Tad, kad bijām drošsirdīgi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Negribas, bet lekšēji Jāsmīn par tiem kuri pār mēru nlātāTar savu Jau sen (mūžīgi!) eksistējušo varēšanu ritam". Publiski runāt tieši to Pf P ' r„Hln vfll tAlrfldl Tiešām — vienmēr esat rakstījusi paUes bu? vīe'nmēl bez bailēm un lekšējā cenzora likuši uz papīra to, kas vārījies lekšā dvēse ē turklāt – vienmēr tas ir bijis publicēts? Fantastiski. . Taču manuprāt, lr viens no diviem — vai nu Jums. cienītais, nekas nav vārījies, vai nu ari Jūs melojat. Labi atceros savus gandrīz deviņus gadus žurnālistika, to sākumposms iegadījās visdziļākajā stagnācija, kad žurnālistiem flva Izteikt tikai dozētu patiesību, turklāt ne par visiem tematiem . . .
Varētu veselu dienu stāstīt par dozēšanas paņēmieniem, taču šis atmiņas lr pazemojošas. Bet bēdīgākais lr tas, ka daudzi no mums pie ta pierada un pēc tam vairs nevarēja atgūties darbam īsta žurnālistika, kuras iezīmes, manuprāt, ir ne tikai precizitāte un parādību vērtēšana kopsakarības, bet ari spēja nebaidīties.
Bija tads mirklis, kad sapratu — jāatsvabinās, citādi būs par vēlu! Tas notika bridi, kad kapā brikšķēdams legrabēja Brežņeva zārks. Mums visiem, kas atradāmies redakcijā, tai laikā vajadzēja būt pie TV ekrāniem. Tur karl bijām un kā auni cēlām ies augšā no krēsliem kopa ar redaktori, lai godinātu no mums aizgājušo «dižo» politiķi. . . Bija drausmīgs kauns, nevarēju paskatīties uz saviem kolēģiem. Šķiet, tādas pašas izjūtas bija ari pārējiem.
No tās dienas sākās pakāpeniska mūsu Jekšējā atsvabināšanās no ballēm, dogmām (kaut ari daudzas šodien esam ieguvuši no Jauna! X To levēroju ari citu savu kolēģu rakstos. Taču šodien ar drosmi Izteikumos vairs nevienu nepārsteigsi. Izkliegušies nu esam. Jāiet uz nākamo pakāpi — pamatīgumu. Dažs labs palicis paštlksmlgas drošsirdības rāmjos. Kad Izkāpsim?
ELITA VEIDEMANE,
«Atmodas» redaktore
