Saukt lietas īstajos vārdos
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēdējā laikā masu informācijas līdzekļi daudz uzmanības velti dažāda veida polemikai jautājumā par Latvijas Komunistiskās partijas reorganizāciju, tās statusa izmaiņu, tās pārveidošanu tādā partijā, kas «aizstāvētu Latvijas tautas intereses» (it kā tagad tā šīm interesēm nekalpotu).
Lasot un klausoties šādu informāciju, jābrīnās, kā viens otrs iedomājas celt templi nevis no pamatiem, bet no jumta, lai gan tam trūkst nepieciešamā celtniecības materiāla.
Ja paraugās mūsu netālā pagātnē, redzam, ka Latvijas Kompartija, lai arī nedemokrātiskā ceļā (ne jau nu mums tagad par to spriest), 1940. gada rudenī tika atkalapvienota ar PSKP, tādējādi tā pārstāja pastāvēt kā partija, pārvēršoties Latvijas republikāniskajā PSKP organizācijā, un katram no tās biedriem tika izsniegta PSKP biedra karte.
Pēc 1940 gada, kā zināms, nāca 1941. gads, kad sākās Lielais Tēvijas karš, kura frontēs man nācās cīnīties. Biju liecinieks, kad mūsu vienības dažādu tautību kareivji (uzbeki, tatāri, azerbaidžāņi, baltkrievi, latvieši, krievi un citi) iestājās partijā bieži vien pirms kaujas sākuma — partijā, kuras vārds ir PSKP.
Krietna daļa no tiem karavīriem, jau sen demobilizējušies no armijas, kļuvuši veci, dzīvo Latvijā, un viņiem pat prātā nenāk, ka viņi no PSKP biedriem, kāda gribas rezultāta var pārvērsties par Latvijas Kompartijas biedriem. Būtu vietā atcerēties vārdus, ko teicis krievu filozofs materiālists V. Beļinskis: «Esmu, dzimis, lai sauktu lietas īstajos vārdos.»
Krievijas Federācija, piemēram, savas teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā ir nesalīdzināmi lielāka par Latviju, taču KPFSR Kompartija, kā mēs zinām, nepastāv. Pasaules kompartiju uzbūves prakse tāpat liecina, ka jebkurā federatīvā valstī, neatkarīgi no valsts iekārtas, var būt tikai viena kompartija, kas sastāv no biedriem, kuri apvienoti republikas, apgabala vai tamlīdzīgās organizācijās.
Visiem partijas biedriem, kas dzīvo Latvijas teritorijā, krūšu kabatā, tieši pie sirds kā visdārgākais viņu dzīvē glabājas PSKP biedra karte; viņi savā darbībā vadās pēc PSKP statūtiem un programmas. Tāpēc, ja dažiem PSKP biedriem, kas dzīvo Latvijā, rodas ideja izveidot no PSKP atsevišķu patstāvīgu, komunistisku vai citu partiju, viņiem vispirms jāizstājas no PSKP, jānodod savas biedra kartes un tikai tad jāveido Latvijas Kompartija.
Latvijas Kompartija taču nevar sastāvēt no PSKP biedriem tieši tāpat, kā to nevar izveidot, piemēram, no Ķīnas Kompartijas vai no Rumānijas Kompartijas biedriem… Tas būtu pretrunā arī prasībām, kas jau atspoguļotas vēl nepastāvošās Latvijas Kompartijas statūtu projektā. To 8. pantā ir teikts: «LKP biedrs vienlaikus nevar būt citas partijas biedrs.» Bet tas nozīmē, ka partija jāveido no bezpartijiskajiem. Bet nevar taču kaut kādā maģiskā veidā pārvērst katru PSKP biedru vispirms par bezpartijisku, bet pēc tam par Latvijas Kompartijas biedru, Bez tam jāņem vērā, ka ne katrs no PSKP biedriem uzķersies uz tādas makšķeres, ja viņš ir uzticīgs savas partijas ideāliem.
Rezumējot izklāstīto, šķiet, ka dažu partijas pārbūves problēmām veltīto publikāciju autoriem, pirmām kārtām jāpārkārto sava domāšana, lai tā atbilstu laika prasībām. Viņiem jāsaprot, ka Latvijas partijas organizācija nav partija, bet Padomju Savienības Kompartijas sastāvdaļa. Tai obligāti jāpilda PSKP statūti un programma, kā arī visu CK plēnumu un PSKP kongresu lēmumu prasības; šo lēmumu izstrādāšanā piedalās arī PSKP Latvijas republikāniskās organizācijas pārstāvji.
Ja ir nobriedusi nepieciešamība (acīmredzot tā ir nobriedusi) grozīt PSKP statūtus un programmu vai ja ir radušies citi aktuāli jautājumi, priekšlikumi jāiesniedz PSKP CK. Tos izskatīs plēnumos un attiecīgos lēmumus apstiprinās PSKP kongresos, PSKP kārtējais kongress vairs nav aiz kalniem.
Savus argumentus par to, ka mūsu valstī pastāv tikai viena partija — PSKP, es uzskatu par pārliecinošiem un domāju, ka būtu lietderīgi pievienoties arī tam, ka vienā partijā var būt tikai viens centrālais orgāna — tā ir PSKP CK. Tāpēc komitejai, kas atrodas PSKP Latvijas republikāniskās organizācijas priekšgalā, jādēvē sevi nevis par Latvijas Kompartijas Centrālo Komiteju, bet par PSKP Latvijas republikānisko komiteju.
Tāds «jauns» nosaukums pēc viena otra domām var būt skanēs mazāk ietekmīgi, toties pareizi! Lietas jāsauc īstajos vārdos.
Pāvels KARTUŠINS,
atvaļināts virsnieks
Honorāru lūdzu pārskaitīt Veco ļaužu un invalīdu palīdzības fondā.
