Vai vismazākais no ļaunumiem?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«PLĀNAIS» RUBLIS UN NEPROGNOZĒJAMAIS LATS
— Tagad bieži dzirdam par savas valūtas ieviešanu republikā, — redakcijai raksta pensionāre M. Čalihina. — Vai tā ir taisnība? Kādēļ tas viss vajadzīgs? Kāda nauda mums būs, kā veco apmainīs pret jauno?
Kamēr PSRS tautas deputātu kongresā debatēja par naudas problēmu, tautā par to klīda dažādas baumas: par naudas reformu, par kartīšu ieviešanu, kas it kā būtu glābiņš no visa; lai arī pagaidu glābiņš, beidzot, klīst baumas par republikas valūtu kā par nacionālistu intrigām.
Kurš no ļaunumiem ir vismazākais? — cilvēki uzdod pamatotu jautājumu: «plānais» ekonomiski inertais rublis vai neprognozējamais lats?
Galu galā galvenais jau nav naudas vienības nosaukums, bet gan tas, lai tai būtu nepieciešamais, teiksim, tai raksturīgais svars, lai tai būtu attiecīgs preču segums.
Republikā tiek izstrādāta vesela likumprojektu pakete, kam jānodrošina likuma par ekonomisko patstāvību normāla tiesiska realizācija. Liekas, to starpā ne jau pēdējā vieta būtu jāierāda likumprojektam par republikas naudas sistēmas izveidi. Vissavienības ekonomistu biedrības Latvijas organizācijas autoru kolektīvs 1989. gada pirmajā ceturksni piedāvāja savu variantu. Iespējams, ka tas nav vislabākais. Diemžēl autori to pameta likteņa varā, pa šo laiku tas netika detalizēti izstrādāts, netika attīstītas un ar konkrētu saturu piepildītas tā galvenās pozīcijas.
Pati republikas naudas ideja jau ilgu laiku un visfantastiskākajās variācijās «lidinās» mūsu sakarsētajā sabiedriskajā atmosfērā. Varbūt vajadzētu izsludināt konkursu par labāko ideju, projektu, varbūt publicēt presē un mest kritikas ugunī to, kas jau ir? Un lai gan līdz šim alternatīvi varianti nav radušies, savu attieksmi pret jautājumu izsaka daudzi, retāk teorētiķi, biežāk praktiķi. Atcerēsimies neseno diskusiju Latvijas televīzijā, kurā, piemēram, piedalījās PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskās bankas valdes priekšsēdētājs A. Bergs-Bergmanis. Savu viedokli, domāju, viņš tomēr izteica par republikas valūtas kā tādas ideju, nevis par jau minēto likumprojektu. Saukšu to par visai piesardzīgu un neatkārtošu.
Bet bijušais republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs M. Ramāns ,uz LATINFORM korespondenta jautājumu, vai mums atbilstoši jaunajam likumam (par ekonomisko patstāvību) ir tiesības republikā ieviest savu valūtu, atbildēja:
— Šis likums neiztirzā valūtas jautājumu. Tomēr likumā par ekonomisko patstāvību tādas tiesības esam paredzējuši. Ja mēs balstīsimies uz 6. pantu, kas ļauj nerēķināties ar tiem PSRS likumiem, kuri grauj ekonomisko patstāvību, tad, ja uzskatīsim par mērķtiecīgu, varam ieviest savu valūtu.
Neizslēgsim iespēju, ka šāda mērķtiecība drīz vien var rasties. Un tad to sāks ekonomiski nopamatot. Tas ir speciālistu uzdevums. Bet ko viņi domā šajā sakarā? Šo jautājumu es uzdevu LVU Finanšu un tirdzniecības fakultātes profesoram, ekonomikas zinātņu doktoram E. ZELGALVIM — vienam no likumprojekta par republikas naudas sistēmu autoriem, likumprojekta par bankām autoram.
— Rubļa reālā pirktspēja, kā nesen tika ziņots, krītas vairāk par astoņiem procentiem gadā. Šādā situācijā likuma par republikas ekonomisko patstāvību realizācija, bez šaubām, būs ļoti apgrūtināta. Skaidrs, ka Latvijā jāstabilizē naudas apgrozība. Kādā veidā?
— Valstī sāka ekonomisko reformu, nerisinot naudas problēmu. Bet nauda taču ir visam pamats. Bez tās nedarbojas arī citas ekonomiskās sviras — cenas, nodokļi, budžeta un kredīta sistēma. Vadība šo vienkāršo patiesību negrib saprast.
Mums tūlīt jāatrisina divas problēmas. Pirmā: jārada apstākļi visu tipu uzņēmumu saimniecisko posmu aktivitātes atdzīvināšanai, lai tie vairāk ražotu preces tirgum, sniegtu pakalpojumus. Otra problēma: jāpāriet uz atklātas ekonomikas koncepciju, tas ir, uz PSRS iekļaušanu starptautiskās darba dalīšanas sistēmā uz moderna pamata.
Pirmās problēmas risināšana mūs objektīvi mudina uz naudas reformas realizēšanu. Bez stabilas naudas vienības vienkārši nereāli cerēt uz komerciālu aktivitāti, ražotāju ekonomiskās stimulēšanas efektivitāti.
Vai ir mēģinājumi to realizēt? Savienības mērogā — nav. Un tuvākajos gados cerēt uz rubļa nostiprināšanos ir grūti. Un ko lai mēs darām Latvijā? Gaidīt? Tas ir viens ceļš.
Otrs ceļš — šo problēmu risināt savas republikas ietvaros. Daudzi ekonomisti, un es to skaitā, uzskata, ka šis ceļš ir efektīvāks. Ņemot vērā to, ka Latvijā tiek izstrādāta likumprojektu pakete, kas radīs apstākļus naudas apgrozības stabilizācijai.
Bez tam republikas ietvaros to vieglāk izdarīt. Pieņemsim, mēs gribētu nostiprināt rubli. Strādātu vaiga sviedros, pēc labākās sirdsapziņas. Bet Vidusāzijā, teiksim, neko nedarītu. Un mūsu pūliņi valsts mērogā «noslīks». Jo darbojas (arī ekonomikā) savienoto trauku likums. Savā traukā, tā sakot, paceļam līmeni. Kopīgais līmenis tūlīt izlīdzinās.
Protams, mēs saņemam pārmetumus. Mēs gribot norobežoties, ieviest savu valūtu, atdalīties. Tas nav pareizi. Ja mēs spētu pārvarēt inflāciju, tad aktīvāk iesaistītos republikas darba dalīšanā. Un bez tam ir smieklīgi nacionālo naudas sistēmu uztvert kā kaut kādu nacionālisma izpausmi. Šis termins pieņemts starptautiskajā praksē.
— Pat ja būs likums par republikas naudas sistēmu, vezums no vietas vēl neizkustēsies. Jo radīsies vesels tīri praktisku jautājumu komplekss, bez kuru atrisināšanas likums nedarbosies. Lūdzu, pastāstiet par to sīkāk.
— Jāteic, ka šāda veida praktiskus jautājumus šobrīd tieši neviens nerisina. Piemēram, jautājumu par naudas zīmju iespiešanu, savas tehnikas mums nav. Iepirkt ārzemēs? Varbūt noslēgt līgumu ar ārzemju firmu? Izveidot apmaiņas tīklu? Kur un kā mainīt? Cik šim nolūkam vajag darbinieku, transporta utt.? Diemžēl mūsu Augstākajā Padomē iesniegtajā likumprojektā konkrētas detaļas nav izstrādātas. Muita? Tā ir nepieciešama. Noteikta valūtas kontrole ir naudas sistēmas elements. Jāpārdomā: kur un kā izveidot muitu, cik daudz materiālu resursu, cilvēku tam vajadzīgs. Ārējās ekonomiskās attiecības. Valūtas kurss. Kādā veidā mūsu valūtu mainīt pret citām? Piebildīšu, ka mūsu kaimiņi, piemēram, Igaunijā ir aktīvāki praksē, kas saistīta ar republikas valūtas noteikšanu. Igaunijas valdība jau pieņēmusi lēmumu savu valūtas sistēmu radīt no 1991. gada. Visa republikas valūtas ieviešanas programma cieši jāsaista ar republikas preču bilances attīstību. Ja neradīsim savu preču tirgu, ilgi noturēt stabilu valūtu nespēsim.
— Ieviešot republikas valūtu, nedrīkst neņemt vērā psiholoģisko, subjektīvo faktoru.
— Pareizi. Vēsture rāda, ka var ieviest jebkuru labu naudu, bet ja tauta to nepieņem — nekas neiznāk. Cilvēkiem tas jāuzņem labvēlīgi. Bet pie mums, es domāju. republikā, cilvēki gaida jaunu naudu.
— Cilvēkus nevar nesatraukt tik ļoti svarīgs aspekts kā apgrozībā esošās naudas apmaiņa pret jauno.
— Šai ziņā viedokļi ir dažādi. Piemēram, apmainīt noteiktā proporcijā: 1 (jaunā nauda) pret 10 (vecā nauda) utt. Protams, svarīgi, lai te neciestu neviena pilsoņu kategorija sabiedrībā. Bet nav izslēgts, ka kāds tomēr cietīs. To vajag apzināties un nevajag krist panikā. Pirmajā mirklī liekas, ka tādā gadījumā jāmaina 1:1. Bet! Ja visu naudas masu mainīs 1:1, mums naudas daudzums apgrozībā nesamazināsies. Mainīsies tikai tās nosaukums. Bet mūsu mērķis ir naudas summu sabalansēt ar preču daudzumu. Un lieko naudu no apgrozības izņemt.
Ir priekšlikumi maiņas kursu noteikt diferencēti: noguldījumus, skaidro naudu līdz 1000 rubļiem mainīt 1:1. Tālāk no 1000—5000 — 1:2 vai 1:3 (jau samazinās proporcija), no 5000 līdz 10 000 kā 1:3, 1:5 utt. Tas ir, palielinās apmaināmās naudas masa — mazāk tiek izsniegts jaunās naudas. Otrs variants: apmainīt 1:1, bet, sasniedzot zināmu robežu, lielas naudas summas vienkārši neapmainīt. Kā to lai nosaka? Problēma. Vārdu sakot, pagaidām katram no variantiem ir savi mīnusi.
Ir arī principiāli cits variants. Dot iespēju personām, kam ir lielas naudas summas, tās pārvērst materiālās vērtībās. Mūsu sabiedriskās sistēmas nelaime ir tā, ka esam ļoti sašaurinājuši preču apgrozību. Bet var taču pārdot dzīvokļus, ražošanas līdzekļus, kaut vai veselus uzņēmumus. Piemēram, sadzīves pakalpojumu uzņēmumus — dažādas darbnīcas, ateljē. Kālab gan ne?
Tad mēs samazināsim naudas masu un šo naudu saņems valsts. Manuprāt, tas ir mazāk sāpīgs ceļš. Ir arī iebildumi: izmantojot esošās sistēmas trūkumus, veikli cilvēki «uzkrājuši» lielas summas, bet tagad kļūs vēl bagātāki . . .
— Šajā sakarā ir arī šāds arguments: līdz šim mēs visu stūrgalvīgi centāmies izlīdzināt. Un kas mums ir? Man liekas, izdarot naudas apmaiņu, sevišķi uzmanīgi jāpieiet tām cilvēku kategorijām, kam ir stingri ienākumi — algas, pensijas, stipendijas.
— Šajā gadījumā naudas vienību apmaiņai pirmajā laikā, protams, jābūt 1:1. Šie pilsoņi no visām novācijām nedrīkst ciest.
— Jūsu viedoklis attiecībā uz priekšlikumiem par pagaidu naudas ieviešanu republikā?
— Tas ir bīstams solis. Tūlīt jāievieš stabila valūta. Jautājums tikai tāds, kā šo stabilitāti nodrošināt. Mūsu lats tūlīt konvertējams nekļūs. Galvenais, ka tādā ceļā mēs stimulēsim ražotāja patieso aktivitāti, veicināsim uzņēmības un iniciatīvas attīstību. Bet kā radīsim normālu iekšējo tirgu, attiecīgu ekonomisko potenciālu, kas būs aiz mūsu valūtas, var runāt par konvertējamību.
— Plastikāta nauda un pārskatāmā perspektīva. Vai vajag tik stingri atmest šo ideju kā tādu?
Plastikāta nauda ir laba lieta, bet ne jau mūsu problēmu risināšanai. Kredīta kartītes Rietumos pastāv pircēju ērtību labad. Turpretī mums jārisina pavisam cits jautājums: naudas apgrozības stabilizācija. Kredīta kartītes to neatrisinās.
Ja apkopotu teikto, esam noskaidrojuši, ka republikas naudas konceptuālā ideja ir pavisam noteikta. Bet atsevišķi un ļoti būtiski aspekti jānoslīpē, jāattīsta; no visiem variantiem, kas ir teorētiķu prātos, jāizvēlas optimālākais.
Atgriežoties pie sākuma, pie jautājuma no mūsu lasītājas vēstules: proti, kādēļ tas viss ir vajadzīgs? Bet varbūt labāk «plānais», taču mūsu apziņai tik tuvais rublis?
Kā rāda nestabilā naudas apgrozība valstī, svarīgu argumentu par labu šim rublim paliek aizvien mazāk.
Kopumā savienībā šobrīd apgrozība ir ne mazāk par 70 miljardiem rubļu, kam nav preču segums. Bet apgrozībai, ka aprēķinājuši ekonomisti, nepieciešami 15 miljardi. Tas ir, skaidras naudas kopsumma apgrozība tās nepieciešamo daudzumu pārsniedz gandrīz piecas reizes. Neņemot vērā iedzīvotāju atlikto pieprasījumu noguldījumos krājbankā. Kopēja noguldījumu summa pārsniedz 300 miljardus rubļu, atliktais pieprasījums, ka novērtējuši speciālisti, ir 65—70 procenti, tas ir, aptuveni 200 miljardu rubļu. Bet valsts jaunā finanšu ministra V. Pavlova referātā izskanēja, ka 1989. gada pirmajā pusē naudas emisija bijusi 8,9 miljardi rubļu un visā nākamajā gadā nepārsniegs 10 miljardus.
Liekas, skaidri redzama draudoša tendence. Tieši tā arī, ņemot vērā likuma par ekonomisko patstāvību realizācijas sākumu, cieši pietuvina republikas valūtas idejai.
Natālija MAKSIMOVA
