Amatpersonu gads
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vai tas nebūtu viens jocīgs gada apzīmējums? Katrā ziņā jūsu vēstules gadumijā liek noprast, ka tieši amatpersonas ašāk nekā jebkad agrāk šogad uz savas ādas izjutīs dažādus tautas noskaņojuma strāvojumus. Tāpēc mūsu vadītājiem būtu prātīgi šo gadu sākt ar klusu zvērestu pie savas sirdsapziņas. Vēl var piebilst, ka tiem, kas tautas godu, atbildīgus lēmumus pieņemot, allaž augstu turējuši un godam strādājuši, nu varētu būt sācies gandarījuma laiks.
Ir pamats to paģērēt tieši šajā mirklī, kad redakcijas vēstuļu grāmatā pieliekam punktu pie pēdējā pagājušā gada pasta sūtījuma ar numuru 14 620. Kad sākam no jauna — pirmā, otrā...
Visnopietnākās vēstules esam saņēmuši par V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkas likteni. Ierunājusies parasti klusā un pacietīgā republikas bibliotēku darbinieku saime: Ogres rajona bibliotēku darbinieki, Limbažu rajona centrālās bibliotēkas lasītāju apkalpošanas nodaļas darbinieces un citi. 59 paraksti ir zem Brīvprātīgās grāmatu draugu biedrības Jelgavas rajona Ausmas astoņgadīgās skolas pirmorganizācijas biedru vēstules. Kinofilmu iznomāšanas kantora komjaunieši, piemēram, raksta:
«Konkrētajā gadījumā nav sodīts (ja nu vienīgi par sodu var uzskatīt aizvadīšanu personai pensijā) neviens «grāmatu pils» fantasts, kaut gan ir gluži skaidrs, ka solījumu (no 1949. gada!) došanas brīdī nekādu pozitīvas atbildes pamatā esošu garantiju nebija.»
Lasītāju O. Eglīša, A. Traniņas, V. Rituma un daudzu jo daudzu citu balsis ir vienotas un nepiekāpīgas savās prasībās.
Krietni bieza krājas vēstuļu kopa, kurā tiek runāts par profesionāla teātra izveides nepieciešamību Latgalē. Analītisku, vēsturisku un emocionālu ieskatu vēsturē sniedz bijušā Latgales Valsts drāmas teātra galvenais režisors, LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks A. Varslavāns. Par teātra nepieciešamību raksta G. Freibergs, S. Renkeviča, S. Dunska, A. Dunskis un citi. Domas dalās tikai vienā jautājumā, un, proti, kur teātrim būtu vislabāk atrasties — Daugavpili vai Rēzeknē? Kā ar bibliotēkas un teātra likteņa vēstulēm strādāsim tālāk (lai labuma būtu vairāki), par to redakcijā tiek domāts. Šeit apskatā rindas no dzejnieces Annas Rancānes rakstītā:
«Ja mums sāp sirds par savas likteņupes Daugavas likteni, tad kāpēc mums ir vienalga, kādi ļaudis dzīvo Daugavas krastos? Daugavpils teātra atjaunošana, manuprāt, ir jāuzskata par kultūras fonda Daugavas programmas organisku sastāvdaļu, jo atdzīvināt vidi nenozīmē tikai izcirst krūmus un sakopt krastus, tas nozīmē arī sakopt cilvēku dvēseles. Kultūras dzīves rosināšana Daugavpilī un Rēzeknē piesaistītu Latgalē tos jauniešus, kas paši vēl griboši, bet neprotoši neko darīt, ar sapņainām acīm raugās uz «gaišāku» pusi.»
Novada kultūras dzīves atveseļošana, kraso kultūras līmeņa kontrastu izlīdzināšana Latvijā — šie un citi dziļi domāti jautājumi urda ne tikai Annu Rancāni vien.
J. Derums un Uldis Upenieks iestājas par seno nosaukumu atdošanu ielām, laukumiem, bulvāriem. Par mūsu kultūrvēsturiskajām vietām interesējas O. Zariņš.
Taču neklāsies viegli (ja nelabosies!) arī tām amatpersonām, kas, uzskatot, ka vada nekultūras iestādes, uzvedas klaji nekulturāli. Tā studentu Molniku pāris mēģināja izteikt gluži pamatotas pretenzijas Rīgas Centrālās stacijas atbildīgiem dežurantiem. Viņiem esot nodemonstrēti tādi nekulturālības stereotipi, pēc saskarsmes ar kuriem var tikai sēsties pie papīra lapas un rakstīt redakcijai vēstuli. Amatpersonas no uzbrukuma ir spiestas pāriet uz aizstāvēšanos. Arī tas jau ir solis uz priekšu. Varbūt nākamais būs tīri pieklājīga valoda…
Paldies tiem iestāžu un organizāciju vadītājiem, kas pat eglīšu nedēļā atrada laiku atbildēt lasītājiem. Tā, piemēram, TTP kustības dienesta priekšnieks T. Krūmiņš paziņo, ka ar 1987. gada 16. decembri ir palielināts 16. un 18. maršruta trolejbusu skaits. «Lai tālāk uzlabotu pasažieru apkalpošanu, ir ieviesta jauna darba apmaksas sistēma, kas stimulē konkrētu darbinieku ieinteresētību kustības regularitātes paaugstināšanā.»
Par to, ka pārspīlējam, cenzdamies iespīlēt rāmjos noteiktus gadagājumus jau pat mazpilsētu ballēs (piemērs: «Danču tracis» ar Taurenes muzikantiem Jaungada svētku istabā no 24 līdz 89… Cēsu kultūras namā), raksta D. Zaļkalns.
Silvijas tante no Rīgas savukārt jautā tieši Salatētim. Kur iespējams nopirkt skaistas bilžu grāmatas tiem mazuļiem, kas pantiņus pie eglītes skaita visraitāk. Veikalā „Ābelīte", piemēram, pirms Jaunā gada vispār nav bijis bērnu grāmatu latviešu valodā.
Par to, ka tūrisma karšu izdevējiem jāgādā kartes, kur tiktu (precīzi!) norādīti Latvijas arhitektūras un dabas pieminekļi, revolūcijas cīņu vietas, pilskalni, raksta students Imants Folkmanis.
Lasītāja Z. Ganiņa nosauc tematus, kuru izgaismošanā, viņasprāt, atpaliekam no laikraksta «Sovetskaja molodež». P. Zvilna novēl «vairāk rakstīt par veselīgu dzīvesveidu».
Darām zināmu kolhoza «Alauksts» ļaudīm, ka viņu naudas pārvedums mazajam Arturam (no raksta «Mazais zēns tic!») nosūtīts zēna vecākiem.
Sakot paldies par daudzajiem apsveikumiem Jaunajā gadā, citējam Dobeles rajona komjauniešu vadītāja A. Treimaņa vēstuli — ielūgumu:
«8. janvārī mūsu šikākajā sporta un kultūras kompleksā LOSR 60. gadadienas vārdā nosauktajā padomju saimniecībā Kaķeniekos lūgti ciemos visu vecumu jaunieši, sākot ar astoto klasi un pensijas gadiem. Būs gan diskusijas ar rajona vadību un Dobeles kaimiņu — Bauskas un Jonišķu komjauniešiem, gan dejas, gan diskotēkas, gan rēvija, gan viens gabals Salavecis, gan divas gabalas Sniegbaltītes, gan solidaritātes tirdziņš, gan atrakcijas un loterijas.
Gribam, lai mūsu komitejas veidoto pasākumu, kura organizēšanā aktīvi piedalījās ari Vissavienības brīvprātīgās atturības veicināšanas biedrības Dobeles rajona valde, pēc iespējas vairāk apmeklētu jaunās ģimenes, pat komplektā ar mazuli(-ļiem), kuriem būs izveidots «īslaicīgas bērnu pieskatīšanas un palutināšanas» punkts.»
Tātad — dobelnieki gaida ciemos 8. janvārī pulksten 18. Ieejas maksa — 1,50 rbļ.
