Priekšvēlēšanu farsa scenārijs
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vēlēšanu maratons iet kā pa viļņiem, emocijas ceļas un plok, nāk un aiziet datumi, kas ierobežo kandidātu izvirzīšanas sapulču un pašas tautas deputātu vēlēšanu laiku. Te nu gan, ja kāds vien to vēlas, var izvērsties…
Atvaļinātu virsnieku grupa Purvciema dzīvojamā rajonā, ievērojusi vienpusību izvirzāmo kandidātu un ievēlēto deputātu sarakstā (šis rajons bija iepaticies' nomenklatūras darbiniekiem), nolemj rīkoties un izvirzīt deputāta kandidātu 93. vēlēšanu apgabalā no pašu vidus. Un tā virsnieku iniciatīvas grupas pārstāvji vienojas ar Rīgas 24. vidusskolas direktoru J. Kļukinu, ka viņš atļaus priekšvēlēšanu sapulci noturēt šīs skolas telpās. Pēc neilgām pārdomām un šaubām direktors aizrāda, ka 93. vēlēšanu apgabalā taču jau esot izvirzīts kandidāts. Tomēr pēc brīža viņš piekrīt dot atļauju izmantot skolas zāli šā gada 8. janvārī no pulksten 18.30.
Direktors uzdod šo jautājumu praktiski nodrošināt savai vietniecei audzināšanas darbā un par šo pasākumu informē arī skolas partijas pirmorganizācijas sekretāru vēstures skolotāju Jevgeņiju Zeļenovski, kurš šo ziņu uzņem ar manāmu nepatiku. Bet ir jau arī iemesls: Jevgeņijs Zeļenovskis ir atbildīgs darbinieks jau dažas dienas iepriekš izvirzītās deputātu kandidātes Gaļinas Izranovas iniciatīvas grupā.
Norunātajā dienā pulksten 18.30 skolas darbiniece uz lūgumu, ka nepieciešams atvērt skolas parādes durvis, apsola pulksten 19 atvērt parādes durvis un aizslēgt rezerves izeju. Pusstundu pirms paredzētā laika tiek atvērta zāle, un pasākums var sākties.
Turpmākie notikumi ir pietiekoši izteiksmīgi. Gādīga vietējās namu pārvaldes priekšnieka sūtīta, zālē ierodas pasu galda darbiniece. Nāk arī pirmie priekšvēlēšanu sapulces dalībnieki, tajā skaitā — rezerves vecākais virsnieks V. Osipenko. Pierakstoties sapulces dalībnieku reģistrācijas lapā, viņš apzināti neuzrāda pasi un nosauc nepareizu dzīvesvietas adresi, mēģinot apmānīt pat savu bijušo dienesta biedru. Taču mikrorajona iedzīvotāju modrība šo viltību atklāj. Nosaucot īsto adresi, V. Osipenko nevarētu piedalīties balsošanā, jo nedzīvo 93. vēlēšanu apgabalā. Pasu galda darbiniece, šķiet, notiekošo vēro ar zināmu interesi, proti, lai savām iecerēm nelabvēlīga iznākumā gadījumā būtu kompromitējošs materiāls.
Īsi pirms pulksten 19, kad ir jau reģistrējušies daži desmiti vēlētāju, parādās arī atbildīgi darbinieki: partijas pirmorganizācijas sekretārs un direktora vietniece. Skolas administrācijas darbinieki ieņem vietas blakus sapulces dalībnieku reģistrētājiem: tātad viņiem ir arī īpatnēja savas lomas izpratne šajā pasākumā. Drīz pienāk pirmie trauksmes signāli — ir noslēgtas visas skolas ārdurvis, cilvēki staigā apkārt skolai, bet iekšā netiek. Direktora vietniece vienā mierā paskaidro, ka tas nevarot būt.
Aizsūtītais pārstāvis atgriežas ar pusotra desmita vēlētājiem, kas apliecina, ka daļa cilvēku nav sagaidījuši durvju atvēršanu un aizgājuši mājās.
Turpinās reģistrācija, parādās vēl daži «nezinīši», kas svētā vientiesībā mēģina reģistrēties, kaut gan nedzīvo šā vēlēšanu apgabala teritorijā. Attaisnojumi tie paši vecie — vai tad tas ir tik svarīgi? Varbūt tā ir zināma inerce pēc iepriekšējās sapulces 3. janvārī, kur arī notika deputāta kandidātu izvirzīšana, kad pēc divu desmitu šīs sapulces dalībnieku apliecinājuma netika pārbaudītas pases, pierakstot nosaukto vārdu, uzvārdu un adresi…
Vēstures skolotājs ir atstājis savu novērotāja posteni, toties ierodas arī cilvēki, kas nevēlas reģistrēties. Viņu nodoms kļūst redzams visai drīz: radīt «darba» atmosfēru zālē ar klaigāšanu, bet precīzāk — dezorganizēt sapulces gaitu.
Un tad kļūst zināms, ka ārdurvis atkal ir aizslēgtas.
Ataicinātie cilvēki (to sanācis vairāk par 70) ir sašutuši par šīm manipulācijām ar durvīm un, galvenais, par zaudēto iespēju iepazīties ar iespējamo alternatīvo kandidātu no mikrorajona iedzīvotāju vidus. Cilvēki domā un saprot, ka mikrorajona iedzīvotāju intereses labāk spētu aizstāvēt pārstāvis no pašu vidus, nevis nomenklatūras darbinieks.
Cilvēki ir sapratuši arī to, ka uz mūžu vadošos amatos izvirzīti nomenklatūras darbinieki mūs neaizvedīs pretī tiesiskai valstij. To ir sapratuši daudzu demokrātijas valstu pilsoņi. Tikai līdz mūsu sabiedrības atsevišķu grupu pārstāvjiem šī atziņa vēl nav nonākusi, kaut arī viņi uzskata sevi par «veselīgajiem spēkiem». Tāpēc, nenoliedzot jebkādas vēlētāju grupas tiesības paust savu vēlmi, iedzīvotāji iestājas arī par savām tiesībām likumā paredzētajā kārtībā izvirzīt savu kandidātu un nodrošināt patiesi demokrātiskas alternatīvas vēlēšanas. Diemžēl šī iniciatīva atdūrās pret organizētu un vāji maskētu pretestību, kurai nav nekāda sakara ar politisku kultūru un kura nebūt nesekmē jau izvirzītā un arī vienīgā deputāta kandidāta autoritāti. Īsi sakot, tas bija īsts «lāča pakalpojums» cienījamajai G. Izranovai.
Bet atgriezīsimies norises vietā. Mūsu pārstāvis atvainojās vēlētājiem par notikušā pasākuma neveiksmi, daļu vainas uzņemoties arī uz sevi, jo, iespējams, viņam vajadzēja padomāt par mistiska «baiļu sindroma» nomāktajiem skolas darbiniekiem, lai viņi justos drošāki, ja, pie katrām durvīm ar sapulces organizētāju ziņu nolikti, stāvētu kārtības sargi. Patiesības labad gan jāsaka, ka skola šajā laikā turpinājās dažādu sekciju nodarbības un nekas neliecināja, ka sanākušos sapulces dalībniekus varētu uzskatīt par cilvēku sabiedrībai bīstamiem. Aktīvākie pilsoņi sanāksmes noslēgumā nolēma iesniegt protestu rajona vēlēšanu komisijai un dublikātus nosūtīt Latvijas televīzijai un laikrakstam «Rīgas Balss».
Rezerves virsnieku iniciatīvas grupas vārdā
Jānis BAŠKERS,
Georgs STIPRAIS
