Jūs var manīt gan te, gan tur
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
—… Jā, bet ko tulkojumā nozīmē jūsu avīzes nosaukums?
— Padomju jaunatne.
— Pie mums prese netiek paredzēta kādai noteiktai auditorijai: tā — jaunatnei, bet tā savukārt — vecākajai paaudzei. Tāpēc jaunatnes izdevumus nosaukt nevarēšu. Pati lasu tādus izdevumus kā «Time», «Newsweek», «US News and World Report», «New York Times», «Washington Post». Jā, lūdzu, ja ir iespējams, es gribētu dabūt to avīzes numuru, kurā būs manas atbildes.
Varbūt šī vēlēšanās ir saistīta ar gluži profesionāliem nolūkiem, bet, iespējams, tā ir arī vēl joprojām esošā neuzticība otras puses presei. Lai tā būtu. Katrā ziņā Keita Šektere šodien, tāpat kā uz visu Latvijā pavadāmo laiku, ir noskaņota labvēlīgi un pretimnākoši. Patapinātu attieksmi viņas domās un vaibstos bija grūti uztaustīt.
— Es nepārstāvu nevienu politisku organizāciju. Esmu beigusi Kolumbijas universitātes politisko zinātņu fakultāti. Tagad mācos šīs pašas augstskolas aspirantūrā. Gatavojos zinātņu kandidāta grāda iegūšanai. Dzīvoju Ņujorkā. Nu jau gads, kopš esmu precējusies. Mans uzdevums jūsu zemē nav tikai piedalīties un atbalstīt savējos diskusijās, bet arī strādāt. Mēs uzņemam dokumentālu filmu par PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanos Jūrmalā. Tāpat to darījām pagājušajā gadā, kad līdzīgas sarunas notika Savienotajās Valstis.
— Kāpēc jūsu vidū ir tik maz jaunatnes?
— Organizācija, kas pārstāvēta Jūrmalā, galvenokārt sastāv no vecāka gadu gājuma ļaudīm. Lielākā daļa ir no Vašingtonas.
— Vai jūs te notiekošās sarunas uzskatāt par pietiekami nopietnām un atklātām?
— Jā, noteikti. Kaut gan reizēm dažu pārstāvju uzstāšanās šķiet visai subjektīva.
— Kura puse jums šķiet objektīvāka, savos argumentos vairāk pārliecinoša?
— Tu ir ļoti sarežģīts jautājums. Es nevarētu uz to atbildēt.
— Kurš no runātājiem jūs pārliecināja visvairāk?
— Šķiet, ka mūsu nopietnā žurnāla «Time» darbinieks Stroubs Telbots. Es ticu viņam. Tāpat kā mūsu puses traktējumam Daņilofa lietā.
— Jūsu domas par šīsdienas (vakardienas — red.) sarunām?
— Aina ir visai līdzīga kā iepriekšējās dienās. Asumi un domu sadursmes ir neizbēgami. Man ir interesanti klausīties, kā pārstāvji pamato savu domas, arī tie brīži, kad jūsu publika reaģē ar aplausiem vai smiekliem. Tiesa, šodien (vakar — red.) mani un manus kolēģus neapmierināja padomju pārstāvja atbilde uz jautājumu par vēlēšanām. Vakar visi smējāmies kopā, šodien mūsu pusei vairs smiekli nenāca.
Tomēr nevar neatzīmēt vēl vienu trīs dienu kopīgu iezīmi. Dienā mēs «spēkojamies» ar jums. Vakarā koncertos viss ir gluži pretēji. Man trūkst vārdu, lai apzīmētu savu attieksmi pret džeza koncertu Dailes teātrī. Es domāju par abu pušu sniegumu. Arī mūsu izcilais trompetists teica: tik labi spēlējis tāpēc, ka te bijis lielisks orķestris. Jā, par Raimondu Paulu gan neko iepriekš nezināju.
— Bet attiecībā uz citu informāciju par Latviju?
— Zināju gan labu, gan sliktu. Teica, ka Baltiju republikās zeļ rusifikācija. Jūsu emigranti stāstīja par padomju varu kaitīgumu Baltijai un Latvijai. Jā, krievu te nav maz. Tomēr jūs, latvieši, esat ļoti pamanāmi. Ļoti jūtu jūsu stilu un kultūru. Zināju, ka Rīga ir veca un skaista pilsēta. Tā tas arī ir. Arī Jūrmala ir jauka.
— Ko vēl gribat pie mums redzēt?
— Es — vairāk tikties ar jauniešiem, zināt par viņiem, nožēloju, ka netiku ekskursijā uz kādu no jūsu kolhoziem. Kolēģi teica, ka dzīvojat pārticīgi.
— Ka amerikāņi jūtas Rīgas hoteļos?
— Paldies, labi. Es jūtu, ka par mums ļoti rūpējas.
— Jūsu vēlējums mums?
— Lai jums miers! Tāpat kā mums. Esiet tikpat laimīgi kā tagad.
— Vai to tā var redzēt?
— Labi, teikšu citādi. Lai jūsu tauta sasniedz, ko vēlu, un cīnās par to, ko vēlas!
Intervēja
AIVARS PASTALNIEKS
ATTĒLĀ: Keita Šektere
