Andrejs Cīrulis: Un izkustējās Gaismas pils ideja…
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Tā kā klajā nāk jaunā Gunāra Birkerta – mūsu Gaismas pils arhitekta – grāmata, ir it kā laiks un vieta atgādināt, kā īsti iekustējās Gaisma pils ideja un kāda nozīme tai bija Latvijas neatkarības atgūšanā.
Kā jau visas lielās lietas arī šī sākās pavisam nejauši. Pie manis „Padomju Jaunatnes” redaktora kabinetā 1987. gada novembra vidū ienāca redakcijas kultūras nodaļas vadītāja Inta Lehmusa ar lielu papīra žūksni un svarīgu sakāmo: - Redaktor, tās lietas tā vairs nevar palikt. Mēs tikai rakstām un rakstām, ka Viļa Lāča Valsts bibliotēkā grāmatas pūst kopā, bet neviens neliekas ne zinis. Vai nevar tās lietas kaut kā izkustināt?
Tās pašas sarunas laikā dzima ideja – uztaisīsim lielu blīkšķi. Bet kā?
Latvijas televīzijā tajā laikā savas aktivitātes tam laikam visai neparastos raidījumos sāka parādīt divi jauni talantīgi puiši Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Tā kā Ojāru jau pazinu, zvanīju viņam. Un kopīgā sarunā dzima plāns – no rīta plaša publikācija par satraucošo stāvokli Viļa Lāča Valsts bibliotēkā tiktu publicēta „Padomju Jaunatnē”, bet vakarā līdzīgs sižets tiktu rādīts Latvijas TV.
Sākām nopietni gatavoties. Bija jāņem vērā tas, ka tajā brīdī „Padomju Jaunatne” vēl bija tikai un tikai komjauniešu un jauniešu auditorijai vērsts laikraksts, kas „pieaugušo” tēmas tāpat vien cilāt nevarēja.
Tāpat svarīgi pastāstīt, ka avīzes saturam sekoja Latvijas Komunistiskās partijas CK propagandas un aģitācijas nodaļa, kas iknedēļas apspriedēs detalizēti vētīja katru publikāciju. Tās bija ļoti smagas sanāksmes, no kurām redaktori ārā nāca ar piesārtušām sejām, tādi kā sabužināti un labu laiku nerunīgi. Un vēl kas – visus materiālus iepriekš lasīja cenzūra, ko žurnālisti vienkāršoti sauca par Glavļitu. Glavļita svītrojumi bija obligāti. Glavļits neļāva rakstīt pilnīgi ne par ko, kas varētu uzskatīts par kaut ko ārkārtēju – liela apjoma katastrofām, ugunsgrēkiem, ne mazāko kritisko iebildi par PSKP, par valsts un republikas vadību, Padomju Armiju utt. Tas saraksts bija tik bezgalīgs, ka reizēm bija jāgudro – ko drīkst… Padomju laikā lielas avīzes redaktora amats bija pats visnedrošākais no visiem.
Un tomēr – „Padomju Jaunatnes” tirāža nākošajos gados jau pietuvojās 240 000 eksemplāriem, kas turpat 10 reizes pārsniedz patlaban Latvijā iznākošo dienas laikrakstu metienus.
Kopējā situācija Viļa Lāča Valsts bibliotēkā bija tik dramatiska, ka Glavļita svītrojums būtu bijis stipri iespējams.
Tāpēc Inta Lehmusa izvēlējās asprātīgu risinājumu – viņa uzrakstīja interviju ar Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas komjauniešu sekretāri Maiju Maļinovsku, kas plašākā sarunā gan it kā stāstīja par jauniešu problēmām, bet īstenībā – par to trako situāciju, kādā iet bojā mūsu nacionālā vērtība – grāmatas. Un turpat bija arī Valsts bibliotēkas 65 speciālistu (drošs paliek drošs – nosaucām viņus par jaunajiem speciālistiem) vēstule, kurā tika analizētas jau iepriekšējās publikācijas gan „PJ”, gan citos laikrakstos, secinot, ka tā visa ir tikai atrunāšanās, bet lietas labā nekas īsti netiek darīts.
Bet spēcīgumu materiālam piedeva sešas lielas Daiņa Berdigāna fotogrāfijas, kas visā nežēlībā rādīja, kā grāmatas sakrautas kaudžu kaudzēs, sasietas ar auklām, kā sapelējuši griesti, no sienām nobiris apmetums, aiz lielā svara sagāzušies grāmatu plaukti un kāda izskatās celulozes sēnīte, kas sadrupina papīru.
Šis raksts „Kad solījumi nav priecīgi” aizņēma visu sestdienas avīzes pirmo lappusi un vēl turpinājās iekšlapās. Tikai jāpiebilst, ka vēsturniekiem problēmas uz visiem laikiem radījuši mūsu korektori – īstenībā avīze iznāca 1987.gada 21.novembrī, bet tā datēta kā 21.oktobra numurs. Vēstures pētniekiem tas jāņem vērā.
Publikācija tika pieskaņota iepriekš ieplānotajam TV ētera laikam – vakarā gaisā gāja Ojāra Rubeņa un Edvīna Inkēna sagatavotā reportāža raidījumā „Stopkadrs”. Tagad, kad prese ir nosacīti brīva, kad nav nekādas galvas mazgāšanas LKP CK, nav cenzūras un Glavļita, šī televīzijas reportāža nebūtu nekas īpašs, bet toreiz tā atstāja bumbas sprādziena efektu. Un tā kā "Padomju Jaunatni" arī lasīja praktiski katrā ģimenē, tad pilnīgi noteikti var apgalvot, ka lielumlielākajai Latvijas PSR latviski runājošo iedzīvotāju daļai pirms iemigšanas acu priekšā bija posta skati no Viļa Lāča Valsts bibliotēkas.
Pirmdienas redaktoru apspriedē LKP CK bija milzīgi skaļš trādirīdis, bet notikumi ar to vēl nebeidzās.
Īstenībā tie tikai sākās.
Otrdien man zvanīja Ojārs Rubenis un aicināja nākošajā dienā uz TV raidījuma ierakstu toreizējās Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas ēkā Gorkija ielā (tagad tur ir LR ārlietu ministrija). Es biju neizpratnē – kāpēc man tur jāiet. Bet O. Rubenis izskaidroja, ka „PJ” redaktora un Intas Lehmusas klātbūtne esot obligāta. Nu ja obligāta, tad obligāta. Abi ar Intu bijām klāt. Šis piecpadsmit minūšu garais raidījums „Risinājumu meklējot” bija paredzēts kā atsauksme uz sestdienā TV rādīto un runāto.
Jāpiebilst, ka slavenais „Labvakar” tad vēl nebija piedzimis.
Žurnālistus sasēdināja lielā galda vienā pusē, bet otrajā iekārtojās Latvijas PSR kultūras ministrs Jāzeps Barkāns un Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks, kas tolaik visā sabiedrībā tika cienīts un godāts kā prasmīgs pilsētas saimnieks un kam bija milzīga autoritāte. Tolaik man ar Alfrēdu Rubiku bija ārkārtīgi draudzīgas attiecības.
Jau teicu, ka raidījuma ieraksts bija paredzēts 15 minūtēm, visi to zināja. Un kaut kā tā nelaimīgi sagadījās, ka, iesildoties oficiālajam ierakstam, gan Jāzeps Barkāns, gan Alfrēds Rubiks uzbruka man. Viņi abi bija tā pārskaitušies, ka bāra mani no visas sirds – „bezatbildība” bija pats maigākais vārds. Biju izraudzīts kā galvenais dusmu mērķis. Es nemaz lāgā pie vārda netiku. Vienīgi uz A. Rubika apgalvojumu, ka es nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, varēju tikai iestarpināt, ka drīzāk jau tā laikam ir „pretizpildkomitejas propaganda”, bet tas vēl vairāk ielēja eļļu ugunī.
Kad nu sākās oficiālais raidījuma ieraksts, liekās emocijas bija izčibējušas un ierakstīts tika daudzmaz sakarīgs un savaldīgs teksts.
Vakarā steidzos mājās tā paagrāk, bet diktori nemitīgi ziņoja, ka raidījumu programmā esot izmaiņas un „Risinājumu meklējot” esot pārcelts kā dienas pēdējais raidījums. Šādas pārmaiņas TV raidījumos tolaik bija tikai ārkārtas gadījumos, un tas dubultoja visu skatītāju interesi… Gulētiešana tika pārcelta uz vēlāku laiku.
Tiem, kas nezina, varu pateikt, ka tolaik nebija ne interneta, ne datoru, ne faksa aparātu un mobilo telefonu. Tāpēc pa parasto telefonu zvanīju Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājam Jānim Lejam uz mājām. Viņš bija nesaprotami līksms. „Ha-ha-hā,” viņš teica. „Tagad visa Latvija dabūs zināt, kas par putnu ir Cīrulis”. Pēc tam jau mazliet piezemētāk paskaidroja, ka Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns pēc lielas skaidrošanās un diskusijām esot panākuši savas idejas īstenošanu – ēterā rādīt ne tikai tās oficiālās 15 minūtes, bet visu stundu garo ierakstu. Atklāti sakot, man palika stipri nelabi ap dūšu. Un, kad raidījums bija beidzies, kļuva pavisam draņķīgi.
Padomju laikā ar likuma spēku tika nostiprināta visu atbilstošo amatpersonu atbildība par reaģēšanu uz presē, televīzijā un radio izteikto kritiku. Un "Padomju Jaunatnes" redaktoram izteiktā kritika bija vienkārši iznīcinoša.
Tāds raidījums Latvijas televīzijā nekad vēl nebija bijis.
Nākošajā dienā uz ielas sveši cilvēki man sauca: „Cīruli, neuztraucies! Mēs esam ar tevi! Mēs tevi aizstāvēsim!” Tas man bija pilnīgi kas negaidīts.
Tāpat man atstāstīja epizodi – cilvēki pārsprieduši, kāpēc Rubiks tik traki uzbrucis Cīrulim. Viņš taču tikpat kā neko neesot teicis. Bet kāds cits ieviesis skaidrību: „Bet jūs redzējāt, kā Cīrulis smaidīja?”
Pēc pāris dienām es kopā ar citiem avīžu redaktoriem biju ielūgts uz sarunu viesnīcas „Rīga” īpašā viesu zālītē, kur bija servēts gaumīgs kafijas galds. Tikšanos rīkoja Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Viņš visādi mēģināja mīkstināt savus asos izteicienus un apliecināt lojalitāti presei. Viņš pat izstāstīja, ka Jūrmalā kāds neparastais sētnieks ar milzīgi garu augumu un tāds, kas visu ziemu staigā basām kājām, esot sagrābis Rubiku aiz mēteļa atlokiem un sēcis: „Ja tu aiztiksi Cīruli, es tevi nositīšu!” Mums visiem šķita, ka tas ir par traku, bet tikpat kā neko par labu vērst vairs nevarēja.
Ar šo raidījumu iesākās sabiedrības šķelšanās starp Rubika aizstāvjiem un Rubika piekritējiem. Ar laiku šī plaisa kļuva aizvien platāka un platāka, un man joprojām par to ļoti žēl, jo kā cilvēku Alfrēdu Rubiku es joprojām ļoti cienu, neskatoties uz visām vēsturiskajām peripetijām. Kas zina – varbūt Rubiks būtu kļuvis par visdedzīgāko Latvijas neatkarības atjaunošanas piekritēju, ja nebūtu bijusi šī apstākļu sakritība. Katrā ziņā, manā rīcībā ir dokuments, kurā redzams, ka Alfrēds Rubiks kopā ar citiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas parakstīja aicinājumu PSRS tautas deputātu kongresam atzīt Latvijas neatkarību.
***
"Padomju Jaunatnes" publikācijas un TV raidījums atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu uz sabiedriskās dzīves norisēm.
„Rīgas Balss” 1987. gada 7. decembrī ziņoja, ka notikusi Kirova rajona Tautas deputātu padomes kultūras pastāvīgās komisijas kārtējā sēde, kur tika pieņemts aicinājums republikas sabiedrībai kā prioritāti Latvijas PSR izvirzīt jautājumu par Viļa Lāča Valsts bibliotēkas grāmatu fondu glābšanu. Aicinājums bija ļoti nopietns dokuments, kurā bija bagātīga argumentācija. Piemēram, te tika rakstīts:
«Saruna par speciālas ēkas celtniecību bibliotēkai risinās nu jau vairāk nekā 42 gadus. Tā aizsākās Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas 1945. gada 29. maija lēmumā Nr. 88 «Par pasākumiem Latvijas PSR bibliotēku darba uzlabošanai». Šā lēmuma 13. punktā teikts:
«Uzdot Rīgas pilsētas izpildkomitejai un Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes arhitektūras lietu pārvaldei Rīgas rekonstrukcijas plānā paredzēt speciālas ēkas celtniecību Valsts bibliotēkai.» Bibliotēkas ēkas projektēšana un celtniecība turpmākajos gados tika iekļauta visos piecgadu plānos, bet arī savu septiņdesmit gadu jubileju 1989. gadā V. Lāča Valsts bibliotēka sagaidīs smagos apstākļos.
Pēc PSRS Kultūras ministrijas un V. I. Ļeņina PSRS Valsts bibliotēkas slēdziena, Latvijas PSR Valsts bibliotēka, ņemot vērā tās materiālos apstākļus, šobrīd ir vissliktākā stāvoklī no visām savienoto republiku valsts bibliotēkām (tās visas iekārtotas šim nolūkam speciāli uzbūvētās ēkās).»
Šo aicinājumu parakstīja Kirova rajona Tautas deputātu padomes kultūras pastāvīgās komisijas locekļi: J. Anmanis, Z. Beika, P. Vilkaste, L. Vereščaks, A. Iļjins, M. Kosteņecka, V. Krēsliņš, J. Karlsons, O. Priekulis, A. Redere.
Un arī šai publikācijai bija pievienoti satriecoši fotoattēli.
Uz "Padomju Jaunatnes" redakciju bagātīgā straumē sāka plūst lasītāju vēstules. Jau 1987. gada 19. decembrī sadaļā „a.k.4” tika publicēti daudzi satraukuma pilni sūtījumi. Cita starpā te bija arī žurnālistes Zaigas Kiperes atgādinājums, ka jau 1980. gadā presē bijis publicēts Grāmatu pils maketa fotoattēls.
"Padomju Jaunatne" 1988. gada 12. janvārī atkal publicēja daudzas lasītāju vēstules ar desmitiem parakstu – no Viļa Lāča Valsts bibliotēkas padomes, Limbažu bibliotēkas, Kinofilmu iznomāšanas kantora (ar J. Baltausa parakstu), P. Stučkas LVU Filoloģijas fakultātes, kā arī no privātpersonām. Saturs viens – bibliotēka jāglābj.
Šajā pašā publikācijā tika ziņots, ka „Stopkadrs” arī atgriežas pie Viļa Lāča Valsts bibliotēkas tēmas. Pa šo laiku raidījums jau ir iekarojis stabilu raidlaiku plkst.23.00, un jau tuvojas „Labvakara” dzimšanas brīdis - 30. janvāris. "Padomju Jaunatne" vēstīja, ka ceturtdien no 9 līdz 11 avīzes redakcijā lasītāju zvanus par Viļa Lāča Valsts bibliotēkas likteni gaidīs Inta Lehmusa, bet TV – Ojārs Rubenis.
Pēc pāris dienām – 1988. gada 14. janvārī "Padomju Jaunatne" publicēja ļoti interesantu Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieces, kādreizējā Valsts bibliotēkas direktores Ainas Deglavas rakstu par to, kā viņa savulaik cīnījusies par valsts bibliotēkas grāmatu saglabāšanu un jaunās ēkas celtniecību. Pareizi jau toreiz bija teicis pesimistiski noskaņotais LKP CK ideoloģijas sekretārs Imants Andersons: «Ne es, ne jūs neredzēsim jauno bibliotēku.» Viņam bija taisnība.
Aina Deglava pat karoja par gāzes uzglabāšanas torņiem Vagonu ielā 20 (arhitektūras piemineklis), jo tie tobrīd stāvēja tukši. Aprēķinot lielākā torņa tilpumu, varēja secināt, ka pēc pārbūves tur varētu izvietot trīs miljonus grāmatu un šie torņi nostāvētu vēl vairākas simtgades. Bet nekas nesanāca.
Nobeigumā viņa rezignēti rakstīja: „Savas dzīves 30 gadus esmu atdevusi Valsts bibliotēkai. Man tuvojas astoņdesmitgade, bet es ļoti vēlētos sagaidīt to brīdi, kad spēšu noticēt, ka beidzot cilvēki sapratīs, kāda nozīme tautas garīgajā augsmē ir grāmatai, un darīs visu, lai tā pienācīgi tiktu cienīta un godāta, un ienesta jaunā ēkā. Tādā, kurā visiem pietiks vietas un gaismas. Gan ļaudīm, gan grāmatām.”
Pēc divām dienām lielu vēstuļu apskatu „Kā palīdzēt grāmatām?” publicē „Rīgas Balss”.
Lietas tika izkustinātas ne pa jokam.
1988. gada 22. janvārī Viļa Lāča Valsts bibliotēkas tēma iekļuva LKP Rīgas pilsētas komitejas X plēnuma redzeslokā. „Rīgas Balss” publicēja partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra Arnolda Klaucēna runu, kas, cita starpā, sacīja:
«Viens no piemēriem ir diskusija par Viļa Lāča Valsts bibliotēku. Laikraksti «Padomju Jaunatne», «Literatūra un Māksla» pilnīgi pamatoti izvirzīja jautājumu par ēku saglabāšanu, kurām ir liela sabiedriskā un materiālā vērtība, par jaunu bibliotēkas korpusu celtniecību.
Būtu dabiski, ka Kultūras ministrijas darbinieki pēc tam noskaidrotu, kāpēc pieļautas acīmredzamas bezjēdzības ēku apkopē (tek jumti), kāpēc daudzu gadu laikā nav paveikti nepieciešamie projektēšanas un remontdarbi šim nolūkam piešķirtajās telpās. Būtu pareizi, ka ministrija paredzētu neatliekamus pasākumus atsegto trūkumu novēršanai un vainīgo sodīšanai. Tie ir grūti jautājumi. Acīmredzot vajadzīgi attiecīgi iesniegumi Ministru Padomei, partijas pilsētas komitejai, pilsētas izpildkomitejai. Vajadzēja panākt skaidrību arī par jauno korpusu projektēšanas un celtniecības termiņiem. Tomēr tā visa vietā izvēršas dažādas diskusijas, intervijas daudzu stundu garumā, kas ne par ko citu neliecina kā vien par attiecīgo vadītāju bezpalīdzīgumu.
Liekas, arī republikas Ministru Padome uz šo aso problēmu nav operatīvi reaģējusi.
Rezultātā saasinās kaislības, sabiedrība organizē daudzu parakstu vākšanu par bibliotēkas saglabāšanu.
Te rodas arī otrs principiāls jautājums. Kāpēc šajā gadījumā malā palika partijas rajona komiteja, partijas pilsētas komitejas nodaļa? Kāpēc mēs nekļuvām par šās aktuālās problēmas risinājuma iniciatoriem? Jāteic atklāti, sava ietekme bija paradumam pret kultūras vērtībām izturēties kā pret kaut ko otršķirīgu. Nav noslēpums, ja pēkšņi aizietu bojā kādas ražošanas vērtības, gan partijas organizāciju, gan partijas komiteju attieksme nekavējoties tiktu apspriesta biroja sēdē, vainīgie sodīti, gādāts par kārtību.
Tagad attiecīgie secinājumi ir jāizdara mums visiem.»
Februāra sākumā tika pieņemts saturā apjomīgs Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums „Par V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku”. Tas tika publicēts arī „Cīņas” 1988. gada 16. februāra numurā.
LATVIJAS PSR MINISTRU PADOMES LĒMUMS PAR V. LĀČA LATVIJAS PSR VALSTS BIBLIOTĒKU
Latvijas PSR Ministru Padome atzīmē, ka V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas materiāltehniskā bāze neatbilst mūsdienu prasībām. Nepietiek telpu lasītāju apkalpošanai un grāmatu fonda glabāšanai. Daudzu gadu laikā netiek veikts bibliotēkas galveno ēku kapitālais remonts. Nepieļaujami lēni un nekvalitatīvi tiek veikti darbi, lai nodotu ekspluatācijā pēc Latvijas PSR Kultūras ministrijas lūguma bibliotēkai piešķirtas papildu telpas ēkās P. Stučkas iela 75. Savlaicīgi neveikto pasākumu dēļ daļa grāmatu fonda atrodas kritiskā stāvoklī, samazinās bibliotēkas apmeklētība.
Lai nostiprinātu un attīstītu V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas materiāltehnisko bāzi, uzlabotu apstākļus iedzīvotāju kultūras vajadzību apmierināšanai un pienācīgi apkalpotu lasītājus, Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:
1. Atzīmēt Latvijas PSR Kultūras ministrijas (b. I. Batrags) nepieļaujamo vilcināšanos un neapmierinošo organizatorisko darbu V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas materiāltehniskās bāzes nostiprināšanā.
2. Atzīt par nepieciešamu celt Rīgā jaunu bibliotēkas kompleksu, lai izvietotu tajā V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku.
Pieņemt zināšanai, ka Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja saskaņā ar Rīgas pilsētas ģenerālplānu par bibliotēkas kompleksa celtniecības vietu noteikusi Uzvaras bulvāra, Kuģu ielas, Akmeņu ielas un Valguma ielas rajonu.
3. Piekrist Latvijas PSR Kultūras ministrijas (b. J. Barkāns) un Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas (b. A. Rubiks) priekšlikumam sarīkot kopīgi ar Latvijas PSR Valsts Celtniecības lietu komiteju un Latvijas PSR Arhitektu savienību līdz 1988. gada 1. septembrim pasūtījumkonkursu par minētā bibliotēkas kompleksa labāko projekta risinājumu.
Piešķirt Latvijas PSR Kultūras ministrijai no Latvijas PSR Ministru Padomes rezerves fonda 1988. gada pirmajā pusgadā 30 tūkstošus rubļu konkursa sarīkošanai.
4. Latvijas PSR Valsts plāna komitejai (b. H. Bagnovecs) paredzēt iedalīt nepieciešamos limitus jaunā bibliotēkas kompleksa, kura izvietos V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku, projektēšanai un celtniecībai.
Latvijas PSR Valsts celtniecības lietu komitejai (b. A. Krols) un Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. J. Barkāns) nodrošināt, lai 1988. gada sāktu izstrādāt projekta un tāmes dokumentāciju. Projektējot paredzēt iespēju veikt bibliotēkas kompleksa celtniecību un nodošanu ekspluatācija pa kārtām.
Latvijas PSR Celtniecības ministrijai (b. N. Kaftailovs) un Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. J. Barkāns) nodrošināt bibliotēkas kompleksa celtniecības uzsākšanu 1991. gada un tā celtniecības pabeigšanu 1996. gadā.
5. Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejai (b. A. Meikališs) kopīgi ar Latvijas PSR Kultūras ministriju (b. I. Batrags) nodrošināt, lai līdz 1988. gada 15. novembrim ekspluatācijā nodotu 10. korpusu P. Stučkas ielā 75, kas paredzēts grāmatu fondam, bet līdz 1992. gada 1. janvārim — nodotu ekspluatācijā visu ēkas kompleksu P. Stučkas ielā 75.
Latvijas PSR Valsts plāna komitejai (b. A. Lazdiņš) Latvijas PSR Valsts materiali tehniskās apgādes komitejai (b. G. Poļanskis) un Latvijas PSR Finansu ministrijai (b. J. Blekte) paredzēt piešķirt nepieciešamos finansiālos un materiālos resursus pēc atbilstošas nomenklatūras ēku kompleksa P. Stučkas iela 75 kapitālajam remontam.
6. Uzdot Latvijas PSR Valsts plāna komitejai (b. A. Lazdiņš) rast iespēju 1988.—1989. gadā piešķirt divas siltinātas metāla saliekamas ēkas, lai uz laiku izvietotu bibliotēkas grāmatu fondu.
Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. I. Batrags) organizēt noteiktā kārtība minēto ēku montāžu."
http://www.barikadopedija.lv/raksti/501352
Tas tiešām bija milzu solis uz priekšu.
Vienlaikus redakcijā saņēmām sekojošu vēstuli:
«Laikraksta "Padomju Jaunatne" redaktoram A. CĪRULIM
V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas kolektīva vārdā izsakām sirsnīgu pateicību laikraksta "Padomju Jaunatne" kolektīvam un personīgi redaktoram Andrejam Cīrulim un žurnālistei Intai Lehmusai par ieinteresētību, konsekvenci un neatlaidību, rosinot sabiedrisko domu Valsts bibliotēkas turpmākā likteņa izlemšanā.
Apliecinot Jums dziļo cieņu, atklātās partijas sapulces vārdā
| Direktora vietniece | I. Beijere |
| Direktora vietniece | G. Dēliņa |
| Direktora vietniece | S. Sardiko |
| Partijas biroja sekretāre | L. Bernharde |
| Arodkomitejas priekšsēdētāja | M. Dimenšteine |
| Tautas kontroles grupas priekšsēdētāja | L. Žeglova |
| Komjaunatnes komitejas sekretāra vietniece | A. Celma» |
Notikumi turpinājās.
„Rīgas Balss” 1988. gada 4. martā ziņoja, ka LKP Rīgas pilsētas birojs kārtējā sēdē izskatīja jautājumu par bibliotēku fonda neapmierinošo glabāšanu Latvijas PSR V. Lāča Valsts bibliotēkā un birokrātismu, sagatavojot bibliotēkai nodotās ēkas un veicot to remontu. Lēmums bija bezierunu, ļoti skarbs un kategorisks. Dažas amatpersonas pat tikai sauktas pie ļoti stingras atbildības.
1988. gada 28. martā Latvijas Kultūras fonds griezās ar iesniegumu Latvijas PSR Prokuratūrā par vainīgo saukšanu pie atbildības sakarā ar katastrofālo stāvokli Viļa Lāča Valsts bibliotēkā.
"Padomju Jaunatnes" 1988. gada 21. aprīlī publicēja avīzes korespondentes Andas Rožukalnes izvērstu pētījumu „Vēl mirklis – un būtu nokavēts” rubrikā „Sarunas par V. Lāča Valsts bibliotēku tik drīz nebeigsies”. Tad galvenie notikumi jau risinājās grāmatu krātuvē bijušajās rūpnīcas „Kaija” telpās. Bibliotekāriem talkā bija atsteigušies zinātnieki, kas konstatējuši grūti apturamu infekciju, kas rada papīra destrukciju.
Iepriekš Anda Rožukalne jau bija publicējusi ilustrētu reportāžu no Tartu universitātes bibliotēkas jeb Igauņu Gaismas pils („PJ”, 13. aprīlī).
1988. gada 4. maijā „Cīņā” juridisko zinātņu doktors Juris Bojārs un filoloģijas zinātņu doktors Viktors Ivbulis rosināja lietpratīgu diskusiju „Kur būt Gaismas pilij?”
Bet 1988. gada 18. jūnijā "Padomju Jaunatne" jau publicēja liela apjoma interviju ar Jāni Piešiņu, kas bija iecelts par bibliotēkas projektu konkursa žūrijas atbildīgo sekretāru. Iepriekšējais bija noticis 1974. gadā.
Un tajā pašā numurā bija ievietota Latvijas PSR prokurora Jāņa Dzenīša atbilde Latvijas Kultūras fondam Viļa Lāča Valsts bibliotēkas pārbaudes sakarā. Tiesa, „PJ” 2. septembra numurā LKF vecākais juriskonsults Uģis Kalmanis apstrīdēja prokurora J. Dzenīša gludo atbildi, ar konkrētiem faktiem pierādot atbildīgo personu bezatbildību.
Bet "Padomju Jaunatnes" 1988. gada 7. decembrī jau bija pavisam bēdīgs raksts „186 zaudētas dienas”. Detalizētā intervijā Latvijas Valsts kultūras komitejas priekšsēdētāja vietnieks Guntis Grīnbergs pastāstīja par visiem četriem iesniegtajiem projektiem un konstatēja : „Neviens no projektiem nav tāds, lai varētu uz kaut ko tālāk pretendēt.” Inta Lehmusa pat sprieda: ja jau M. Ģelzis spoži uzvarēja iepriekšējā konkursā, lai tad arī tiek celts viņa projektētais nams.
Brīdī, kad rokas visiem bija nošļukušas, "Padomju Jaunatnē" 1989. gada 14. martā publicējām arhitekta Jāņa Dripes pausto prieka vēsti:
«Arhitekts Gunārs Birkerts Rīgā — ar iespējamu turpinājumu
Uz dažām dienām bez šefuzraudzības atstājis savus 34 projektētājus firmā «Gunnar Birkerts and Associates», viņš no 4. līdz 9. martam uzturējās Rīgā. Ar atturīgu eleganci apsveica mūsu sievietes un jo īpaši arhitektes svētkos TV panorāmas laikā un dažas stundas pavadīja ieinteresētu kolēģu pārpildītā Arhitektu namā. Bet ne jau te šoreiz meklējama brauciena būtība — Gunārs Birkerts Latvijā ieradās kā profesionālis, lai pēc Latvijas Kultūras komitejas lūguma vienotos par jaunas Nacionālās bibliotēkas projektēšanu Rīga.
Kultūras komitejas priekšsēdētāja vietnieks G. Grīnbergs un G. Birkerts parakstījuši pirmo protokolu, kura sagatavošanā piedalījās arī arhitekti M. Ģelzis, A. Purviņš, G. Asaris, Valsts bibliotēkas direktors A. Ķeizars un kuru principā atbalsta Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs M. Ramāns un Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja vietnieks A. Krols
Būve ir tik īpaši gaidīta un nepieciešama, ka dažus protokola punktus atļaušos citēt visā pilnībā:
«Pēc iepriekšējas perspektīvā būvlaukuma Uzvaras bulvāra un Kuģu ielas rajonā apsekošanas, iepazīšanas ar esošās Valsts bibliotēkas darba organizāciju, tehnisko bāzi un domu apmaiņas par jaunprojektējamās Nacionālās bibliotēkas īpašo lomu nacionālas kultūras saglabāšanā un nepieciešamību sniegt optimālos, mūsdienīgākos, tehniskā progresa līmenim atbilstošus risinājumus, nolēma:
1. Akceptēt pilsētas ģenplānā noteikto novietni, apstiprināt agrāk noteikto bibliotēkas ietilpību — 8 milj. grāmatu, orientējošo celtniecības — montāžas darbu izmaksu — 20 milj. rbļ., ar celtniecības sākumu — 1991. gadā.
2. Organizēt projekta izstrādi, piedaloties firmai «Gunnar Birkerts and Associates» (ASV) arhitekta G. Birkerta vadībā un Latvijas PSR speciālistiem arhitekta M. Ģelža vadībā.
3. Uzskatīt par nepieciešamu, ka ASV firma «Gunnar Birkerts and Associates» izstrādā arhitektonisko koncepciju un tās tālākas detalizācijas fāzes.
4. Pieņemt zināšanai, ka arhitekts G. Birkerts šā gada augusta sākumā apmeklēs Rīgu un ir gatavs uzrādīt bibliotēkas principiālās organizācijas shēmas.
6. Paredzēt projektētāju savstarpēju apmaiņu starp firmu «Gunnar Birkerts and Associates» un projektētāju grupu M. Ģelža vadībā.
8. Latvijas PSR Valsts Kultūras komiteja galīgi saskaņo republikas valdībā jautājumu par projektēšanu un līdz 15.04.1989. g. nosūta firmai «Gunnar Birkerts and Associates» pasūtījumu.»
Loģiskais pamats šādam pasūtījumam tapis gadu desmitu gaitā un samērojams ar Gunāra Birkerta pasaules līmeņa veiksmēm bibliotēku projektēšanā.
JĀNIS DRIPE»
***
Nu, lūk!
Bija pagājuši 15 mēneši, kopš Inta Lehmusa ienāca „Padomju Jaunatnes” redaktora kabinetā aicinot Viļa Lāča Valsts bibliotēkas lietu izkustināt.
Izkustinājām!
Bet nu jau ir pagājuši 22 gadi, daudz ūdeņu aiztecējuši Daugavā, daudz naudas ietecējis visādu šeftmaņu kabatās, daudzas ar Valsts bibliotēkas celtniecību saistītas ģimenes ieguvušas brīnišķīgu labklājību, bet pašas Gaismas pils vēl nav un nav…
