Austrālijas latvieši un Atmoda
|
Valda Liepiņa dzimusi un augusi Austrālijā. Austrālijas universitātēs Melburnā un Sidnejā ieguvusi bakalaura grādus dabas zinībās (B.Sc.) un latviešu valodā (B.A.), maģistra grādu pedagoģijā (Dip.Ed., M.Ed.) un grādu runas un teātra mākslas pedagoģijā (A.T.C.L.). Mācījusi latviešu valodu vidusskolā, pasniegusi latviešu literatūru universitātē. Bijusi arī matemātikas skolotāja, vēlāk veidojusi un vadījusi latviešu raidījumus Austrālijas SBS daudzvalodu raidstacijā, bijusi SBS raidstacijas tirdzniecības daļas vadītāja (SBS Radio, 3EA), kā arī vadījusi ziņu dienestu angļu valodā raidstacijā neredzīgajiem (3RPH). 1999. gadā pārcēlusies uz Latviju. Strādājusi Latvijas labā pirms Atmodas, tās laikā un arī tagad, Luksemburgā, vadot latviešu tulkotāju nodaļu Eiropas Komisijā. 2010. un 2011. gadā Luksemburgas vēlēšanu iecirkņa komisijas priekšsēde. Kopš 2000. gada regulāri raksta laikrakstam «Austrālijas Latvietis», informējot par jaunumiem Latvijas ikdienas, politiskajā un kultūras dzīvē. Par notikumiem Luksemburgā un Austrālijā raksti publicēti arī laikrakstā «Brīvā Latvija». Bijusi Latvijas Tautas frontes Austrālijas nodaļas un Baltiešu padomes Viktorijā priekšsēdētāja, organizējusi demonstrācijas, akcijas, pirmos humanitārās palīdzības sūtījumus no Austrālijas uz Latviju. 1992. un 1993. gadā strādāja Latvijas Radio, palīdzot izveidot Starptautisko attiecību nodaļu. Viņas sabiedriskais un starptautiskais darbs atzīts Austrālijā izdotajā grāmatā «Ievērojamas Austrālijas sievietes», kā arī saņemot Triju Zvaigžņu ordeni un vairākus LR atzinības rakstus.
Pārcilājot atmiņas, dokumentus un liecības par notikumiem pirms 20 gadiem, ļoti skaudri izjūtams, cik ļoti pasaule šajās divās desmitgadēs ir mainījusies. 2011. gada janvārī, kad viesojos Austrālijā, tās ziemeļus pārņēma lielākie plūdi 40 gadu laikā. Divas nedēļas agrāk — Eiropā dziļākais sniegs 60 gados. Informācija par šīm dabas likstām plūda raiti, nekavējoties, populāro sabiedrisko mediju (social media) lietotāji, šķiet, ne brīdi neatkāpās no datora un telefona. Ziņas, fotogrāfijas, līdzjūtība, palīdzības piedāvājumi… Nejautāšu, kā būtu, ja pirms 20 gadiem būtu tā bijis... (Pērn kādā Āzijas valstī redzējām, cik viegli ir atslēgt internetu, ja to neizmanto valsts interesēs.) Tieši šajās dienās apritēja 20 gadu kopš barikāžu laika Latvijā. Dienas — lai gan tās ir mērāmas simtos — pirms 20 gadiem bija emocionāli piesātinātas. Varbūt arī daļēji tādēļ, ka ziņas bija tik grūti iegūstamas.
Tolaik pasaules informēšanā par notiekošo svarīgs lūzumpunkts bija Jura Podnieka filma no Viļņas. Smaga bijusi filmēšana, viltīga nogādāšana uz Anglijas 4. kanālu (Channel 4), ar kuru viņam bija uzsākta sadarbība. Nozīmīga bija trimdas latviešu — baltiešu — ašā un mērķtiecīgā reaģēšana, jo bez tās informācija daudzkārt netiktu lietderīgi izmantota.
Lai gan Austrālija no Latvijas ir tālu un tiek uzskatīts, ka Latvijas politiskos procesos tā spēlējusi mazu lomu, latviešu un baltiešu darbība tālajā mītnes zemē ir bijusi nozīmīga. Iespējams, tā pat ietekmējusi pasaules politisko nostāju. Ja 1975. gadā baltieši nebūtu panākuši Austrālijas valdības nostājas izmaiņu, iespējams, ka 1991. gada augustā neatkarīgās Latvijas (un Baltijas valstu) iekļaušana brīvās pasaules apritē būtu bijusi daudz sarežģītāka un grūtāka.
Šis apraksts par latviešu darbību Austrālijā, lielākoties Melburnā un tās apkaimē — tātad Viktorijas pavalstī –, balstās uz maniem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un man pieejamiem tālaika dokumentiem, no kuriem daudzi jau izbalējuši, pat grūti salasāmi. Salīdzinājumā ar mūsdienu iespējām skaistā ietērpā pasniegt ziņas toreiz gatavotais izskatās diezgan skolniecisks. Tomēr tas viss paveica mums toreiz svarīgāko — Latvijas atjaunotās neatkarības idejas aktualizēšanu un Latvijas neatkarības diplomātisku atzīšanu.
Apskatot Austrālijas latviešu darbību Trešās atmodas laikā, nepieciešams arī mazliet izprast šīs darbības veidošanos. Lielā organizētība un mērķtiecība neradās vakuumā — gadiem ejot, tā bija labi attīstīta, un vecākā paaudze bija nodevusi savas iemaņas jaunākai paaudzei. Lielo notikumu laikā iesākto turpināja mana paaudze — trīsdesmitgadnieki.
Lai izprastu, ar kādu mērķtiecību, organizētību un dedzību Austrālijas latvieši iesaistījās Latvijas Trešās atmodas procesos, vajadzīga neliela atkāpe pagātnē.
Satura rādītājs
1974. gads
Kad 1974. gada 18. septembrī pēc baltiešu demonstrācijas federālā parlamenta priekšā Kanberā Austrālijas Senāts izteica neuzticību Austrālijas ārlietu ministram Donaldam Vilesijam (Donald Willessee), septiņu stundu ilgu debašu laikā viņam nācās taisnoties un viņš jautāja: «Vai Austrālijas valdība var atļaut kādai atsevišķai nacionālai grupai diktēt valdības politiku?»
D. Vilesija secinājums par baltiešu organizētību raksturo trimdas baltiešu lomu un darbību visu 50 okupācijas gadu laikā. Viņi bija organizēti un neatlaidīgi. Viņi izmantoja katru izdevību, lai cik sīka tā arī šķistu, lai pasaulei atgādinātu par netaisnībām pret Baltijas valstīm. Informācijas izplatīšana bija viens no galvenajiem šīs sabiedrības uzdevumiem.
Lai gan par 1974. gada notikumiem Austrālijā stāstīts citos šā krājuma rakstos, mazliet iekrāsošu ainu 1974. gada Austrālijā. Par spīti agrāk izteiktajam viedoklim, ka Austrālijas valdība neatzīs Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de iure, 1974. gadā notika tas, ko neviens nebija gaidījis. 3. augusta rītā Austrālijas laikraksti ar lieliem virsrakstiem sniedza Reuter aģentūras ziņojumu no Maskavas, ka Ministru prezidenta Gofa Vitlama (Gough Whitlam) Strādnieku partijas valdība de iure atzinusi Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu Padomju Savienībā. Latviešu, pārējo baltiešu un daudzu austrāliešu sašutums un tā izraisītā reakcija bija saprotama. Visā pasaulē sākās spontānas demonstrācijas pret G. Vitlama soli, ko prese ne vien neskaitāmās lasītāju vēstulēs, bet arī ievadrakstos dēvēja par «nodevību».
Atceroties tālaika notikumus, Latvijas ģenerālkonsuls Emīls Dēliņš 2004. gada Austrālijas dienā, kas vienlaikus ir Latvijas de facto atzīšanas diena (1919), stāstīja: «Opozīcijas ārlietu ministrs Andrjū Pīkoks mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām teica plašāku ārpolitikai pievērstu runu, kurā viņš pieminēja trīs tautību grupas, kas, pēc viņa ieskata, ietekmē un turpina ietekmēt Austrālijas ārpolitikas veidošanu: britu, baltiešu un žīdu (tieši tādā secībā). Runājot par baltiešiem, deputāts Pīkoks vispirms pakavējās gar Vitlama valdības «pretīgo lēmumu» Baltijas valstu jautājumā, piebilstot: «Mēs ne vien bijām šokēti par šo lēmumu, bet mums arī lika justies šokētiem. Dienu pēc dienas visa baltiešu tautas kopība Austrālijā, rīkojoties likuma robežās, organizējot miermīlīgas demonstrācijas un izmantojot vislabākos politiskos paņēmienus, centās pārliecināt mūs, ka valdības lēmums bija nepareizs. Tagad viņi ir saņēmuši solījumu, ka, Liberāļu partijai atgriežoties valdībā, tā šo lēmumu atcels. Te jūs redzat piemēru izcilas ieceļotāju grupas nemitīgas pārliecināšanas rezultātam…» Par baltiešiem, ieskaitot latviešus, atkal rakstīja Austrālijas prese un debatēja sabiedrība, taču nu jau vairs ne mūsu zilo acu dēļ! Latvija bija atgriezusies Austrālijas politiskajā kartē, un attāluma tirānija, kaut uz laiku, bija it kā pazudusi.»[1]
Šie labi organizētie protesti bruģēja ceļu G. Vitlama atlaišanai 1975. gada 11. novembrī un sakāvei 1975. gada 13. decembra vēlēšanās. Četras dienas pēc stāšanās amatā jaunā Ministru prezidenta Malkolma Freizera (Malcolm Fraser) valdība atcēla Vitlama lēmumu Baltijas valstu jautājumā, atjaunojot stāvokli, kāds bija pirms 1974. gada jūlija. Vēlēšanu kampaņas laikā M. Freizers kļuva par pirmo brīvās pasaules valstsvīru, kas Baltijas jautājumu iekļāva savas partijas oficiālajā vēlēšanu programmā.
Tā bija nozīmīga robežšķirtne Austrālijas — un pasaules — ārpolitikā, kā arī attiecībās ar baltiešiem. Lieti padomāt par to, kādas varēja būt sekas pasaules valdību ārpolitikas virzienos, ja Austrālijas baltieši nebūtu paspējuši mainīt Vitlama valdības ieceri… Neviena Austrālijas valdība pēc tam — līdz pat līdz 1991. gada 27. augustam — neaiztika Baltijas valstu jautājumu. Ironiska bija apstākļu sakritība, ka tieši šajā laikā pie varas atkal bija Strādnieku partija un tā ātri vien pieņēma lēmumu par diplomātisku sakaru nodibināšanu ar Baltijas valstīm.
Paiet gandrīz 15 gadi — 1988. gads
Nepārprotamas pārmaiņu vēsmas pasaules otrajā pusē Austrālijas latvieši juta jau 1987. gadā. Lai gan pirmo reizi kopš okupācijas latvieši uzdrošinājās doties pie Brīvības pieminekļa jau 1987. gada 14. jūnijā, par pasaules uzmanības pievēršanu Latvijas jautājumam liecināja 1988. gada 19. jūnija Austrālijas televīzijas svētdienas pasaules apskatā redzētie kadri no plašā 14. jūnija piemiņas brīža (pareizāk teikt — demonstrācijas) pie Brīvības pieminekļa. Dažas dienas pirms 14. jūnija arī Austrālijas baltieši bija rīkojuši piemiņas brīžus un dalījuši informatīvas skrejlapiņas. Bija zināms, ka baltieši dosies pie saviem Brīvības pieminekļiem, taču ne tas, kā tas viss beigsies.
1987. gadā Austrālijai ar Latviju veidojās dzīva saikne — viesojās ansamblis «Ornaments», bet saites pastiprinājās jo vairāk 1988. gadā, kad ar filmu par Lielvārdes jostu un notikumiem Latvijā viesojās Ansis Epners, Kalvis Zalcmanis un Aivars Riekstiņš. Tobrīd viesu vēstījums vēl izskanēja nedaudz pieklusināti, mūsu tautai iecienīto zemtekstu līmenī, taču šie zemteksti jau bija skaļāki un skaidrāki.
Austrālijā veidojās atbalsta grupas «Helsinki 86» darbam. 1988. gada janvārī, «Daugavas Vanagu» aicināts, Austrālijā viesojās Rolands Silaraups, kuru visi iepazina no gājiena pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā. Lai gan tagad par R. Silaraupu un grupu «Helsinki 86» izskan dažādi pretrunīgi viedokļi, tolaik latviešiem ārzemēs šķita, ka labākais, ko varēja darīt, bija grupai sniegt kādu materiālu un līdz ar to morālu atbalstu.
Laikrakstā «Austrālijas Latvietis» 1988. gada 22. aprīlī Gerhards Brēmanis raksta: «No visa tā [Švarca kafejnīcas noskaņas — V. L.] kaut vai tikai atspulgu — noskaņu grib Melburnā sagādāt kupls skaits talcinieku – mākslas un sabiedrisko darbinieku un čaklās saimnieces, kas, saziņā ar Melburnas latviešu organizāciju apvienību, gatavo sarīkojumu ar nosaukumu «Pievakare Švarca kafejnīcā un mākslinieku klubā Rīgā». [..] Ne tikai izklaidei šī pievakare domāta. Atzīstot, ka šobrīd viens no vissvarīgākajiem uzdevumiem ir atbalstīt «Helsinku 86» kustību, viss sarīkojuma atlikums paredzēts «Helsinki 86» konta papildināšanai.»[2]
1988. gada 30. aprīlī Melburnā rīkotajai «Pievakarei Švarca kafejnīcā» Brigitas un Elmāra Liepiņu un Dzidras Cekuliņas vadībā grupas «Helsinki 86» talcinieku sarakstā parādās 78 vārdi. Šī plašā atsaucība un rosība bija priekštecis tam, kas notika nākamajos gados. Atlikums, ko ziedoja tieši kustībai «Helsinki 86», bija 3499,70 Austrālijas dolāru. Varu tikai iedomāties, pa kādiem sarežģītiem ceļiem nauda nokļuva līdz adresātiem, jo diemžēl par šo jautājumu atbildīgie vairs nav šaisaulē un nevar pastāstīt, taču zinu, ka toreiz bija vairāki sakari, kas īstenoja naudas nodošanu. Līdzīgus sarīkojumus vēlāk organizēja arī LTF Austrālijas nodaļa, atbalstot vairākus Latvijai svarīgus mērķus, piemēram, Olimpisko komiteju, organizāciju «Glābiet bērnus!».
Austrālijas latviešu sabiedrība kļuva arvien politiski aktīvāka — tagad mūsu tautas piemiņas dienām bija jāpievērš plašāka uzmanība. 1989. gada 14. jūnijā «Daugavas Vanagu» Melburnas kopas jaunieši pilsētas centrā rīkoja iespaidīgu piemiņas brīdi. Sarkanbaltsarkanu ziedu ceļa galā jaunieši cits pēc cita gāja lasīt vārdus no Zviedrijā izdotās Latvijas Nacionālā fonda grāmatas «Šie vārdi apsūdz». Savdabīgajā demonstrācijā piedalījās arī Viktorijas parlamentārietis Brūss Skegss (Bruce Skeggs). Atbalstīt šo pasākumu ieradās daudz latviešu, un garāmgājējos notikums izraisīja lielu interesi.
1989. gads — Atmodas vēsmas arī Austrālijā
Trimdas organizācijas ne tikai iesaistījās Latvijas jautājumu atspoguļošanā, bet arī centās ciešāk sadarboties ar Latvijas atmodas darbiniekiem. 1989. gada aprīlī melburnieši Anita un Greiems (Graham) Andersoni viesojās Latvijā un apmeklēja Latvijas Tautas frontes (LTF) mītni, kur satika LTF ārlietu koordinatoru Jāni Jurkānu. Greiems savā dienasgrāmatā aprakstīja savus iespaidus un tikšanās.
«6.04.1989. Aizgājām uz Latvijas Tautas frontes pārstāvniecību Vecrīgā. [..] Vecpilsētas ielā. Ārpusē plīvoja karogs. [..] Mēs iestājāmies, trīs rubļi par atlikušo gadu. Mums iedeva kvīti un dažas avīzes. Mūs uzveda otrajā stāvā, lai satiktos ar ārlietu koordinatoru Jāni Jurkānu. Viņš runāja ļoti labā angļu valodā, un viņam visu laiku pienāca telefona zvani, un ienāca cilvēki, lai ar viņu tiktos. Sākotnēji viņš runāja par iespēju Austrālijā dibināt Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu un ierosināja, ka kāds LTF pārstāvis varētu atbraukt uz Austrāliju un pastāstīt par LTF Latvijā. Zviedrijā esot nesen nodibināta LTF grupa, un daži LTF pārstāvji, ieskaitot Jurkānu, esot piedalījušies. Reakcija neesot bijusi pilnībā pozitīva, jo dažus cilvēkus nosauca par komunistiem un brīdināja, lai uzmanoties. Viņš tad stāstīja par agrākas sadarbības grūtībām un par to, ka agrāk bijis jāiestājas partijā, ja vēlējās kādu ietekmi no latviešu puses. [..] Bet tas nenozīmēja, ka tagad viņi nebūtu 100% nodevušies brīvai Latvijai. Viņš teica, ka uz viņu pašu īpaši skatoties ar aizdomām, jo labi runājot angliski. Mēs pastāstījām, ka «Ornamentu» uzņēma ar aizdomām, bet «Iļģus» jau labāk, lai gan Zigmundu Skujiņu esot ar aizdomām iztaujājuši sakarā ar dažās viņa grāmatās rakstīto. Jurkāns bija kritisks par ekstrēmiem elementiem. Viņš teica, ka viņu prasības pēc pilnīgas neatkarības nepalīdzot, bet galvenā kritika par dažiem Tautas frontes vadītājiem esot no ekstrēmistiem vai tiem, ko Jurkāns dēvēja par «pašlabuma meklētājiem». Mēs pastāstījām, ka nupat bijām Francijas Abrenē, un viņš pastāstīja par dažām problēmām, kas radās, jo kāds esot zvanījis Austrim [Grasim], sakot, ka komunisti ieradīšoties un viņam vajadzētu būt piesardzīgam. Jurkāns stāstīja, ka Zviedrijā viņi esot tikušies ar visu politisko partiju pārstāvjiem un ar ārlietu ministra vietnieku. Kāds Zviedrijas parlamenta loceklis pirms divām dienām esot bijis Rīgā un dzīvojis pie viņa. Viņš esot parādījis viņam visas problemātiskās vietas.
27.04.1989. Apciemojām Tautas fronti. Anita apjautājās par iespēju saņemt «Atmodu» pa pastu. Jānis [Jurkāns] ienāca un uzaicināja pie sevis. Šoreiz viņa izturēšanās bija brīvāka un mums bija personiskāka saruna. Viņš runāja par partijas biedriem organizācijā un par problēmām ar Abrenes sanāksmi. [..] Igaunijā maijā ir Baltiešu padomes tikšanās; jauna partijas sekretāra vēlēšanas ir gaidāmas tajā pašā laikā. Jānis teica, ka visa valde nevarot būt Abrenē 10 dienas maijā. Viņiem ir jārūpējas par vietējiem jautājumiem. Esot bijušas sūdzības, ka Tautas fronte pietiekami nedarot. Viņš atkal pieminēja LNNK. Viņš teica, ka esot viegli un vieglprātīgi runāt par brīvu Latviju. Īstenībā vajagot ekonomisku neatkarību, varbūt vairāk neatkarības federācijas sastāvā. Viņš teica, ka Latvija nevarot vienkārši sagaidīt, kad varēšot izraidīt krievus. Ar tiem ir jāsadzīvo. Vajagot mīlestības. Bet «džins esot izlaists no pudeles» un to nevarot ielikt atpakaļ. [..] Es pieminēju Silaraupa komentāru, ka visiem, kam dota atļauja ceļot uz ārzemēm, esot pienākums pret čeku. [..] Viņš atkārtoja, ka, nesen Zviedrijā esot, no trim cilvēkiem viņš bijis vienīgais, kas runājis angliski un pierakstījis piezīmes, un cilvēkiem bijušas aizdomas, ka viņš bijis čekas apmācīts. Viņš teica, ka čeka vienmēr izdomājot kādu uzdevumu ceļotājiem, bet viņš teica, ka esot nepieciešamība latviešiem būt partijā. Igaunijā viņiem ir augsti posteņi, un tas dodot daudz lielāku ietekmi. Viņš teica, ka vēloties, lai Austrālijā nodibina Tautas fronti un ka varbūt kādus LTF vadītājus varētu uzaicināt vēlāk šogad, lai Austrālijas latvieši varētu no pašiem avotiem uzzināt par to, kas notiek Latvijā. Mēs runājām par «Atmodu». [..] Jautāju, ko viņš vēlētos, lai paņemam līdzi uz Austrāliju. Viņš teica, ka varētu paņemt kādus «Atmodas» eksemplārus un Satversmi.»[3]
Atgriežoties Austrālijā, Anita un Greiems Andersoni uzsāka pārrunas ar cilvēkiem, kas viņiem šķita esam pietiekami drosmīgi, lai mēģinātu dibināt Latvijas Tautas frontes atbalsta grupu Melburnā. Kādēļ «drosmīgi»? Arī Austrālijā dažviet bija dzirdēts uzskats, ka Tautas frontes darbinieki — vismaz daļa — ir komunisti. Bija arī sarežģīti saprast, kā vislabāk veidot sadarbību ar Latviju, jo tā vēl atradās Padomju Savienības sastāvā. 1989. gada 16. septembrī Melburnā notika LTF atbalsta grupas veidošanas sanāksme — dalībniekiem bija skaidrs, ka viens no galvenajiem uzdevumiem būs nodrošināt precīzas un aktuālas informācijas piegādi Austrālijas politiķiem un plašsaziņas līdzekļiem. Anita Andersone bija noorganizējusi LTF laikraksta «Atmoda» sūtīšanu uz Austrāliju un avīzes izplatīja Austrālijā. Lai gan ar nelielu kavēšanos, bija iespējams uzzināt jaunumus par Latviju. Liela nozīme šajā laikā bija ziņām, ko radio «Amerikas Balss» un «Brīvā Eiropa» noklausījās un apkopoja Sidnejā dzīvojošais Jānis Bumbērs, kā arī Eduards Voitkūns Adelaidā. Ziņas regulāri izsūtīja Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) informācijas daļas vadītājs Juris Liepiņš.
Austrālijā darbojās arī valsts raidstacija (SBS), kas tajā laikā pārraidīja apmēram četrdesmit valodās, tostarp latviešu. Par raidījumu neatņemamu daļu bija kļuvušas ziņas arī no Latvijas, taču līdz 1988. gadam valdība tās neļāva pārraidīt, uzskatot, ka šīs ziņas varētu kaitēt Austrālijas sabiedrības saliedēšanai. 1989. gadā no nozīmīgajiem notikumiem Austrumeiropā vairs nevarēja izvairīties, un mums atļāva pārraidīt ziņas no dzimtenes. Nozīmīgs notikums raidstacijas vēsturē bija pirmā telefoniskā intervija ar Austrumeiropu — 1990. gada 7. maijā Valda Liepiņa intervēja Daini Īvānu. Intervija atskanēja ēterā dienu pēc Austrālijas presē atspoguļotajām ziņām par ekonomiskām sankcijām Baltijas valstīs.
Baltiešu sadarbība pilnveidojās. Lai gan Viktorijas baltieši bija savstarpēji labi pazīstami — īpaši pateicoties ikgadējam baltiešu koru koncertam –, tagad mūsu sadarbība bija emocionālāka, pilnvērtīgāka un organizētāka.
1989. gada 31. augustā sakarā ar Molotova–Ribentropa pakta piecdesmito gadskārtu Austrālijas apakšnama pārstāvju palāta vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt priekšlikumu turpināt Austrālijas atbalstu Baltijas valstu pašnoteikšanās sasniegšanai un aicināt Padomju Savienības valdību atzīt šo paktu par nelikumīgu un baltiešu tautām atdot brīvību. Debatēs nereti dzirdēja atsauces uz baltiešiem, ko deputāti pazinuši agrāk vai tagad. Apbrīnu un cieņu izteica arī par cilvēku ķēdi, kas tika izveidota caur trim Baltijas valstīm. Līdzīgu priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma arī Eiropas Parlaments. Šādu priekšlikumu pieņemšana bija baltiešu lobēšanas rezultāts.
Baltijas ceļa laikā Austrālijas baltieši rīkoja atbalsta akcijas. Pēc gājiena pilsētas centrā, kur dalīja skrejlapiņas, viņi sadevās rokās pie valdības ēkām vairākās pilsētās un galvaspilsētā Kanberā. Līdz ar to Austrālijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja ne tikai Austrālijas baltiešu sāpe par Baltiju, bet arī ziņas par neatkārtojamo tautu spēku Baltijā. Tika sūtītas neskaitāmas vēstules un ziņas laikrakstiem, radio un televīzijai, ASV prezidentam, Padomju Savienības prezidentam un PSRS un ASV sūtņiem Kanberā. 1990. gada 4. martā notika kopējs Viktorijas baltiešu koncerts, kura izskaņā dziedāja «Atmostas Baltija».
1989. gada nogalē Sidnejā notika Baltiešu padomes Austrālijā organizēts simpozijs, kurā piedalījās pieci Baltijas valstu politiķi — igaunis Tunne Kelams (Tunne Kelam), latvieši Dainis Īvāns, Elmārs Vēbers un lietuvieši Algimantis Čekolis (Algimantis Čekuolis), Kazamiers Antanavičus (Kazamieras Antanavičius).
Austrālijas galvaspilsētā Kanberā baltiešu delegāciju pieņēma Austrālijas premjerministrs Bobs Hauks (Bob Hawke). Ja atceramies, ka 1974. gadā šīs pašas Strādnieku partijas vadītājs premjerministrs Gofs Vitlams vēlējās atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā de iure, šis bija liels notikums. Tas skaidri parādīja pasaules uzskatu pārmaiņas.
LTF nodaļa Austrālijā
1989. gada 3. decembrī Īvāns tikās ar tautiešiem Melburnā. Namā sen nebija redzēts tik daudz cilvēku. Šajā dienā sākās arī Latvijas Tautas frontes Austrālijas nodaļas biedru uzņemšana, bet dibināšana notika 27. decembrī. Pēc ilgām pārrunām ar Austrālijas pilsētās dzīvojošiem tautiešiem tika nolemts, ka LTF nodaļas centrs būs kopīgs un atradīsies Melburnā. Šo priekšlikumu atbalstīja arī Dainis Īvāns, jo, ņemot vērā apgrūtinātos sakarus ar tālo kontinentu, frontes domei un valdei ērtāk būtu sazināties tikai ar vienu Austrālijas centru. Tā sākās aktīva un neatlaidīga sadarbība starp LTF Latvijā un Austrālijā, kuras kulminācija, bet ne beigas, bija 1991. gada 21. augustā. Šajā laikā Melburnā darbojās arī LNNK atbalsta grupa (Andris un Irēna Ziedari, Irēna Zeidaka). Abas grupas ļoti labi un cieši sadarbojās. Sidnejā darbojās LTF atbalsta grupa, ar kuru arī izveidojās laba sadarbība. Ar Daini Īvānu pārrunājām iespēju sūtīt grāmatas uz Latviju. Pirmais sūtījums notika 1991. gadā.
LTF Austrālijas nodaļas pirmajā valdē ievēlēja Valdu Liepiņu (priekšsēde), Pēteri Saulīti, Juri Beņķi, Anitu Andersoni un Dzintaru Veidi. Pirmajā darbības gadā biedru skaits bija 130. LTF Austrālijas nodaļas valde darbojās, vadoties pēc dibināšanas sapulcē noteiktajiem mērķiem – palīdzēt LTF darbībai Latvijā un Austrālijā, kā arī pastiprināt sadarbību ar citām organizācijām Austrālijā. Neraugoties uz ierobežotiem līdzekļiem, valde nekavējoties reaģēja uz notikumiem Latvijā, nozīmīgām pasaules un Austrālijas politiskajām norisēm, kas skar Latvijas vai visas Baltijas intereses. Krietns skaits vēstuļu, telefaksu, telegrammu un ziņu tika nosūtīts Austrālijas Ministru prezidentam, ministriem, parlamenta locekļiem, avīzēm, radio un televīzijas stacijām. Īpašas vēstules tika sūtītas ASV prezidentam, Padomju Savienības prezidentam un PSRS un ASV sūtnim Kanberā. Gan 4. maijā, gan 18. novembrī tika nosūtīti apsveikumi LTF Latvijā un Latvijas Republikas Augstākajai Padomei. 23. augustā LTF Austrālijas nodaļa rīkoja vēstuļu akciju PSRS sūtņiem Kanberā, kā arī ASV sūtnim un Austrālijas ārlietu ministram, atgādinot par 23. augusta pakta pastāvēšanu.
Liels notikums 1990. gadā bija Latvijas Televīzijas programmas «Labvakar» darbinieku viesošanās Austrālijā no 3. līdz 22. maijam. Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis, Jānis Šipkēvics un Juris Vaičuns apciemoja Melburnu, Kanberu, Brisbenu un Sidneju. «Labvakar» puiši ļoti pārdzīvoja savu prombūtni tieši vēsturiskajā 4. maijā, kad, kā viņiem šķita, bija jābūt Rīgā kopā ar tautu. Neatņemama nozīme bija viņu aktīvajai līdzdalībai un ātrajai reaģēšanai uz lielo Austrālijas mediju interesi — tā deva iespēju plaši un dziļi pastāstīt par Latvijā notiekošo – vairāk, nekā to būtu varējuši izdarīt trimdas latvieši vai paši, Latvijā esot. Viņus aicināja uzstāties televīzijā un radio, plaši intervēja laikraksti. Viņi arī tikās ar politiķiem Kanberā.
Tajā laikā telefoniska sazināšanās ar Latviju notika caur Maskavu. Tas bija ļoti sarežģīts un neuzticams process. 1989. gada nogalē Melburnā viesojās «Padomju Jaunatnes» žurnāliste Vija Vāvere. Apzinoties, ka ir svarīgi Latvijā zināt par Austrālijas latviešu darbību, gudrojām, kā visefektīvāk nosūtīt ziņas publicēšanai laikrakstā. SBS raidstacijā, kurā es strādāju, vēl lietoja teleksu. To lietoja arī «Padomju Jaunatnes» redakcijā. Sarunājām, ka es ziņas sūtīšu pa teleksu. Šī vienošanās izvērtās liktenīga. 1990. gada Dziesmu svētku laikā tiekoties ar LTF informācijas centra pārstāvjiem, vienojāmies, ka arī viņi ziņas man sūtīs pa teleksu. Tieši šīs iestrādes varējām lieliski izmantot 1991. gada janvāra barikāžu un augusta puča dienās. No LTF biroja Rīgā pa teleksu pienāca ziņas arī tad, kad nekas cits vairs nedarbojās.
1991. gads
Svarīgi bija arī personiskie kontakti, un pa dažādiem kanāliem vairāki toreiz jaunie, aktīvie Melburnas latvieši no Latvijas paziņām bija uzzinājuši, ka «kaut kas briest», ka varētu būt gaidāmi saasinājumi ar Krieviju. 1990. gada decembrī Kanberā notika 40. Kultūras dienas. To laikā norisinājās arī Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē delegātu sanāksme, kurā ieminējāmies par iespējamiem draudiem un teicām, ka būtu lietderīgi jau savlaicīgi padomāt par demonstrāciju organizēšanas komandām un taktiku. Diemžēl jāatzīst, ka mūs, jaunā gadagājuma (30 gadu vecus) cilvēkus, nopietni neuztvēra — ko tad mēs vēl neizgudrosim. Ieteikumu noraidīja.
Ilgi nebija jāgaida. Pienāca ziņas par latviešu zēnu tvarstīšanu padomju armijai.
Janvāra pirmajās dienās sanācām kopā, un LTF Austrālijas nodaļa nolēma organizēt gājienu un demonstrāciju Melburnā. Demonstrācijas organizēšanā iesaistījām Melburnas latviešu organizāciju apvienību un LNNK atbalsta grupu. Lai cik tas arī būtu liktenīgi, demonstrācija (ar valdības pārstāvju piedalīšanos) bija paredzēta un notika 1991. gada 12. janvārī. Trauksme Lietuvā. Pirms gājiena no raidstacijas teleksa vēl paspēju saņemt pēdējās ziņas no LTF Rīgā. Tur bija aprakstīti šie pēdējie notikumi, kā arī ziņa, ka 13. janvārī Rīgā paredzēta tautas manifestācija. Tajā ap 700 000 cilvēku no visiem Latvijas novadiem Daugavmalā pauda atbalstu Lietuvas tautai un izteica protestu pret iespējamām provokācijām Latvijā. 13. janvāra vakarā Rīgā sāka celt barikādes pie Augstākās Padomes ēkas, televīzijas, Daugavas tiltiem un citiem stratēģiskiem objektiem. Tā kā šis arī bija Irākas kara sākuma posms, kāds garāmgājējs mums «silti ieteica», lai mēs paziņojam par naftas atradni Baltijā — tad visa pasaule nākšot palīgā. Jāatzīstas, ka sajūtas bija baisas.
Tobrīd par Latvijas barikādēm vēl neko nezinājām, bet karstajā vasaras dienā noskaņojums Melburnas pilsētas laukumā bija drūms. Demonstrācijā piedalījās arī vairāki Austrālijas politiķi, kuri izteica savu atbalstu — un turpināja mūs atbalstīt līdz 1991. gada augustam un arī pēc tam. Jau nākamajā dienā pasauli aplidoja Jura Podnieka Viļņā filmētie padomju tanku uzbrukuma kadri. Neraugoties uz Irākas un ASV konfliktu, pasaule pievērsa uzmanību mazajām Baltijas valstīm. Padomju Savienība cerēja, ka tās armijas rīcību aizēnos Irākā notiekošais, un nedomāja, ka plašsaziņas līdzekļus interesēs Baltija. Taču izrādījās pavisam citādi, un pasaule vēroja, kas notiks Baltijā. Podnieka filmētos kadrus Austrālijas televīzijā rādīja atkal un atkal.
17. janvārī ASV sūtnis Viktorijā pieņēma baltiešu delegāciju. Nekad neaizmirsīšu brīdi, kad pēc sarežģītā gājiena augšā un lejā pa kāpnēm un vairākiem gaiteņiem mēs ienācām sūtņa birojā un viņš, ar mums sasveicinoties, pastāstīja, ka nupat izskanējis pirmais šāviens Kuveitā. Bijām pārliecināti, ka krievu taktika būs izdevusies, taču, neraugoties uz Irākā notiekošo, sūtnis turpināja sarunas par Baltijas jautājumu.
50 gadus neviens nebija īpaši interesējies par Baltijas valstīm. Vēsture visā pasaulē tika noklusēta, sagrozīta, un daļa pasaules attīstījās, kamēr citi smaka okupācijas apstākļos. Austrālijas iedzīvotāji par Baltiju bija samērā labi informēti (G. Vitlams un 1974. gada notikumi bija to nodrošinājuši), bet Podnieka filmētie skati palielināja interesi. Pirmo — un vienīgo — reizi SBS radio Melburnā piešķīra papildlaiku igauņu, latviešu un lietuviešu raidījumiem – pusstundu katrai, tūdaļ pēc pusnakts, t. s. tukšajā laikā, taču daudzi klausījās, jo tā varēja uzzināt izvērstāku un jaunāku informāciju par notikumiem Baltijā. Visu nedēļu sekojām notikumiem. Tā kā es raidstacijā strādāju pilnu laiku, uzzināju visu jaunāko, kas vien pienāca. Kārtīgi iestaigāta bija taciņa no mana biroja līdz teleksa aparātam ziņu nodaļā. Savā datorā varēju pieslēgties pasaules plašsaziņas līdzekļu teleksu dienestiem, bet interneta toreiz vēl nebija.
Informācija par 1991. gada 20. un 21. janvāra notikumiem pienāca ar kavēšanos, bieži neprecīzi. Ziņas par OMON uzbrukumu manā datorā parādījās bieži un daudz. Informācija par kritušajiem mainījās ik pa piecām minūtēm. Kļūdas kritušo vārdos — īpaši sakarā ar operatoru Andri Slapiņu. Vienu brīdi paziņoja, ka bojā gājis Latvijas Televīzijas ziņu lasītājs Juris Lapiņš, tad cits variants, bet beigās — Andris Slapiņš. Interesanti (pat neticami), ka šajā dienā man bija iespējams ļoti ātri sazvanīties ar Latviju, uzzināt Jura Podnieka telefona numuru un ar viņu sazināties. Viņš tajā brīdī atradās Doma baznīcā, kur bija izveidots ātrās palīdzības punkts. Tajā pašā vakarā radio varēja noklausīties interviju ar satriekto operatoru komandas vadītāju.
Kā mums Austrālijā reaģēt? Sazinājos ar «savējiem». Vienojāmies, ka vajadzētu rīkot piemiņas dievkalpojumu. Laika maz, taču izdevās dievkalpojumu sarīkot svētdien, 27. janvārī, Svētā Krusta baznīcā. To vadīja Prāvests Arnolds Grosbachs, un tajā piedalījās Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš. Dziedāja Melburnas Latviešu biedrības jauktais koris «Rota». Nekad koris nav tik skaisti un izjusti dziedājis Alfrēda Kalniņa «Ūdensrožu vainagu» kā tajā dienā. Baznīca bija pārpildīta. Melburnas latvieši bija vienoti dziļās sērās… un bažās par nākotni. (Baznīcā laikam nekad neesam redzējuši tik daudz televīzijas kameru. Austrālijas plašsaziņas līdzekļiem tas bija īpašs brīdis – ziņas bija svarīgas, bet vēl satraucošāks bija pats notikums — pirms 20 gadiem viņu arodbrāļi retāk gāja bojā.) Pirmo reizi 50 gadu laikā bijām nonākuši tik tuvu sava sapņa — brīvas Latvijas — īstenojumam, bet padomju armijas rīcība mums vēlreiz atgādināja, cik trausla var būt brīvība un uzdrošināšanās.
Trauksmainais 1991. gads pagāja daudzu vēstuļu rakstīšanā, organizējot un piedaloties demonstrācijās, uzrunājot austrāliešu organizācijas, informējot latviešu kopienas. Notika vairāki LTF Austrālijas nodaļas organizēti videodemonstrējumi (par 13. un 20. janvāra notikumiem Viļņā un Rīgā, «Labvakar» un «Panorāmas» reportāžas, «Rīga barikādēs», «Glābiet bērnus!» u. c.). Ar Anglijas Centrālās televīzijas atļauju izrādījām filmu «Krustceļi» (Homeland), un sarīkojuma atlikums tika ziedots operatoru Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes ģimenei.
Interesanti, ka šajā laikā SBS raidstacijas lietuviešu raidījumu vadīja Gabriels Žemkalnis — Vītauta Landsberģa brālis. Līdz ar to bieži uzzināju par jaunumiem Lietuvā.
19. aprīlī Austrālijas Ārlietu ministrija mani aicināja uz neoficiālu tikšanos ar nākamo Austrālijas sūtni Maskavā Kavanu Hogu (Cavan Hogue) — šo tikšanos nevarēja uzskatīt par oficiālu, jo Austrālijas valdība neatzina Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, taču bija zīmīgi, ka viņš vēlējās uzzināt vairāk par notikumiem un apstākļiem Latvijā.
Un tad pienāca augusts. Kā katru gadu, Austrālijas baltieši 23. augustā rīkoja demonstrāciju. Šoreiz bijām nolēmuši iet svecīšu gājienā, lai atspoguļotu Baltijas liesmojošo ceļu — izmantojām fosforescējošās mākslīgās sveces, jo atklātu uguni nedrīkstējām lietot. Priekšdarbi jau bija paveikti — un tad pienāca pasauli satraucošās ziņas.
19. augusts. Neticu tam, ko dzirdu. Pārbaudu informāciju raidstacijas ziņu dienestā — Reuter, AFP, AAP utt.
Apvērsums. Pučs.
Raidstacijā jau mērena panika. Poļi pareģo, ka viss ir pagalam. Arī viņu neatkarība pazudusi.
16.00 (pēc Latvijas laika 9.00) sazvanu Aldu Sprūdžu LR AP Preses centrā. Sarunājam, ka zvanīšu vēlāk.
Bezspēcības sajūta.
Kolēģe dienvidslāviete, kura ļoti labi saprot, kas notiek, ierosina, lai eju mājās. Kāda prom iešana. Jābūt tuvāk jaunākajām ziņām!
18.00 sanāksme Lietuviešu namā.
Pārrunājam piektdienas (23. augusta) demonstrācijas kārtību. Braucu atpakaļ uz radio, lai sagatavotu latviešu raidījumu. Nolemju pārraidīt janvārī ieskaņoto Jura Podnieka interviju. Tā ir ļoti piemērota — viņaprāt, liela atšķirība starp Austrāliju un Latviju esot tā, ka Melburnā un Sidnejā neviens negaida tankus ielās, bet Rīgā tas varētu notikt ikkatru brīdi.
Latviju vairs nevar sazvanīt.
No Kanberas piezvana Džena Šorta (Jan Short). Viņa ir ēnu ministra Džima Šorta (Jim Short) sieva, LTF Austrālijas nodaļas biedre. 1988. gada jūnijā Džims un Džena bija viesojušies Latvijā.
23.30 BBC ziņas radio. Vēl mēģinu sazvanīt Latviju. Neizdodas. Sazinos ar Latviešu biroju Stokholmā. Imants Gross vēl dzird Latvijas pagrīdes radio.
20. augusts. Sešos no rīta zvana telefons. Viktors Pertons (Viktorijas pavalsts opozīcijas partijas parlamentārietis; tēvs — lietuvietis, māte – latviete) apjautājas, vai ir kādas ziņas. Viņam izdevies sazvanīt tanti Viļņā. Telefoniskie sakari ar Latviju nogriezti. Sazvanos ar Stokholmu. No Latvijas izbraukuši J. Jurkāns, J. Dinevičs, M. Virsis.
Visi politiskie analītiķi saka: Latvija ir triecienpunkts. Sazvanos ar Arni Grosu, kas no Austrālijas ar datoru sūta ziņas uz Latviju. Šķiet, viņš vēl var to izdarīt.
Sazvanos ar Stokholmu. Ivars Godmanis esot apcietināts, trieciengrupa dodoties Augstākās Padomes virzienā.
Raiti dodos uz darbu. Televīzijas žurnālisti grib īsu interviju. Galvenais šobrīd ir uzzināt par Latvijas parlamentu.
Man pienācis telekss no LTF, sūtījusi Ingrīda Šmite:
«19. augustā no rīta no Maskavas pienāca ziņa par valsts apvērsumu PSRS. Nav vajadzīga baiļu un histērijas atmosfēra. Taču jau šobrīd ikvienam skaidri jāzina sava rīcība. Šobrīd, kad tautu brīvības centienu apspiešanai ieviesta ārkārtēja pārvalde. Jau 1990. gada 11. janvārī LTF pieņēma plānu X stundai. Tādēļ katra demokrātiska un Latvijai lojāla cilvēka pienākums ir aizsargāt savu valsti. [..] Latvijas Republikas piekritēji! Turpinoties komunistiskajiem noziegumiem pret mūsu dzimteni, apzināsimies — mūsu izdzīvošanas pirmais nosacījums ir dzīvot tautai, būt vienotiem Latvijai! Latvijas Tautas Frontes valde. 19.08.1991.»
Sazvanos ar Stokholmu. Godmanis ir brīvībā. Viss nomierinājies. Viņš pastāsta, ka, iespējams, rīt Latvija pieņems lēmumu par neatkarību. Ieminos Mārtiņam, kurš runā ar mani no Stokholmas, ka Austrālijā pienācis telekss no Latvijas Tautas frontes.
Mārtiņš man lūdz to nosūtīt uz Stokholmu. Viņiem šādu ziņu neesot. Izrādās — īsākais ceļš no Rīgas uz Stokholmu — caur Melburnu! Mēs esam vienīgā vieta, kur šobrīd pienāk ziņas tieši no Latvijas!
21. augusts. Vakarā sazvanos ar Stokholmu, kur paziņo — Latvijas valdība ir pasludinājusi neatkarību. Sazvanos ar Austrālijas radio. Reuter viņiem šādu ziņu vēl nav devis. Skaidrs, telefona sakari nogriezti. No Lietuvas pienāk ziņa, ka Baltiešu padomes Viktorijā vicepriekšsēdis Balis Stankenāvičus (Balys Stankenavičius), kas atrodas Viļņā visu puča laiku, lūdz rakstīt Austrālijas valdībai, lai tā atzīst Baltijas valstu neatkarību pēc iespējas drīz, citādi varot būt par vēlu. Nakts ziņās stāsta, ka apvērsuma vadītāji mēģinājuši aizbēgt no Maskavas. Laikam sliktākais ir garām.
Austrālijas baltieši «bombardē» Austrālijas premjerministru, ārlietu ministru un citas amatpersonas ar faksiem, aicinot atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Akcija ilga stundām, un nosūtīto vēstuļu skaits laikam mērāms simtos.
22. augusts. Pa oficiāliem kanāliem pienāk ziņa, ka Latvija pasludinājusi neatkarību. Vakarā uzzinām, ka Boriss Pugo izdarījis pašnāvību. Pie mums mājās lietuviešu draugi palīdz sakārtot sveces rītdienas demonstrācijai. Gribējām nest lāpas, taču Melburnas pilsētas valde mums to neatļāva. Zvana tautieši — vai rīt maz svarīgi iet gājienā pret Ribentropa – Molotova paktu? Protams! Nekas vēl nav beidzies. Darba daudz.
23. augusts. Auksta diena. Līst. Krusa. Sanāk ap 1000 baltiešu. Politiķu runas ir ļoti spēcīgas. Džims Šorts ierodas taisnā ceļā no lidostas, jo pa dienu bijusi parlamenta sesija Kanberā.
Sazvanos ar Stokholmu. Iedomājos paprasīt Mārtiņam (domāju, ka viņš ir kāds Zviedrijas latviešu darbinieks) uzvārdu. Viņš saka — Virsis. Mazliet apmulstu.
Sakari ar Latviju atjaunoti! Sazvanos ar draugiem Latvijā. Viņi pošas uz Baltijas liesmojošo ceļu. Lūdzu, lai arī no manis aizdedzina liesmu…
24. augusts. Braucu uz Sidneju, kur notiek LAAJ 40. gadasvētki. No rīta pie padomju sūtniecības demonstrācija.
27. augusts. 12.00 premjerministrs Bobs Hauks (Bob Hawke) sasauc preses konferenci un paziņo, ka Austrālija nolēmusi atzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Austrālija ir sestā valsts, kas atzīst Latvijas neatkarību! Sākas virkne radio, televīzijas un avīžu interviju. Kanberas radio runā ar Daini Īvānu.
Vakara ziņās pārraida daļu no Boba Hauka preses konferences.
Premjerministrs Bobs Hauks (Bob Hawke): «Valdība šodien nolēmusi nodibināt pilnus diplomātiskus sakarus ar Baltijas valstīm — Igauniju, Latviju un Lietuvu.»
Diktore: «Labām ziņām izplatoties Austrālijas baltiešu kopienās, satraukums un svinības kļuva par dienas neatņemamu sastāvdaļu. Lai gan citus jau nodarbināja svarīgi valstiski jautājumi. [..] Nedz ASV, nedz Apvienotā Karaliste nav sekojušas Kanberas piemēram, aizbildinoties ar neatrisinātām problēmām — bet tas Kanberu neuztrauc.»
Bobs Hauks: «Mūsu starptautisko politiku nenosaka ASV vai Apvienotās Karalistes nostāja.»
28. augusts. Triecientempā LTF Austrālijas nodaļa sarīkoja svinības Melburnas latviešiem Latviešu namā. Mūs uzrunāja Dr. Endrū Teofanuss (Andrew Theophanous), Strādnieku partijas parlamentārietis, kurš jau jūnijā panāca, ka viņa partija maina savu viedokli Baltijas jautājumā. Austrālijas baltieši ir gandarīti par to, ka Austrālija atzinusi Baltijas valstu neatkarību pirms Eiropas Kopienas un ASV. Ieradies arī Viktorjas parlamentārietis Brīvības koalīcijas prezidents Brūss Skegss, vienīgais baltiešu parlamentārietis Austrālijā Viktors Pertons, bijušais Viktorijas pavalsts etnisko lietu ministrs Deivids Perins (David Perrin) un Džims Šorts, kura uzruna bija aizkustinošākā, kādu savā mūžā esmu no politiķa dzirdējusi. Bija brīži, kad domāju — Džims aiz pārdzīvojuma tālāk nevarēs parunāt. Viņš ar baltiešiem iepazinās jau 1949. gadā, kad viņa tēvs tiem deva iespējas strādāt Austrālijā.
Ar šiem notikumiem noslēdzās liels Austrālijas latviešu darba posms, ko iedvesmoja neizsīkstoša cerība un ticība atkal redzēt Latviju brīvu un neatkarīgu. Taču darbs turpinājās. Dažas nedēļas vēlāk, 26. un 27. septembrī, LTF Austrālijas nodaļa nosūtīja četrus humanitārās palīdzības tilpņus uz Latviju. Tādu sūtījumu nākamo gadu gaitā bija desmit. Turpinājās sadarbība arī ar LTF un citām Latvijas organizācijām.
17. septembrī Igauniju, Latviju un Lietuvu uzņēma ANO. Noslēdzoties nozīmīgam posmam baltiešu dzīvē, Baltiešu padome Viktorijā nolēma rīkot pateicības dievkalpojumu. Katru gadu bijām vienojušies lūgšanās par savu valstu neatkarību, tādēļ 1991. gada 24. oktobrī, ANO dienā, Melburnas Svētā Paula katedrālē notika kopējs pateicības dievkalpojums.
Avoti
- Andersons G. Dienasgrāmata. 1989 (personiskās piezīmes).
- Austrālijas Senāta izraksts, 1994. gada 13. augusts.
- Brēmanis G. Pievakare Rīgas kafejnīcā // Austrālijas Latvietis, 1988. gada 22. aprīlis, 3. lpp.
- Dēliņš E. Konsuls bez valdības. 1979–1991. Piezīmes, dokumenti, materiāli. Stokholma, Rīga: Memento, Zinātne, 1997.
- Dēliņš E. Uzruna Austrālijas dienā 2004. gada 26. janvārī (personiskais arhīvs).
- Liepiņa V. Arī Austrālija dzīvoja līdzi // Liesma, 1991. gada oktobris.
- SBS ziņu raidījumu sižeti, 1991. gada augusts.
