... mēs jutāmies bagātnieki
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kad 1988. gada septembri pēc gandrīz pilniem 13 darba gadiem «Jaunatnē» pircēlos dažus stāvus augstāk, uz vairākkārt uzdoto Jautājumu: «Kāpēc tā dari?» — parasti atbildēju: «Tāpēc ka pēdējā laikā te kultūra vairs nav vajadzīga ...» Mazliet nenopietni? lespējams. Bet tā tomēr nebija pirmā uz mēles pagadījusies frāze. Taču precīzāk būtu teikt ti: «Tipēc ka politiskās un sabiedriskās aktualitites mākslas un kultūras Jautājumus krietni atvirza malā ...»
. . . Vidusskolnieces gados, sākot lasīt «Jaunatni», vispirms, līdzīgi daudziem tūkstošiem citu lasītāju, atšķiru ceturto lappusi. Mākslas un kultūras jautājumiem veltīto. Jau tad zināju, ka ti allaž būs vislasāmākā, visinteresantākā. Sākot strādāt «Jaunatnē», kultūras nodaļā, tiku mācīta darboties tā, lai mūsu laikraksta tradīcijas šajā ziņā saglabātu.
Protams, katram Jau šķiet, ka viņa temats un viņa nodaļa laikraksti lr galveni. Art es neesmu Izņēmums un par kultūras nodaļu saku tieši ti. Mēs patiešām sev atvēlētajā laikraksta platībā jutāmies bagātnieki. Un bagitnlekl ari tipēc, ka mikslas un kultūras centros galvenokārt sastapām gaišus, gudri un drosmīgi dzīvojošus cilvēkus. Sls tikšanas daudz deva man pašai, un šo cilvēku teiktais bija vajadzīgs lasītājiem. Varbūt man vienmēr laimējas, taču negadījās dzirdēt slavinām to, kas īstenībā peļams, vai ari noliedzot to, kas visiem labi saskatāms.
Bet tagad, pārdomājot «Jaunatnē» strādāto laika posmu, īpaši man prātā nāk septiņdesmito gadu otrās pases svētdienas laikraksti, kuru vlduslappuses allaž dāvāja tikšanos ar garīgi bagātiem cilvēkiem. Sle cilvēki bija tie spēka avoti, kas Ikdienu vērta gaišāku un ļāva «laist pirl galvai» it biežos pārmetumus par to, ka laikrakstā pārāk daudz vietas atvēlēts kultūrai, ka maz rakstām par komjaunatni . . .
INTA KĀRKLIŅA,
«Sievietes» redaktora vietniece
