Reta Latvijas seja
|
Tas bija 1991. gada janvārī. No Aizputes PMK tika organizēts autobuss tur strādājošajiem braucienam uz Rīgu. Tolaik patriotiskas jūtas valdīja visos. Autobuss no mūsu pilsētas aizveda un atveda grupas ik pēc diennakts. Mēs atradāmies Latvijas Radio ēkā Doma laukumā. Esot barikādēs, jutu, ka visu cilvēku starpā bija liela saliedētība, pastāvēšana katram par katru. Liela atsaucība šajā laikā bija jūtama no Rīgas uzņēmumiem, lauku saimniecībām un atsevišķiem cilvēkiem. Visi tie gādāja, lai mums, stāvot barikādēs, būtu silta tēja, pusdienas. No laukiem tika savests kannām medus, Rīgas cigarešu rūpnīca deva mums cigaretes, cilvēki nesa mums cimdus, zeķes un cepures, lai mēs nesaltu. Šajās drausmīgajās janvāra dienās latvieši tiešām bija jūtami kā viena kopīga, par sevi pastāvēt spējīga tauta.
Radio ēkas katrā stāvā bija sanesti Doma laukuma akmeņi, cements un ūdens šļūtenes, lai vajadzības gadījumā aizstāvētos pret omoniešiem. Drosmes mums tajā laikā netrūka. Rīgas alpīnisti Radio ēkā bija gar logiem novilkuši virves, lai mums būtu, kur atkāpties un glābties, ja to vajadzētu darīt.
Kā vēlāk izrādījās, tā nakts, kuru es pavadīju Radiomājā, bija drausmīgākā nakts barikāžu laikā. Mēs atradāmies ēkas augšējā stāvā un pa logu pāri jumtiem varējām redzēt spindzošas lodes. Šaušanas troksnis radīja visos uztraukumu. Šajā naktī tika apšaudīta Iekšlietu ministrija, nošauts Andris Slapiņš, ievainots Gvido Zvaigzne un vēl vairāki cilvēki. Doma baznīcā cietušajiem tika sniegta pirmā palīdzība.
Šīs liktenīgās nakts notikumi un arī pārējais barikāžu laiks ir ievilcis dziļu rētu Latvijas sejā, taču, ja kas tāds atkārtotos, es un arī pārējie latvieši atkal mestos aizstāvēt savu Dzimteni — Latviju.
Pierakstījis U. Zīverts
