atkarīgi no kancelejas ierēdņa, pārdevējas, valsts dažāda ranga ierēdņu noskaņojuma un patvaļas. Treškārt, valodu grūtību gadījumā starp priekšnieku un pakļauto par sazināšanās valodu tiek atzīta pakļautā valoda. Tātad te tiek aizsargātas nevis kādas nacionālās grupas intereses, bet Latvijas darbaļaužu intereses. Vienas sociālas grupas intereses Valodu likuma projekts tomēr aizskar. Tā ir birokrātija. Un birokrātija būs tā, kas viskonsekventāk un visilgāk cīnīsies pret Valodu likuma ieviešanu.
Likums par valodu top. Tas ir labi.
Un tomēr: «Nav aizvainojošāka un pazemojošāka stāvokļa kā savā zemē, republikā, valstī lūgties tiesības runāt, rakstīt, domāt un tikt saprastam savā tēva, mātes un visu pirms mums aizsaulē aizgājušo latviešu senču valodā.» (No J. Vinklera vēstules — Padomju Jaunatne, 1988. g. 5. X.) Joprojām.
DZINTRA HIRŠA,
ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece, filoloģijas zinātņu kandidāte
