Dūresspēka demokrātija

No Barikadopēdija

Desmitā sasaukuma Ļeņingradas rajona padomes pirmā sesija 17. janvārī beidzās ar to, ka daļa deputātu atstāja zāli — mēģinājumi rast kopēju valodu nevainagojās panākumiem.

Sesiju atklāja rajona vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs N. Rižovs: no 77 ievēlētajiem deputātiem bija ieradušies 74. Tas ir pietiekami, lai varētu sākt strādāt.

Mandātu un balsu skaitīšanas komisiju izveide nekādas grūtības nesagādāja. Taču jau nākamajā jautājumā — par īsa pārskata ieslēgšanu sesijas darba kārtībā — izraisījās asa diskusija. Daļa deputātu uzskatīja, ka rudens sesijā (iepriekšejā sasaukumā) priekšsēdētaja pārskats jau bijis, tas ir dzirdēts. Taču daļa deputātu to nebija ne dzirdējuši, ne lasījuši — tātad, nebija arī priekšstata, kādi rajonā šobrīd ir smagumpunkti. Sesijas organizētāji nebija ņēmuši vērā norādījumus par iepriekšējo semināru organizēšanu, lai jau pirms sesijas saskaņotu viedokļus. lespējama, tad sesija būtu noritējusi normāli. Ar balsu vairākumu ierosinājumu noraidīja. Šajā pirmajā balsošanā parādījās spēku samērs, kas arī turpmāk saglabājās: 40 bija «pret», 32 deputāti — «par».

Deputātu padomes priekšsēdētāja amatam bija trīs kandidāti. Pēc ierosināšanas kārtības pirmais bija Jurijs Ļaļins, LKP Ļeņingradas rajona komitejas pirmais sekretārs, otrais — Māris Pūķis, LPSR ZA Fizikas institūta konstruktoru biroja nodaļas vadītājs un Oskars Caune, republikāniskās celtnieku arodbiedrības galvenais tehniskais inspektors.

Asas debates izraisīja J. Ļaļina kandidēšana padomes priekšsēdētāja amatam. Daļu deputātu pilnībā apmierināja tas, kā viņš vadījis izpildkomitejas darbu sešus gadus un 6 pēdējos mēnešus darbojies kā pirmais sekretārs. Taču ne vienam vien deputātam vēlētāji bija stāstījuši par J. Ļaļina trūkumiem un neizpildītiem solījumiem, prasījuši nevēlēt vadošos amatos. Par to, kādā stāvoklī ir komunālā saimniecība, liecina arī iepriekšējā sasaukuma dzīvokļu- saimniecības pastāvīgās deputātu komisijas slēdziens — plānotie kapitālie remonti rajonā veikti tikai par 50 procentiem. Un to, cik nolaistais ir mājas Ķīpsalā, Bolderājā, Āgenskalnā, deputātiem nākas uzklausīt katrā iedzīvotāju pieņemšanas reizē. Nekādi nav bijis iespējams panākt skolas celtniecību Imantā, Bolderājā, nedz arī kinoteātri, poliklīniku. Nav tapusi 1984. gada 9. sesijā lemtā piebūves celtniecība 5. vidusskolai. Toties līdzekļus atrada Baldones ielas tenisa kortu rekonstrukcijas projektam. Skaudra ir ekoloģiskā situācija rajonā. Piedevām Ļeņingradas rajons ne reizi vien izcēlies ar netaisnību dzīvokļu sadalē. Ne velti pašlaik jau tiek rosināta doma, ka nepieciešams izanalizēt un izskatīt dzīvokļu sadali rajonā, ka to varētu pārraudzīt Rīgas pilsētas Prokuratūra un Iekšlietu ministrija.

Par J. Ļaļina pilsonisko un profesionālo stāju liecina kaut vai gadījums ar bijušo lidotāju Emīlu Briedi, par ko bija publicēts žurnālā «Horizonts» 1987. un 1988. gadā. Materiāla virsraksts: «Deputāts vai birokrāts?». J. Ļaļina parakstītā dokumenta dēļ E. Briedim tika kavēta Tēvijas Kara ordeņa pasniegšana. Motivācija: it kā veterāns būtu «Dzimtenes nodevējs». Neraugoties uz PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas izziņas kopiju par E. Brieža reabilitāciju jau pirms trīsdesmit gadiem un citiem dokumentiem, 83 gadu vecajam, slimajam vīram mēnešiem bija iātērē spēks un laiks, meklējot taisnību. To tūlīt pat atjaunoja, tiklīdz to sāka meklēt Augstākās Padomes Prezidijā.

lebildumos pret šo kandidatūru bija arī tādi argumenti: atsakoties republikā no Komunistisikās partijas vadošās lomas un pārejot uz daudzpartiju sistēmu, nevajadzētu padomi vadīt jelkādas partijas vai organizācijas vadītājam. Bet J. Ļaļins atbildēja, ka ievēlēšanas gadījumā apvienošot partijas Ļeņingradas rajona komitejas pirmā sekretāra un rajona padomes priekšsēdētāja pienākumus. Jautājums: kā J. Ļaļins turpmāk varēs izpildīt vēlētājiem solīto, ja nespēja to izdarīt, strādājot izpildkomitejā, — nerada pārliecinošus argumentus skeptiski noskaņoto deputātu ausīs.

Šīs kandidatūras ieteicēji (Rīgas laku un krāsu rūpnīcas direktors V. Karnauhovs) un atbalstītāji uzsvēra sava kandidāta lielo pieredzi vadošajā darbā. Taču, vērtējot attieksmi vēlēšanu laikā, kā arī sesijas sagatavošanas laikā, nav pārliecības, ka J. Ļaļins, vadot padomes darbu, spēs iziet uz kompromisiem starp dažādiem viedokļiem un grupējumiem. Līdzšinējais darba stils — vienpersonīga lēmuma pieņemšana, nerēķināšanās ar mazākuma domām — nav piemērotas demokrātiskajam padomju darbam. Tas izskatās pēc dūresspēka demokrātijas.

Viens no pēdējiem iebildumiem — kandidāts (dzīvodams Latvijā kopš 1946. gada) nepārvalda latviešu valodu. Tad kā viņš varēs vadīt un kontrolēt valdības lēmumu īstenošanu?

Lūk, kādi apsvērumi (valdot izteiktai vairākuma spiediena attieksmei) rosināja daļu deputātu pieņemt lēmumu atstāt zāli. To atstāja gan partijas biedri, gan bezpartiiiskie, LTF atbalstītaji, latviski un nelatviski domājošie un runājošie. Arī mēs aicinām parādīt iecietību pret alternatīviem uzskatiem, izturētību, aukstasinību, pieturēties pie saprātīguma jebkurā situācijā, cienot savu vēlētāju intereses.

 

Vēstuli parakstījuši 22 deputāti