Baltijas valstu padome ir realitāte
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sestdien Tallinā notikusī triju Baltijas valstu vadītāju tikšanās neapšaubāmi ir notikums ar vēsturisku nozīmi. Pietiek minēt faktu, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas augstāko likumdevēju vadītāji vienojās atjaunot 1934. gadā Ženēvā noslēgtā triju valstu līguma darbību. Tādējādi tiek atjaunota Baltijas Valstu Padome, kas gan zināmā mērā atšķiras no tās pirmskara veidola. Tolaik padomes būtību veidoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru regulārās konferences, turpretī tagad padomes kodolu veido triju republiku augstāko likumdevēju priekšsēdētāji. Uz savām apspriedēm viņi atbilstīgi situācijas prasībām var pieaicināt vairākus augstākos amatvīrus — valdības galvu, ārlietu ministru vai kādu citu amatpersonu pēc pušu ieskatiem.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu un delegācijas locekļus uz divu valstu robežas sirsnīgi sveica Igaunijas Augstākās Padomes sekretārs Arno Ālmans un citas oficiālas personas.
Triju Baltijas republiku vadītāju sarunas noritēja Igaunijas valdības rezidencē Tompeā kalnā. No Latvijas Republikas puses klāt bija arī Augstākās Padomes ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks profesors Jānis Freimanis, ārlietu ministrs Eižens Počs; no Igaunijas Republikas puses — Ministru Padomes priekšsēdētājs Edgars Savisārs, Augstākās Padomes ārlietu komisijas priekšsēdētājs Indreks Tome, ārlietu ministrs Lenarts Meri, valsts ministrs akadēmiķis Endels Lipmā; no Lietuvas Republikas puses — Augstākās Padomes priekšsēdētāja padomnieks ārlietu jautājumos Longins Bogdans un citi.
Lai gan kopīgo dokumentu parakstīšana bija ieplānota dienas vidū, to apspriešana un ekspertu uzstāšanās ieilga līdz vēlai pēcpusdienai. Triju republiku vadītāji Kadriorgas pilī uz dokumentu svinīgo parakstīšanu ieradās četras stundas vēlāk, nekā bija plānots. Vēl pēc pusstundas atbildīgais brīdis jau piederēja vēsturei.
— Pats svarīgākais, ko šobrīd izjūtu, ir drauga pleca izjūta, — uzsvēra Igaunijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels. — Mūsu tautām ir kopīgas intereses un viens liktenis; vakar un šodien mūs tuvina kopīgas grūtības un vēlmes. Gribētos, lai mūsu tautas 12. maijā parakstītajos dokumentos saskatītu vēl vienu soli tuvāk mērķim — patiesai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas brīvībai un neatkarībai.
Tallinā parakstītā Deklarācija par Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas vienprātību un sadarbību, vēstules ASV prezidentam Dž. Bušam un PSRS prezidentam M. Gorbačovam, kopīgais paziņojums par vēlēšanos piedalīties Eiropas drošības un sadarbības apspriedē Helsinkos ir normālas starpvalstu attiecību prakses paraugs. Vissavienības masu informācijas līdzekļi gan mēģina Baltijas republikas apsūdzēt etnocentrismā un egoismā. Vienlaikus pat laikrakstam «Pravda» nākas atzīt, ka Baltijas republiku vēlme kļūt par starptautisko tiesību reāliem subjektiem, kolektīvi aizstāvēt savas reģionālās intereses attiecībās ar PSRS un aiz tās robežām nepavisam nav nosodāma. Vienīgais jautājums — pa kādu ceļu virzīties.
Tikšanās Tallinā vēlreiz parāda ceļu, kādu izvēlējušās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas. Kopīgajā Deklarācijā, ko parakstījuši A. Gorbunovs, V. Landsberģis un A. Rītels, uzsvērts, ka Baltijas valstis par sevišķi svarīgu uzskata vispāratzīto starptautisko tiesību prakses un normu ievērošanu, to vidū atteikšanos no spēka un ekonomiskā spiediena lietošanas starpvalstu attiecībās. Baltijas valstis, teikts komunikē, savu atgriešanos starptautiskajā politikā uzskata par devumu uzticēšanās gaisotnes, drošības un sadarbības stiprināšanai.
Preses konferencē, kas notika pēc dokumentu parakstīšanas, A. Gorbunovs uzsvēra, ka Baltijas Valstu Padomes izveidošana nav nekādas jaunas frontes noformēšana vai vēršanās pret kādu citu pusi.
ĀRIS JANSONS
Tallina–Rīga
