Kam vajadzīga auksta sirds?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Haufa pasakā «Aukstā sirds» mums dota reta iespēja — ielūkoties siržu noliktavā. Tur Švarcvaldes Miķelis īstas, siltas cilvēku sirdis iesprostojis stikla burciņās. Lai netraucē. Arī siržu īpašniekiem ir labi — nav jāapcer paša rīcība, akmens sirdis taču nenomoka nedz ar ilgām, nedz nožēlām.
Redakcijas pasts allaž, taču jo īpaši pagājušajā nedēļā, atgādina no burciņām izsprukušu siržu balsu lavīnu. Vidēji 89 sūtījumi ik darbadienā. Daudz. Katra sestā vēstule (bet dažās — pāri par 300 parakstu) par V. Lāča bibliotēkas likteni un par iespaidiem pēc TV raidījuma «Risinājumu meklējot» noskatīšanās. Šoreiz interese bijusi pilsoniska un dziļa. Katrs raidījuma dalībnieku vārds un žests sijāts caur vairākiem sietiem. Par to runāsim atsevišķi. Arī par to, ka pilsoņu emociju pieminējums šajā raidījumā daudzus aizskāris un aizskāris dažādi.
Lūk, citāts no LLA 1. kursa studenta Arta Ērgļa vēstules:
«Vai var visi šie tūkstoši zinātniski noformulēt savas bažas par grāmatu likteni? Tas rūp visiem. Šī sāpe ir izteikta vēstulēs un prasībās, bet atbildīgiem darbiniekiem ir nepieciešams rūpēties par cēloņu likvidēšanu, nevis neklausīties emocijās. Tie, kas var, izsaka savas domas, priekšlikumus, pamato tos, pārējie izsaka savu attieksmi, jūtas, un tās nevar atmest kā nevajadzīgas.»
Ārste N. Villeruša savukārt raksta:
«Kad mēs ejam vēlēt, tad mūsu prieks, pacilātība ir derīgas emocijas. Tās apraksta prese un, laipni smaidot, pieņem ievēlētie. Bet, ja mēs esam par kaut ko sašutuši, ar kaut ko nemierā, tad tās ir negatīvas emocijas, kas atstājamas malā. No mums atgaiņājas kā no uzmācīgām mušām.»
«Domāju,» raksta tehnisko zinātņu kandidāts I. Bekmanis, «ka Rīgā un republikā (bez «Pilsētprojekta» speciālistiem) ir daudz pietiekami kompetentu speciālistu, kas varētu novērtēt ekonomisko izmaksu aprēķinus, projekta plusus un mīnusus. (..) «Es gribu būt PĀRLIECINĀTS, ka pieņemtais lēmums par transporta attīstību Rīgā ir optimālākais. Nevajadzētu aizmirst arī, ka lēmums par metro celtniecību pieņemts tieši tā sauktajā stagnācijas periodā, kad ekonomistiem un sevišķi tautai padomu neprasīja.»
Vēstuļu autorus pamatoti interesē arī alternatīvie varianti un tas, ja iepriekšējais projekts jākoriģē, kurš pie tā ir vainīgs un kurš maksās par projektu pārstrādāšanu.
Daudzās vēstulēs ir pausta neapmierinātība ar to, kā risinājies mutisks vai rakstisks dialogs ar kādu amatā augstāk stāvošu personu.
Cēsu iedzīvotāja V. Hartmane stāsta par īpaši dzīvu satiksmi Kronvalda un Vilku ielas krustojumā, par to, ka te radīti visi avārijām labvēlīgi apstākļi — ziemā ielu nekaisa ar smiltīm, nav apgaismota nedz iela, nedz pieturvieta, nav uzliktas ātrumu ierobežojošas zīmes, nav gājēju pārejas utt. Bijuši arī nelaimes gadījumi. Vēstules autore devusies uz izpildkomiteju. Pēc audiences pie pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja viņai radušās, lūk, kādas emocijas:
««Nevaru» un «nezinu» cilvēkus vairs neapmierina, tāpat novecojušās instrukcijas, ko jūs klājat cilvēkiem priekšā kā aizsargbruņas. Kāpēc jūsu vārdos skan tādas replikas: «rakstiet un sūdzieties tālāk, ja jums patīk!»... Pie jums iet ar kādu pretenziju vai priekšlikumu ir tas pats, kas ar pieri lauzties slēgtās durvīs. Jūsu nevarēšana cilvēkus neapmierina un nelaipnība pat atbaida.»
Iepriecinoši ir tas, ka lasītāju vēstulēs jūtami pieaugusi interese par tautas saimniecības un ekonomikas jautājumiem. Ja savās vēstulēs pievienojaties divu bērnu māmiņas Rutas Cines zinātvēlmei, atrakstiet! Lūgsim kompetentu cilvēku sniegt izsmeļošāku skaidrojumu.
«Pēdējās dienās pa radio,» raksta Ruta, «bieži var dzirdēt: «… valstij sakarā ar gaļas un piena produkcijas pārdošanu par valsts mazumtirdzniecības cenām radušies lieli zaudējumi, daļu tā sedz no «savas kabatas».» Vai tad mēs visi neesam tā valsts, vai tad mēs visi nestrādājam arī valsts labā? Kurš tad ir vainīgs pie tā, ka tauta valstij rada zaudējumus?
Latvijas PSR Valsts agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētāja vietniece b. I. Pušmucāne savā atbildē man rakstīja: «Pamatojoties uz Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu, par kooperatīvajām cenām tiek realizēta gaļa un gaļas produkcija, kas ražota no individuālajā sektorā izaudzētajiem un uz līguma pamata nodotajiem lopiem.»
Tam es piekrītu. Bet es nepiekrītu, ka šo produkciju ražo Latvijas PSR Agrorūpniecības komitejas gaļas kombinātos un realizē valsts veikalos par komisijas cenām.»
Un neskaidrība sākas tad, kad darbavietā «Tūristu brokastu» kārbu pārdod par 1 rubli 40 kapeikām, bet veikalā – tādu pašu kārbu, tikai jau apzīmogotu, — par 3 rubļiem 50 kapeikām.
«Tāpat es nesaprotu to, kā Valmieras gaļas kombinātā var ražot konservus gan par valsts cenām, gan par komisijas cenām,» raksta R. Cine un jautā: «Kāpēc tiek ziņots, ka mums ir lēti pārtikas produkti?»
Uz diskusijām rosina kultūras darbinieka Dzintara Liepiņa vēstule par gaidāmo folkloras festivālu «Baltica».
Pienākuši pirmie asie signāli par to, ka visiem gribētājiem laukos atkal nepietiek grāmatas — šoreiz Ojāra Vācieša Kopoto rakstu.
Savu vilšanos mums dara zināmu Valdis Brīnums no kolhoza «Brīvais vilnis» un Antra Bandere no padomju saimniecības «Naudīte».
Atmiņās par Daugavpils teātra likvidēšanu dalās V. Kalpiņš, LPSR kultūras ministrs no 1958. gada līdz 1962. gadam.
Savu skatījumu uz dzīvi klāsta V. Bērziņa, kuras vēstule sākas ar vārdiem. «Manas mājas ir bijušas tikai bērnu nami: gan slikti, gan labi…»
Ar vairāk nekā divsimt vēstuļu var lepoties «Ideju banka», ar pirmajām operatīvajām atsauksmēm — profesora Z. Zuzes publikācija «Sigulda sauc SOS». Ir vēstules par aizdomīgiem zēniem ar lielām, melnām somām Arkādijas parka neapgaismotajās meža pīļu pulcēšanās vietās, par Melngalvju namu, par latviešu valodas pareizību, par mežsaimniekiem un mež(iz)saimniekiem, par mūsu vēstuļu apskatiem un to, ka mums visiem jābūt uzmanīgiem, ne tikai nosodot, bet arī kādu vienu darbarūķi starp citiem bezprātīgi slavējot.
Skolnieces Baiba un Jolanta grib iestāties darbā, lai pašas nopelnītu sev kabatas naudu. Kristīne uzmundrina puisi, kuru draudzene pametusi tikai tāpēc, ka viņš nesmēķē.
Mūsu sirdis tagad izsprukušas brīvē un — ak šausmas! — vēl ne vienmēr prazdamas nekļūdīgi orientēties sarežģītajā īstenībā, nu grib visu zināt, saprast, darīt, visur piedalīties un izpausties laikā un telpā. Un tāda aktivitāte ne jau visiem un uzreiz liksies ērta un pieņemama. Par to nav jāuztraucas. Esam taču pārliecinājušies, ka «noliktavas aizslēgu» drošībā no siržu dauzīšanās vispār nekāda labuma nav.
Z. BRIEDE
