Vai izrausimies?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēdējā laikā diskusijās par vides aizsardzību iecienīts dabas aizstāvju oponentu paņēmiens ir aicinājums runāt konkrēti. Konkrēti par kādu objektu — vides piesārņotāju, jo kā nākamo trumpi tūlīt var izspēlēt aizrādījumu, ka šis objekts viens pats nemaz tik lielu piesārņojuma procentu kopainā neveido, tātad ir pieciešams, jo saimniecībā noderīgs. Galvenais — nepieļaut sarunu par cēloņiem, kas summējoties radījuši to saimniekošanas modeli, kurš kā neapturams mehānisms rāpo pāri mūsu zemītei, prasot arvien jaunus dzīvās vides upurus.
Tiekoties ar republikas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku bioloģijas zinātņu doktoru PĒTERI CIMDIŅU, mans mērķis bija runāt tieši un tikai par šiem cēloņiem kopumā, par ekoloģisko situāciju kā objektīvu, izzināmu un arī vadāmu stāvokli.
— Sakarā ar mūsdienu rūpniecības vērienu apdzīvojamo vidi vairs nevaram uzskatīt par noslēgtu telpu, kurā drīkstam izdarīties kā paši savā dzīvoklī — pēc katra patikas. Vērtējot mūsu darbības ietekmi uz vidi, par telpas mērogu nu jāņem vismaz reģions. Tāpēc lūdzu jūs kā starptautiskas programmas ekspertu sākumā informēt lasītājus par mūsu un citu Baltijas jūras valstu sadarbību šajā jomā. Cilvēki cer uz starptautiskām saistībām kā zināmām iekšējā ekoloģiskā stāvokļa normalizēšanas garantijām.
— Pēc M. Gorbačova ierosmes tiek realizēta programma «Starptautiskā ekoloģiskā drošība». Pirmā reģionālā starptautiskās ekoloģiskās drošības programma ANO līmenī Baltijas jūras reģionam tika pasludināta 1988. gada 12. februārī Oslo. Tallinā nesen notika šīs programmas grupas sēde. Pētījumu apjoms ir plašs — tie aptver demogrāfiskos rādītājus, migrācijas procesus, valstīs izvietotā bruņojuma analīzi, vides apstākļus pilsētās u. c. Dabas kvalitātes aspektā Baltijas jūru mēs vairs nevaram uztvert kā tādu lēzenu, noslēgtu bļodu — te «satek» viss, kas notiek jūrā ieplūstošo upju baseinos. Baltijas jūras reģiona aizsardzība paredz ekoloģisko apstākļu uzlabošanu 100 km dziļi iekšzemē. Tiek izstrādāti starptautiski kritēriji, kontrole, sadarbība, jo nevar būt labi, teiksim, Zviedrijā, ja mums te ir slikti, un otrādi. Esam ieinteresēti uz vislielākās labvēlības principiem balstītā savstarpējā sadarbībā.
— Vai esam gatavi šādai sadarbībai? Manuprāt, atpalikuši esam arī vides aizsardzības jomā, par ko citas Baltijas jūras piekrastes valstis diez vai tur uz mums labu prātu.
— Jā, tā tas ir. Sadarbības piedāvājumi apliecina beidzot radušos ticību tam, ka tiešām gribam kaut ko darīt. Jautājums ir ļoti nopietns — vai mēs šo ticību attaisnosim vai ne. Es pat teiktu vairāk: tas, ko mēs šobrīd saprotam ar ekoloģisko kustību, ar Dabas aizsardzības komiteju kā valstisku organizāciju, ir instruments, kas parādīs — būs vai nebūs pārbūve. Ja ekoloģiskos jautājumus risināsim nepareizi, no mums novērsīsies daudzi, pieaugs ekonomiskais, politiskais un morālais spiediens no ārpuses. Saprātīga un godīga sadarbība ir vienīgā izeja. Mums ir noticēts, un tas jāizmanto, jo nekas cits kā labvēlīgs sadarbības režīms mums netiks piedāvāts.
Mēs esam strādīga tauta, savu atpalicību ātri likvidēsim jebkurā sfērā — dodiet tikai iespēju reģionā brīvi sadarboties un pašiem izlemt šos jautājumus! Teorija mums ir pietiekami attīstīta, griba arī — tikai jānokrata birokrātiskie žņaugi.
— Šodien vērojam divus vienlaicīgus procesus: no vienas puses — dabas aizstāvju izmisuma pilns cīniņš un cerības, no otras — pilnīga šo tendenču neievērošana valsts plānošanā (vismaz šāds priekšstats cilvēkiem radies). Sajūta apmēram tāda pati kā metro jautājumā: visi ir pret, bet kāds neredzams spēks pamatīgi spiež uz «par», turklāt šis neredzamais ir uzurpējis lemšanas tiesības.
— Jūs te acīmredzot domājat ar pastāvošajiem energoresursiem nepamatotas ekonomikas attīstīšanu. Jāatzīst, ka republikai paredzētā ekoloģiskā stratēģija ir galīgi nepareiza. Proti, šeit ir agrāri neatkarīga teritorija — dabas doti apstākļi lauksaimnieciskas produkcijas intensīvai ražošanai.
— Piedodiet, bet republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns preses konferencē apgalvoja, ka neviens nekad neesot izteicis šādu viedokli…
— Zemkopības speciālists Rūdolfs Stalbovs ir ieviesis ļoti labu terminu šādu parādību apzīmēšanai — ekoloģiskā tumsonība. Jebkurā statistikas krājumā gan pie mums, gan ārzemēs saprotami rakstīts, ka Latvijā 45 procenti teritorijas ir lauksaimniecībā intensīvi izmantojamas zemes. Padomju Savienībā vidēji – tikai 27 procenti. Kritiskā robeža, aiz kuras sākas bads, ir 24 procenti. Jāapzinās šīs attiecības, lai kļūtu pilnīgi skaidrs, kas mums šajā teritorijā jādara. Ja mēs pašlaik no aramzemes hektāra ņemam 24 līdz 30 centnerus graudu, tad tā ir māžošanās, nevarības apliecinājums, nevis zemes izmantošana. Vēl sliktāk ir, ja tik lielas teritorijas resursi tiek tērēti rūpniecības vajadzībām, turklāt rūpniecībai attīstoties rūpniecības dēļ, tātad – pa apburtu apli.
Otra mūsu bagātība ir ostas. Lielu daļu nacionālā ienākuma, es domāju — pat 7 līdz 10 procentus, mēs varētu iegūt no eksporta un importa operācijām, kuras notiek mūsu ostās. Mums ir jāuztur šī teritorija, tātad pienāktos kompensācija, jo, piemēram, «zaļais signāls» uz Ventspils ostu braucošajām naftas cisternām jauc republikas tautas saimniecības ritmu.
Fakts, ka tagad Latvija vairs nepastāv kā agrāri neatkarīga teritorija, t. i., kā teritorija, kas pati sevi spēj pabarot, ir lielākā kļūda, kāda jebkad pieļauta. Mums jāieved rudzi, mums jāieved 60 procenti kombinētās lopbarības, lai tikai nodrošinātu kādu mistisku liellopu, cūku u. c. skaita rādītāju. Patiesībā būtu jāsamazina liellopu skaits, lai radītu optimālu stāvokli, līdz ar to būtu vairāk gaļas.
Upsalā, nabadzīgo augšņu zemē Zviedrijā, es piedalījos lauksaimniecības pasākumā, kurā kā pasaules lauksaimniecības ideālais modelis tika minētas Kubaņas augsnes un Latvijas klimats. Latvijas klimatu Kubaņā mēs nodrošināt nevaram, bet Kubaņas augsnes Latvijā iekopt varam. Kāpēc tad atteikties no šā varianta, kāpēc neveltīt pūliņus tieši augšņu iekopšanai, panākot, ka lauksaimniecības produkcija nodrošina mūs pašus un kļūst arī par preci, lai mēs uz paritātes pamata ar šo saražoto produkciju preču tirgū apmainītos ne tikai valsts ietvaros, bet arī pāri Baltijas jūrai. Mums ir laši — kāpēc mēs tos atdodam par velti, sadalot pēc sociālā netaisnīguma principiem, kāpēc par šiem lašiem nevarētu saņemt kompensāciju, par kuru iepirkt, teiksim, attīrīšanas iekārtas?
Visi šie jautājumi nav nemaz tik naivi, kā var šķist vienam otram.
Normāli, loģiski domājot, ir tā: lai saimniekošanu padarītu kaut cik atbilstošu reālajiem vides apstākļiem, nepieciešama ekonomikas decentralizācija, saimnieciska patstāvība.
— Pati daba rāda (to ir apliecinājusi arī pēdējo astoņu simtu gadu vēsturiskā pieredze), ka šo teritoriju Baltijas jūras krastā, kur valda asas reģionālas klimatiskās svārstības, nevar centralizēti ne apsaimniekot, ne pārvaldīt. Šī stratēģija mums jāpārskata. Koordinācija un kooperācija ekonomikas jomā ir nepieciešama, bet uz vienlīdzības principiem. Tikai tad varēsim nodrošināt centralizāciju politiskajā jomā. Bet pie mums, maskējoties ar centralizāciju politiskajā jomā, grib centralizēt arī visu materiālo. Līdz ar to tiek grauts pamatprincips, kura dēļ mēs gribam būt Padomju Savienības sastāvā, gribam redzēt Savienību ekonomiski varenu. Pašlaik viss tiek virzīts tā — un es nesaprotu, kā vārdā notiek šī virzība, — lai parādītu, ka atsevišķs reģions patstāvīgi nevar tikt galā ar savām problēmām, tātad — lai varētu vadīt no «augšas». Bet galvenais vadīšanas princips ietver sevī likumsakarību: teritorija nav vadāma, ja tā nav fiziski kontrolējama. Dodiet saimniecībām patstāvību, jo tikai tās pašas spēj fiziski kontrolēt savu teritoriju, pārzināt savus resursus.
Tie paši principi attiecas arī uz jautājumu par metro. Kāda nepieciešamība ir plānot, ka Rīga nepārtraukti augs, ja tā uzbūvēta ekoloģiski nepiemērotā vietā, ja tā tikusi celta kā mazpilsēta, kā tirdzniecības centrs upju grīvās Lielupes, Daugavas un Gaujas «zelta trīsstūrī», par kuru mēdza teikt: kur vien pagrozies, visur zelta dālderi ripo. Balta naudiņa te griezās, tāpēc arī radās šis reģions, un mums vajadzēja saprast, ka daudz labāk te būtu iederējusies nevis Rīgas HES, bet republikas zivju tirgus, kur varētu piebraukt pie upes ieplakā ierīkotiem zivju dīķiem un nopirkt, ko vien sirds kāro, — zuti, vimbu, nēģi, lasi, lepnos plaužus — viss te kādreiz nāca. Tagad vedam no tālienes stavridas, uz katru kilogramu stavridu tērēdami kilogramu degvielas. Nemaz nerunājot par šīs zivs uzturkvalitāti, jājautā: vai tas ir ekonomiski izdevīgi?
Visu laiku jādzird apgalvojumi, ka urbanizācija esot neapturams, tātad nevadāms process. Vai tiešām nevadāms?
— Nevadāms ir tikai dzērājs un arī tikai līdz zināmam piesātinājuma līmenim: kad viņš pārdzeras par daudz, tad nokrīt un kļūst vismaz transportējams. Arī urbanizācija ir nevadāma tikai līdz zināmam piesātinājuma līmenim. Nonākot pēdējā fāzē, urbanizācija ne tikai kļūst vadāma, bet pat noteikti ir jāvada. Mēs baidāmies atzīt, ka pilsētu augšana ir vadāma arī sākumfāzē, vismaz visur citur tas ir izdevies.
Vadīšana nozīmē rekultivāciju — viss, kas šeit aizlaists, nepareizi veidots, ir jākopj. Mēs atrodamies nevis neskartā zemē, bet gan uz bieza kultūrslāņa, un šis kultūrslānis prasa kopšanu. Ir jākopj, jārekultivē mūsu lauki, meži, upes, ezeri. Dzimtbūšanas atcelšanas aktos (mājas iepērkošo tiesībās un pienākumos) bija ierakstīts brīvlaisto pienākums kopt viņu iepirkto māju apkārtējo teritoriju. Tagadējie zemes izmantotāji — kolhozi un sovhozi — maldīgi domā, ka tā ir viņu zeme, patiesībā viņi šo zemi īrē no valsts, turklāt viņi to tikai ekspluatē, lai iegūtu peļņu, bet nekopj. Kopt nozīmē izmantot apkārtējās teritorijas, rūpēties par ceļmalām, grāvmalām, upēm, ezeriem, dīķiem. Jau 1882. gada līgumrakstā, kura eksemplārs man ir, par šādu kopšanu bija paredzēta kompensācija, atlaižot katru gadu zināmu summu no māju pirkšanas cenas. Precedents tātad ir, vajadzēja tikai pārņemt labo pieredzi.
— Pašreizējās saimnieciskās stratēģijas sekas ir tādas, ka cilvēkos zūd vēlēšanās kaut ko kopt. Arī talkas rīkojot, organizētājiem jādzird: kāpēc mums tas jādara, atnāks citi, kas visu, neviena netraucēti, nopostīs, piemēslos...
— Diemžēl jāatzīst, ka viņu pretenzijas ir pamatotas. Es augstu vērtēju mūsu Kultūras fondu, tā darbību no morāli ētiskā viedokļa, taču, ja resorismu un Kultūras fondu salīdzinām kā divus pretspēkus, kā tas reāli pašreiz ir, tad iznāk, ka skaisti dziedoša lakstīgala staigā ar slotiņu pakaļ lācim un uzslauka to, kas viņam paliek pāri... Spēki ir pārāk nevienādi. Līdzīga situācija kādreiz veidojās arī VDR, kad tur radās vides kopšanas klubi. Arī tiem ar visu vācisko pedantismu un likuma cienīšanu nācās atzīt, ka tāda situācija ir nepieļaujama un vajag disciplinēt ražotājus. Bez pātagas tomēr nevar iztikt.
— Vai disciplinēšana iespējama, ja vispārējais kultūras līmenis dažādu apstākļu dēļ noslīdējis zemu, arī to cilvēku vidū, kuriem par šo disciplinēšanu būtu jārūpējas?
— Mums ir augsts kultūras līmenis parādes vajadzībām. Mūsu saimniecisko tipu es nevaru — ar dažiem izņēmumiem — dēvēt par kultūrsaimniecisko tipu. Termini «kultūrvēsturiskais, kultūrsaimnieciskais tips» tagad jālieto ar lielām bažām, vārds «kultūra» te drīzāk gan jāmet nost. Taču daudz svarīgāka problēma par piesārņojuma uzkrāšanos katrā no mums kā indivīdā ir piesārņojuma (arī morālā) uzkrāšanās sabiedrībā. Mēs satraucamies par pusaudžu adaptīvo jeb piespiedu uzvedību — tātad uzvedību, kas atbilst videi. Tā izpaužas kā toksikomānija, narkomānija, grupu agresivitāte un indivīda pasivitāte — visas šīs parādības jau pieskaitāmas pie cilvēku populācijas slimībām. Mēs baidāmies definēt cilvēku populāciju, tā pati tauta vien jau tā ir: tauta kā populācija uzrāda ģenētisku pēctecību un ilgstošā laika periodā — saikni ar teritoriju, kas izpaužas kā specifiska uzvedība, kā attieksme pret teritoriju saimnieciskajā ziņā.
Šī attieksme mums ir zaudēta. Ir iznīcināta pareiza teritoriālā uzvedība, kuras pamatā bija atgriezeniska saikne ar teritoriju — kā es apsaimniekoju teritoriju, tā šī teritorija mani baro, uztur. Minēto saikni nedrīkstēja pārraut, evolūcijas gaitā tā veidoja pareizu saimniekošanas sistēmu, pareizu attieksmi pret teritoriju.
Arī tajos laikos, kad, mūsuprāt, pamatiedzīvotājiem bijusi pareiza teritoriālā uzvedība, pietiekami plaši izpaudušās resorisma pazīmes, kaut arī tolaik to tā nesauca. Un tomēr — kopumā mūsu teritoriālā uzvedība pēdējos astoņos gadsimtos bijusi pareiza. To apliecina fakts, ka esam izdzīvojuši, ka te daudz kas iekopts — parki un viss pārējais, ko tagad gribam aizsargāt, saglabāt. Vai tas kādam patīk vai ne, tā kopumā tomēr ir mūsu teritoriālās uzvedības materializēta izpausme.
— Acīmredzot, lai pastāvētu pareiza teritoriāla uzvedība un tās kritēriji, jābūt teritoriālai piesaistei?
— Klaidoņi radās tāpēc, ka zeme netika kopta. Ja mēs šeit piedāvājam brīvas izdevīga darba vietas, mums jāapzinās, ka izpostām citu reģionu, kur šo darba roku pietrūks. Esmu daudz braukājis pa Savienību, strādājis gan pie Ilmeņa un Lādogas ezera, gan Volhovas purvos, gan pie Sviras upes, darba gaitās izstaigājis Krimu no Feodosijas līdz Sevastopolei un neesmu varējis lepoties ar savu latvisko izcelsmi, jo man allaž bijis jādzird: jūs izpostāt mūsu vidi, aizvilināt cilvēkus. Ekoloģijā viešas tā politiskā pieskaņa, kuru mēs cenšamies maskēt, apgalvodami, ka narkomānija un viss pārējais radies Rietumu propagandas ietekmē. Nē, tas viss radies tepat pie mums, tāpēc ka mēs iznīcinām teritoriālo uzvedību, aizstājot to ar grupveida uzvedību. Grupai nav teritorijas, tai ir akciju telpa. Kur ir bars, tur jābūt arī līderim, un ne vienmēr tas ir labākais un gudrākais barā.
Teritorijā, kur dabas resursi ierādījuši vietu tikai teritoriālai uzvedībai (ja nu vēl kombinētai grupu teritoriālai uzvedībai), nevar pastāvēt grupu uzvedība, bars, līderis, kampaņa, akciju telpa kā apskraidu teritorija ar mērķi kaut ko iegūt. Tad paliek par neperspektīvām nodēvētas un piespiedu kārtā atstātas lauku skolas, tiek grauts pats cilvēka pamats. Bet cilvēkā bez pamata — tādi tagad ir bērni, kuri aug šajās pārblīvētajās pilsētās, ciematos, skolās, — vairs neiedzimst pareiza teritoriālā uzvedība, viņš jūtas šajā vietā svešs.
Ja mediķi apgalvo, ka visu slimību pamatā tagad ir alerģiskās slimības, tad tas tikai apliecina bēdīgo faktu: mēs esam kļuvuši alergēni savai apkārtējai videi, vide mūs nepieņem. Tā cēlonis meklējams arī morālajā sfērā. Klejoņiem ir alerģija pret visu, ko viņi nesaprot, ko nezina, — nesaprotamais jāiznīcina (bet tā atkal tiek grauta teritoriālā uzvedība). Pastāv alerģija pret kultūrvēsturisko, kultūrsaimniecisko — kā pret kaut ko nesaprotamu.
— Kur ir izeja? Vai jums ir cerība, ka mūsdienu aktīvie centieni, faktiski pašsaglabāšanās instinkta izpausmes, apvienosies ar labiem centieniem republikas un valsts vadības līmenī? Vai izdosies izrauties no jūsu minētā apburtā loka, kurā esam nokļuvuši: stāstām par vēlēšanos samazināt nepamatotu rūpniecības attīstību, tātad arī darbaspēka ieviešanu, migrāciju, un vienlaikus ar apbrīnojamu izpildīgumu ļaujam būvēt savā teritorijā resoriem nepieciešamās rūpnīcas, atomelektrostaciju, veselas pilsētas, tā pakļaujot savu saimniecību stabilai centralizācijai un ekoloģiju — neglābjamiem zaudējumiem?
— Jā, man ir cerība. Es esmu par to, ka, lemjot teritorijas izmantošanas jautājumus, jābūt teritoriālai patstāvībai. Nacionālās bagātības, dabas bagātības jāizmanto saskaņā ar pamatiedzīvotāju apstiprinātu ģenerālkoncepciju un pamatiedzīvotāju interesēm, jo tikai tad, kad katrs indivīds, katra tauta pāries uz pašfinansēšanos, uz ekonomisku un ekoloģisku pacēlumu, varēsim gaidīt, ka arī valsts uzplauks. Nogrimušu lielu kuģi neizceļ no ūdens visu uzreiz, bet gan — pakāpeniski. Tāpat arī valsts nepacelsies visa uzreiz, bet sākumā tur, kur būs apzinīgāki, čaklāki, strādātspējīgāki pilsoņi. Latvieši ir vēsturiski pierādījuši, ka viņu galvenā nodarbošanās nav sildīšanās uz mūrīša vai saulītē uz soliņa mājas priekšā, ka viņi ir strādīga tauta. Dodiet tai iespējas celties augšā, valsts no tā tikai iegūs. Mēs taču neesam pret šo valsti, mēs saprotam, ka tā ir mūsu paspārne, bet mēs to gribam redzēt varenu.
Cilvēki saprot, ka visam pamatā ir nacionālā pašapziņa — kas esmu es pats un ko varu dot lielajai sabiedrībai. Izputinādami Krievzemi (es nebaidos lietot šo vārdu, jo, braukādams pa Pleskavas, Vologdas, Novgorodas, Arhangeļskas, Ļeņingradas un citiem apgabaliem, redzu, ka darbaspēks aizplūst uz Latviju, dzirdu, ka Vologdā izcērt divreiz vairāk koku, lai tikai apgādātu Slokas papīrfabriku ar izejvielām), mēs graujam teritoriālo uzvedību arī tur. Statistikas dati rāda, ka pie mums ik pēc astoņiem gadiem nomainās migrantu paaudze — tātad viņi neiesakņojas, mēs radām no dzīves izsviestus, savu vietu neatradušus cilvēkus. Rasuls Hamzatovs runā par ērgļiem, kas aizlido prom no saviem kalniem, bet atgriežas vairs tikai cālis. Kas tad mēs esam — cāļu inkubators?
— Jūs visu laiku lietojat vārdiņu «mēs». Tomēr cilvēki ir ļoti noskaņoti pret šo ekonomikas vadības kļūdu vispārinātu attiecināšanu uz katru — tā tiekot novelta atbildības nasta no īstajiem vainīgajiem.
— Ar «mēs» šoreiz domāju sfēru, kuru es pārstāvu, — tā ir republikas ekoloģiskā politika, un es kā zinātnieks tomēr esmu šīs politikas daļa. Jāatzīst, ka līdz šim esmu darbojies kompleksā, kurš izposta. Esmu pietiekami jauns un reizē pietiekami nobriedis, lai saprastu, ka turpmāk negribu tur atrasties. Ir jāveido cita kustība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu atradis dzirdīgas ausis un saprotošu pieeju republikas partijas Centrālajā Komitejā.
Jācenšas ekoloģisko stratēģiju republikā virzīt tā, kā iesaka zinātnieki. Liela daļa no viņiem tieši man uztic šīs ekoloģiskās domas tālāknodošanu. Uzturu ciešu saikni gan ar zinātniekiem, gan lauku cilvēkiem, kuri visprecīzāk pateiks, vai tikai «dreijājam tūtiņas», vai arī mūsu darbs kur lieti der, tāpat norādīs mūsu vājās vietas. Joprojām «visšaurākā» vieta mums ir lielie prezidiju galdi. Kad likvidēsim tos, būs jāķeras klāt un jāatdod vajadzīgais statuss laukiem. Domāju, ka var to izdarīt, vajadzīgs tikai atbalsts, nepieciešama ekoloģiska vara republikā un valstī.
— Varbūt tāpēc ar lielām cerībām gaidījām partijas konferenci?...
— Kā pretendents deleģēšanai uz partijas konferenci savas programmas priekšplānā izvirzīju nevis ekoloģiju, bet gan jautājumu par padomju varu. Kas un kā praktiski realizē padomju varu, kas traucē to darīt atbilstoši ļeņiniskajiem principiem? Ja šo jautājumu atrisinātu, pavērtos iespēja atrisināt arī ekoloģiskās, demogrāfiskās, nacionālās, internacionālās problēmas. Lai gan uz konferenci netiku, biju gandarīts, ka manas ieceres ir radušas vietu konferences tēzēs, ka es kā zinātnieks, balstoties uz ekoloģisku koncepciju, esmu domājis politiski pareizi.
Lai kaut ko mainītu, jāatmet bailes — gan no tā, ko teiks «no augšas», gan no iespējamas kļūdīšanās. Ekoloģija ir jauna zinātne (republikā šajā nozarē pagaidām aizstāvētas tikai divas disertācijas), taču ir pietiekami daudz augsti kvalificētu zinātnieku, kuri varētu iesaistīties un arī iesaistās ekoloģisko problēmu risināšanā. Piedāvājot vienu vai otru programmu, es, protams, varu kļūdīties. Tāpēc gaidu koleģiālu palīdzību no tiem, ar kuriem kopā dzīvojam un kopā meklējam ceļu: atpakaļ, uz pareizu teritoriālu uzvedību.
Jāpārvar arī mums iepotētās bailes no konkurences kā padomju cilvēkam nepieņemama jēdziena. Tieši otrādi — katram indivīdam jābūt konkurētspējīgam tajā sfērā, kurā viņš darbojas. Nevar prasīt konkurētspējīgu produkciju, konkurētspējīgu valsti, ja mūsu pilsoņi katrs par sevi nebūs konkurētspējīgi. Te skaidri jaušams, kādā virzienā tālāk attīstīsies mūsu valsts, un pirmais solis tajā ir akcepts domas plurālismam. Jāsāk attīrīt ražojošās, lemjošās sfēras no konkurētnespējīgajiem konkurences vārda labajā nozīmē. Un pirmām kārtām — nedrīkstam darbu ar dabas resursiem uzticēt nekvalificētam strādniekam, vai vēl ļaunāk, ministram, ļaujot neatgriezeniski izpostīt dabas resursus. Te jau ir tas cilvēka faktors, par kuru bieži gan vīpsnā, bet kurā ietverta dziļa doma. Cilvēks jāpaceļ augstākā pakāpē. To prasa evolūcija — atmetot nežēlīgo dabisko izlasi, toties veicinot konkurenci kā saprāta, pašu veidotās sabiedrības apzinātu izlasi.
— Jūsu balsī skan zināms optimisms...
— Iespēja ir dota. Neticu, ka otra tāda vairs gadīsies.
Ar biologu Pēteri Cimdiņu tikās
GUNTIS FELDMANIS
Attēlā: Pēteris Cimdiņš runā RS plēnumā.
ULDA BRIEŽA foto
